Some things do change, even if you don't want them to

Cilvēki melo, kad saka, ka jūtas tukši vai jūt tukšumu sevī. Šie meli, iespējams, ir neapzināti, taču tas nemaina situāciju. Ja cilvēks patiešām būtu tukšs, viņš būtu tukšs, un viss. Viņš nejustu, viņam nebūtu slikti, viņam būtu vienalga. Ne jau tukšums ir tas, kas mūs nogalina. Nē, tā ir nežēlīgā pārpildītība ar visu- ar sajūtām, ar cilvēkiem, ar domām, ar atmiņām, ar problēmām. Cilvēks nekad nav tukšs, kaut arī tukšums, melnais caurums vai vienalga kas nāktu kā brīnišķīgs pretsāpju līdzeklis, taču tā nenotiek. Ja cilvēks ir tukš, tad viņa nemaz nav. Diskutabls jautājums ir par to, vai būt tukšam, proti, nebūt ir labāk nekā mūždien justies pārpildītam, jo ne jau vienmēr lietas, ar kurām esi pārpildīts ir vērtējamas ar pozitīvu lādiņu. Galu galā, ja tev par visu ir pilnīgi vienalga, tad kāpēc tu atrodies šeit, vai dzīve kādā brīdī nepaliek nežēlīga, drūma, vienaldzīga un neinteresanta?

Šis gads cilvēku un pārmiaņu ziņā ir bijis netipiski ražīgs. Laikam jau ir tā, ka tu iegūsti kādu un kādu pazaudē. Nē, es domāju, ka es nesūdzos. Jā, ir skumiji, taču šoreiz es saprotu, ka es nepazaudēju, pazaudēja mani, lēnām pazūdot no manas dzīves. "To live in this world, you must be able to do three things: to love what is mortal; to hold it against your bones knowing your own life depends on it; and, when the time comes to let it go, to let it go." ("Wild Geese" by Mary Oliver). Tā nu ir. Tieši tagad es esmu nonākusi pie vaļā palaišanas fāzes, jo man pietiek. Man neapnika censties, man neapnika būt, man neapnika atcerēties, nē, es gluži vienkārši sapratu, ka tam cilvēkam tas viss, acīmredzot, vairs nav nepieciešams, vienīgā, kam tas ir nepieciešams, esmu es. Un nav runa par negribēšanu just šo vienpusējo draudzību, nemaz. Es esmu pateicīga par laiku, par atmiņām, par sajūtām, par pašu cilvēku, bet tomēr, neskatoties uz to visu, esmu gatava palaist vaļā, jo tas skaistums, tā brīvība, tas siltums un patiesums ir pārvērties par kaut ko nežēlīgi mākslīgu, ka tas pilnībā mani sāpina. Tāpēc ir laiks, ir laiks, lai es saņemtos un ļautu arī šim cilvēkam pievienoties manām atmiņām, vienām no laimīgākajām atmiņām, kādas manī mīt. Jaunajā gadā ar kaut ko ir jāsāk, vai ne?!
Visādā gadījumā labā ziņa ir tā, ka es esmu pietiekami pieaugusi un apveltīta ar prāta spejām, lai šo visu saprastu, tā vietā, lai bērnišķīgi savilktu seju milzīgā, uzpūstā burbulī un apvainotos par lietām, par kurām apvainoties ir netaisni un bezjēdzīgi. Man liekas, ka šī gada laikā es esmu augusi vairākos dzīves aspektos, tāpēc par to man ir prieks.

Butterflies with pistols

Ir sanācis tā, ka šobrīd es prātoju par to, ka mana sesija beidzas pēc septiņām dienām, kas nozīmē, ka nu vairs tikai pēc astoņām dienām es nozūdu. Otra lieta, par ko es prātoju, esmu es pati. Šodien, aptuveni stundu atpakaļ, gāju pa centru ar kafijas "krūzi" rokās un domāju, ka, ja manu dvēseli kāds pārvērstu par glezu, tad būtu divas iespējas. Vai nu tā būtu visskaistākā glezna, kādu cilvēka acis jebkad būtu un būs skatījušas, vai arī, gluži otrādi, tā būtu visneglītākā un šausminošākā glezna pasaulē. Laikam tas atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Es, protams, esmu diezgan pārliecināta, ka parasti cilvēki par kaut ko tādu nedomā. Man šķiet, ka es gribētu iziet āra pastaigāties ar kādu, ar kuru man nebūtu jārunā, ar kādu kuram klusuma brīži neliktos traucējoši un neveikli. Arī tas noteikti liekas un skan dīvaini, bet dažreiz man tik ļoti patīk klusums, kuru var izbaudīt. Es to noteikti varu darīt arī viena, bet pastāv iespēja, ka pēc klusuma brīža man sagribēsies ar kādu parunāt. Man patīk būt vienai, kad man ir nepieciešama vientulība, bet šobrīd es vienkārši gribu no gaisa krītošas sniegpārslas, apsnigušas ielas, laternu apmirdzētus parkus, nedaudz klusuma, taču ne vientulību. Es gribu sarunas par kino, par mākslu, par piedzīvojumiem un visādiem sīkumiem. Es gribu karstu kafiju vai tēju savās rokās, kamēr vējš un sals glāsta manu seju. Es gribu, lai kāds man iedod izlasīt labu grāmatu, kuru es nekad neesmu lasījusi. Es gribu, lai cilvēki beidz meklēt dzīves jēgu un sāk dzīvot. Es gribu tik daudz, tāpēc laikam esmu ļoti egoistiska.
Bīdoties tālāk, es varētu atzīt, ka es laimīgi turpinu sevi mocīt, un tagad, kad akadēmiskie rakstu darbi ir pabeigti, un atlikuši ir vairs tikai trīs eksāmeni, man vairs nav tik daudz jādomā par citām lietām, kas nozīmē, ka man ir vairāk laika, lai sevi morāli šaustītu. Nice!
Ak, jā, arī Jaunais gads tuvojas ļoti strauji. Pašā vecgada vakarā man sanāks skraidīt apkārt, lai paspētu pabūt pie viesiem un ar visiem, jo tā nu ir sanācis, ka visi šogad kaut ko dara, bet neviens nedara neko kopā.

Please, the exit is there!

Man nācās izdvest smagu nopūtu. Tajā bija ielikti visi mani spēki, manas cerības, manas vēlmes... Es to visu izmetu āra no sevis, jo man vajadzēja tikt vaļā tā. Es gribēju aizbēgt no domas, kura ik mirkli iezīmējās aizvien patiesāka. Tik ļoti man riebās šī doma. Bet tajā pašā laikā es nevēlējos sevi maldināt, lai arī maldi būtu bijuši tik saldi kā svaigas kafijas aromāts sestdienas rītā, pamostoties gultā, redzot, ka silti un patīkami saules stari cenšas ielauzties tavā mazajā valstībā.
Kāds dabūja mazu daļiņu manis- patiesās manis- tās ievainojamās būtnes, kurai ir jūtas, kurai sāp, kura pielaiž sev klāt, cerot, ka vēlāk nenāksies to nožēlot. Vienmēr nākas... Pēc nopūtas manī palika tukšums, ne kripatiņas no gaisa, plaušas bija tukšas- tās izmisīgi lūdzās pēc skābekļa. Manas lūpas, kuras uz brīdi bija aizvērtas, un zobi cieši sakosti kopā, nedaudz pavērās, lai spētu apmierināt plaušu lūgumu. Ievelkot skābekli, es aizvēru acis, lai sakoncentrētu domas. Visos citos gadījumos es būtu domājusi, ka man ir nepieciešams plāns- tālākas darbības plāns. Šoreiz man plānu nevajadzēja, jo bija tikai viena lieta, ko es varēju darīt.
Tāpēc es turēju acis ciet. Es gribēju tās turēt ciet līdz pat brīdim, kad varēšu tās atvērt, lai pateiktu, ka man vairs nerūp. Uz brīdi man uzmācās bailes, jo, iespējams, tas nozīmētu visu dzīvi pavadīt tumsā. Taču tad es sapratu, ka neviens cilvēks, kuram rūpu es, nevēlētos atņemt man gaismu, un tie, kuri vēlētos- tiem es esmu vienaldzīga- un nav nepieciešamība ciest viņu dēļ. Pat ja ļoti sāp, ja sāp tik ļoti, ka labāk izrautu sirdi no krūtīm un ieslēgtu to mazā koka kastītē, no kuras skan burvīga mūzika, kad to atver vaļā. Es ievīstīju savu sirdi tēraudcietā apvalkā, nosoloties, ka vairs nevienam neļaušu to sāpināt. Labāk es to sāpinu pati, nevis ļauju katram atstāt rētu kā piemiņu par sevi. Es vairs neesmu ar mieru atdot sevi, es nevēlos, lai kāds iegūtu gabaliņu no manis.
Un beigās...., ko gan lai es saku beigās? Dažreiz es vēlos, lai visi šie "draudzeņu" likumi patiešām darbotos arī praksē, nevis tikai solījumu formā, jo cilvēki sola, sola, bet nepilda. Es vienreiz vēlos, lai cilvēki dara to, ko saka un saka, to ko dara!

Decembris

Es sēdēju gultā un skatījos vienā punktā, praktiski nemirkšķinot acis. Mana seja, visticamāk, bija mierpilna un nepauda neko no tā, ko šobrīd es jutu. Es gribēju kliegt, taču šai vēlmei nebija nekādas jēgas vai praktiska pielietojuma. Pat ja es atvērtu muti, tad no tās kā ēna izslīdētu stindzinošs klusums, bet mana uzskatāmi mierīgā seja būtu zizķēmota mēmās šausmās un neizsakāmās sāpēs.

Tieši tā, kā es šobrīd jutos, es jutos jau labu laiku, kas sasaistāms ar trīs dienām. Trīs dienas šādā veidolā ir pietiekami ilgs laiks, lai vēlētos atgriezt visu iepriekšējajās sliedēs, kurās nekas nebija īsti un pilnīgi svarīgs, tāpat kā nekas nebija pilnīgi nesvarīgs. Sliedēs, kur biju es, manas problēmas, aukstais laiks un iztukšojošs klusums- mans klusums. Taču šīs sajūtas bija citādas. Tās padarīja mani ievainojamu- manu sirdi atvērtu, prātu parocīgi iespaidojamu un dvēseli neaizsargātu.
Atmiņā uzplaiksnīja šodienas nesenās ainas. Es sēdēju šajā vietā un malkoju kafiju, kas lika man jutsies apskurbušai, apskurbušain no dzīves, izbaudot izteikto garšu un ieelpojot tik patīkamo smaržu, labpatikā aizverot acis. Tur sēžot un savā nodabā sevi izklaidējot, es pamanīju vīrieti. Lai kā es centos, es nebiju spējīga sevi piespiest novērst acu skatienu no viņa. Viņā bija kaut kas labestīgs, neticami cilvēcīgs, taču arī šī sķietamība liecināja par kaut ko bīstamu, kas viņā mitinājās. Kur tad bija mans prāts, kad dīvains siltums mani apņēma no iekšienes?!

Nav nekā nopietnāka un nenopietnāka par dzīvi.

Paliec sveiks , ruden, un esi sveicināta, ziema!
Mācībās man iet tik šaušelīgi, ka es pat nevēlos par to domāt. Visi līdzšinējie darbi ir ļoti labi, pat ļoti labi, bet, paskatoties nākotnē, man paliek šķērmi ap dūšu eksāmenu, referātu, rakstu, semināru dēļ. Paātrinātā sesija padarīs manas pirmās trīs decembra nedēļas par absolūtu elli. Bet par mācībām šobrīd man negribas domāt, lai gan man jāatzīst, ka šī tēma no manām smadzenēm nekad nepazūd. Es aizeju gulēt ar domu par izdarāmajiem akadēmiskajiem darbiem un pieceļos no rīta, domājot tieši to pašu.
Pēdējā laikā ļoti bieži sanāk domāt par cilvēkiem. Tagad tas, ko es teikšu noteikti izklausīsies drausmīgi ļauni, taču tā ir taisnība, kurai ar ļaunumu nav nekāda sakara. Cilvēki ir egoistiski- visi un vienmēr. Un nē, tā nav problēma. Vismaz man tā nav problēma, jo gandrīz visas darbības kuras tu veic, tu veic kaut kādu savu motīvu vadīts. Labākajā gadījumā, būdams egoistisks, tu vari iepriecināt, palīdzēt citiem, izdarīt labu darbu priekš citiem, vienlaicīgi esot savtīgs, pilnīgs egoists un cerams mazāka pakaļa nekā ikdienā.
Aiz muguras palikušajos trijos mēnešos es esmu izgājusi cauri četrām cilvēka sajūtu attīstības fāzēm (un nē, šis nav ņemts no psiholoģijas, es vienkārši spriežu pēc sevis), proti, esmu sapratusi, mani ir kaitinājis, es esmu samierinājusies, un tagad esmu sasniegusi vienaldzības fāzi, fāzi, kad vairs nepietrūkst. Galu galā man labpatīk ticēt, ka ir iemesls, kāpēc tie cilvēki, kuri bija tuvi, ir attālinājušies tik tālu, ka kļuvuši par pilnīgiem svešeniekiem.
Virzoties tālāk, jāpiemin, ka es atkal jūtos kā vidusskolniece, kura ir iemīlejusies. Man patiesi līdz pašiem sirds dziļumiem riebjas tā sajūta. I feel like I'm having a high school crush, and I don't do high school crushes anymore. Un tad es uz mirkli atļāvos apstāties un aizdomāties, par ko gan es domāju. Šoriez, paldies tam, kas rediģē manas sajūtas, esmu izvēlējusies šķietami normālāku objektu, nekā tas bijis iepriekš, taču nekāda skaistā pasaka tā arī nav. Vairāk kā pāris gadu starpība ir iepriecinoša, jo, iespējams, viņš jau ir ticis pāri saviem identitātes meklējumiem. Mani personīgie secinājumi mani noveda pie izpratnes, ka man patīk vai nu self-centered-assholes vai pilnīgi dīvaiņi. Tas, savukārt, liek man domāt, kāpēc man nevar simpatizēt jauki puiši, kuri īpaši neizceļas no sabiedrības masas. Tā taču būtu vieglāk, daudz vieglāk! Tomēr es nevaru pie tā vainot nevienu citu kā tikai un vienīgi sevi, kas nozīmē, ka kaut kas nav īsti labi ar mani un manu uztveri, jo pretēja gadījumā, manas izvēles būtu pilnīgi citādas. Bet es beigšu čīkstēt par šo tēmu.
Ir svētdiena, es neesmu izgulējusies, jo nezinu, kura vietā man iebāzt savu roku, lai tā nepieskartos nevienam citam objektam. Pa nakti es centos gulēt ar roku augšā, kas nevedās īsti labi, tāpēc es gulēju neticami sūdīgi. Šodien es domāju izveidot ļoti produktīvu dienu, uzrakstot žurnālistikas melnrakstu un pabeidzot morālās situācijas analīzi.



Cheers!

The truth is... there is no truth.

Nupat es biju apņēmusies uzrakstīt kaut ko neticami garu un manu iekšējo stāvokli iztirzājošu, taču tad es izdomāju, ka man jādodas prom. Varbūt citreiz. Pladies!

Insert text here.

Sometimes I want to be a better person, but then again- why should I do it for others, because I am definitely not doing it for myself.

Augšējais teikums nenozīmē, ka es esmu caur caurēm egoistiska un NEKAD nedaru neko labu citiem. Tā nav, es vismaz ceru, ka tā nav. Un, ja tā ir, tad jebkurš, kurš mani pazīst, var pienākt klāt un mani sakratīt vai iepiliķēt, jo tāds nav mans pašmērķis. Dažreiz manī ir pārliecība, ka man ir laba karma, citreiz šī pārliecība sagrūst (pārsvarā tas ir dienās, kad viss, kas var noiet greizi, noiet greizi, kā arī noiet greizi tas, kas man sapņos nebūtu rādījies, ka var noiet grezi). Tomēr es cenšos palikt pie uzskata, ka es esmu sevis pašas šībrīža labākā iespējamā versija. Pēdējās dienas ir bijušas diezgan piebāztas, piebāztas visādā veidā. Ir bijuši cilvēki, notikumi, darbības, pienākumi, vēl vairāk pienākumi, atkal cilvēki un atkal darbības. Brīvdienas man bija pārāk īsas, un darba nedēļa jau atkal nemanot ir nonākusi līdz pusei. Laiks kaut kur pazūd. Varbūt tas ir tikai mans laiks, kas pazūd. Es jau varu sākt atskaitīt tos aptuveni divus mēnešus, kuri man ir atlikuši šeit. Tagad es jūtos dīvaini, jo divi mēneši ir tikai divi mēneši, tie ir pavisam īss periods no manas dzīves, bet nozīmīgs periods. Kaut gan par nozīmīgu periodu es varētu saukt pilnīgi jebko un neko. Drīz es būšu kļuvusi par PowerPointa pavēlnieci, jo prezentāciju skaits nemazinās.

Šodien es sapratu, ka mani fascinē cilvēki, kuri saka, ka viņiem nepatīk runāt par sevi, bet praktiski tieši to viņi dara visu laiku. Jā, mani interesē cilvēki, kuri šķiet saistoši, bet man ir pilnīgi vienalga par tiem, kas tikai vāvuļo un vāvuļo, un vēlreiz vāvuļo. Un tad es mirklīti apdomājos. Vai universitātes telpā es esmu kāds cits? Kāda cita persona? Jā, mani gluži nebiedē viegla šizofrēnijas pakāpe, kas ir novērojama, jo domāju, ka tāda pastāv visos, taču dažreiz es nespēju sakoncentrēt sevi tādām darbībām vai gaidām, kuras no manis tiek prasītas, dažreiz es to vienkārši negribu.
Ievadā žurnālistikā mums uzdeva izveidot portretinterviju par kādu kursabiedru, un man šķiet, ka es esmu izvēlējusies savu intervējamo, tāpat es arī ceru, ka viņa piekritīs, kad jautāšu viņas apstiprinājumu. Tas varētu būt interesanti, protams, ja notiks tā saucamā atvēršanās. Es īsti nezinu, vai es esmu cilvēks, kuram citiem patīk atvērties, jo man nekad nav paticis citiem sniegt padomus. Bet arī to gan jau es iespēšu novērot.
Pašreiz man liekas, ka man ļoti gribas izdarīt kaut ko svarīgi, savā veidā nozīmīgu bet jautru. The worst part is that I have no idea what is it what I am talking about.
Jā, pēdējā laikā man kaut kā pietrūkst saturīgi, filosofisku un sasodīti atklātu sarunu. Arī ballītes ir laba lieta, bet klusums dažreiz ir nepieciešams. Man laikam pietrūkst klātbūtnes, un, kā jau mums zināms, klātbūtne nenozīmē būt klāt.
Cheers!

I know you got a soul even though you're heartless.

10. Saeimas vēlēšanas ir veiksmīgi beigušās, un arī es vakar pavadīju laiciņu vēlēšanu iecirknī gan nobalsojot, gan intervējot citus balsotājus. Kāpēc vaiksmīgi? Tāpēc, ka "Vienotība" iegūs visvairāk mandātus. Iespējams, ka es nestāvu ar zobiem un nagiem par politiķiem, taču domāju, ka "Vienotība" tomēr ir mazākais ļaunums no visiem pārejiem ļaunumiem. Vakar es biju pārāk nogurusi, lai iztāstītu, kā man gāja vēlēšanu iecirknī.

Sāksim ar to, ka cilvēkiem ir bail no citiem cilvēkiem, kas vēlas uzdot viņiem jautājumus. Pat ja es saku, ka man no personiskajiem datiem būtu vjadazīgs tikai viņu vārds un vecums. Ja jaunieši vēl ir ar mieru sniegt interviju un laipni ar tevi aprunājas, tad vecāki cilvēki nogroza galvu un atbild: "Nē. Nē." Un kā, kā lai es iegūstu intervijas no vecākiem cilvēkiem, ja viņi nevēlas ar mani runāties. Pēc diezgan ilga laika es biju savākusi nepieciešamo interviju skaitu gan no jauniešiem, gan no pensijas vecuma cilvēkiem. Tas man prasīja tikai kripatiņu manu nervu.
Tālāk. Šorīt iegāju domubiedros, un diskusija par Ojāru uz brīdi aizēnoja manas tik ļoti pozitīvās šīsdienas emocijas, kuras komunikācijas teoriju mājasdarbs vēl nebija paspējis sabojāt, jo es vēl neesmu tam pieķērusies klāt. Man patīk, ka atkal kāds visgudrais spēj izvērtēt citu sagatavotās prezentācijas informācijas svarīgumu. Jo, ja informācija viņam liekas nesvarīga un lieka, tad tā arī pavisam noteikti IR lieka vai ne? Lieka visiem un vienmēr. Es apsveru iespēju, ka šis cilvēks mani vienkārši kaitina, tikai tāpēc, ka viņš ir viņš, taču arī tam ir bijis nepieciešams kaut kāds sākuma punkts. Visādā gadījumā šobrīd visi viņa pieņēmumi, izteikumi un apbrīnojami subjektīvais viedoklis mani kaitina. Bet, protams, tā ir mana problēma. Kāda cita darbu vienmēr ir vieglāk novērtēt par sliktu nekā savējo. Vismaz vairākumā gadījumu.
Turpinām. Sestdien es saņēmu apstiprinājumu savai pārliecībai, ka arī fakultātes sienās visi baumo par visiem. Baumu iemesls ir un var būt jebkas. Skaudība, iekšējs naids, vienladzība vai garlaicība. Everything will work. Paņemt un iešaut tādiem cilvēkiem pa seju. Es varētu atvainoties par savu iztiekumu, bet šoriez man ir taisnība. Nu kāda velna pēc tev ir jāiet un jāstāsta pasniedzējam, cik labi vai cik slikti iet kādam citam? Un nē, citu "aplūkošana" nekad nav bijusi un nebūs "small talk". Un dzīve nav Gossip Girl seriāls, $%#&! Vēl labāk būtu, ja tie, kas atrodas man apkārt nemaz nerunātu par šo seriālu, jo, pirmkārt, es nekad viņu neesmu skatījusies un otrkārt, es arī nedomāju viņu sākt skatīties, un treškārt, mani neinteresē.
Kas vēl? Es aktīvāk sāku uzturēt sakarus ar sen neredzētiem cilvēkiem. Prakstiski jau biju aizmirsusi, cik labi jūtos viņu sabiedrībā. Vai ir iespējams aizmirst, ka tev kāds pietrūkst? Jo dažreiz man liekas, ka jā, ka tas ir iespējams. Un man ir bail, ka kādreiz es aizmirsīšu, ka man pietrūkst , ka aizmirsīšu, kā tas ir, kad pietrūkst.
Un pēdējais. Beidzot varu izdarīt secinājumus, ka cilvēks, kurš mūsu fakultātes sienās man simpatizēja ir pazudis. Brīnumainā kārtā es neko nejūtu. Kāpēc es vairs neko nejūtu? Un nē, viņš nebija no mana kursa, pat no manas nodaļas nē. Žēl. Tomēr, man šķiet, ka tieši šajā brīdī pierādās "no acīm prom, no sirds ārā" princips. Lai arī līdz sirdij, šķiet, nekas vispār nebija nokļuvis.
Beigās. Dažbrīd man ir bail, ka nākotnē es pārvērtīšos par briesmīgu un aukstu cilvēku.

Dzīves sastāvdaļas (pirms lietošanas, lūdzu, samaisīt).

Tieši ap šo brīdi globālās komunikācijas mājasdarbs, vismaz tā nepieciešamais saturs sāk nosēsties manās smadzenēs. Man ir pārkāk daudz. To var nospiersiet kaut vai pēc sāpošajām acīm, kas nogurušas no datora monitora. Kā man gribētos teikt, ka drīz ir brīvdienas, bet brīvdienu nav. Kačing! Pirmkārt, man riebjas, ka mājasdarbi tiek sadoti brīvdienām. Sestdien ej padirnēt vēlēšanu iecirknī, kur tev, teorētiski, var aizliegt dirnēt un aptaujāt cilvēkus, jo visiem varētu būt vienalga, ka tev ir apstiprinājums, ka tavas reportāžas tiek vāktas tikai un vienīgi tīri izglītošanās un mācību vajadzībām. They don't care. Nobody cares. Ā, jā, un svētdien vari veikt vēl kaut kādu darbu, kas jāiesniedz pirmdien no rīta. Why not? Un tad, protams, ir vēl pārējie semināri, kuriem tā arī nekad nav pietiekmai daudz laika, lai sagatavotos, jo darbi un uzdevumi tiek sadoti masveidā, un tieši tāpat- masveidā- tiek pildīti. Smadzenes vairs nedomā tikai pilda un pilda, un pilda, un pilda, un pilda...
Paralēli tam es kārtoju savus aizbraukšanas dokumentus, nesaprotot, vai un kad, un kā iegūšu sev dzīvesvietu. Jā, varu derēt, ka tieši šādu dzīvi vēlas ikviens students. Goda vārds, ja patiešām šis viss (konveijersistēma, masveidīgums ikvienā jomā utt. utt.) skan vilinoši, tad pievienojies.
Tagad, kad mans ekstra subjektīvais viedoklis šeit tika izgāzts, es varu pārdomāt citas tēmas. Piemēram, cilvēku savsterpējajās attiecībās iespējams novērot aktīvu konkurenci. No paša rīta viens kursa biedrs skaidroja savu nostāju kādai citai kursa biedrenei ar vārdiem:"Es necenšos, lai citi būtu sliktāki par mani, es cenšos, lai būtu labāks par visiem". Un tajā momentā es nodomāju:"Bet tev nesanāk". Varbūt es tomēr esmu ļauna, vai, precīzak, es neesmu īsti laba. Sev par aizstāvību varu teikt, ka tas ir tāpēc, ka nav iespējams būt labākam par visiem. Visu ir daudz, tu es viens, taču tu vari darīt to, kas tev sanāk, darīt to, kas tev patīk, nedomājot, vai kādam ir/bija/būs labāk. Jo vienmēr būs kāds, kuram būs labāk, vai citiem liksies, ka bija labāk. Es nesaku, ka vienmēr ir jābūt apmierinātam ar padarīto. Nē! Neapmierinatība rada progresu, veicina izaugsmi, liek darboties, liek cnsties un ļauj gribēt vairāk. Bet, ja darba (vai dienas) beigās tu vari sev atzīt, ka darīji visu, ko varēji, ka veici ieguldījumu, kas, tavuprāt, bija pietiekmai liels, ka ieguvi kaut ko neatsveramu, tad, iespējams, tā ir zīme, ka vari mēģināt būt apmierināts. Jā, vienmēr var būt labāk, bet kādreiz ir jāmāk priecāties par to, kas ir.
Vēl jāpiemin, ka šobrīd ir tik dīvaini šeit drukāt, jo tu zini, ka cits kāds indivīds (persona un personība) zin, ka tu zini, ka viņš zin. Vēl dīvaināku to visu padara fakts, ka es viņa pazīstu vai zinu. Patiesībā, ne pazīstu, ne zinu, jo, manuprāt, lai apgalvotu, ka tu kādu pazīsti vai zini, ir jābūt komunikācijai, un komunikācija, atkal, manuprāt, ir kas vairāk kā sveicināšanās un dažu macību jautājumu apspriede. It's still a bit weird. Labā nozīmē. Atklāti runājot, tas ir visai interesanti.
Tomēr, tas, ka šeit joprojām rakstu, norāda uz to, ka mana spēja uzticēties cilvēkiem vēl nav galīgi izzudusi, jo man ir cerība, ka es palikšu šeit tāda kāda esmu- bez apveida, bez vārda un bez sejas.
Arlabvakaru. Veiksmīgu un gaišu rītdienu.
P.S. Iespējams, ka cilvēkiem vajadzētu vairāk censties būt pašiem, būt labākiem nekā viņi ir, būt tiem, kas viņi ir, nevis censties būt labākiem par citiem, citiem, kurus viņi vispār nepazīst.

Nedēļa.

Līdz šodienai man visi dokumenti bija veiksmīgi savākti, un es gandrīz pat viņus iesniedzu, bet tad padomāju, kāpēc gan es to nevarētu izdarīt pirmdien, jo tad man būs iespēja normāli aizpildīt pieteikuma vēstuli, nevis nedomājot sarakstīt muļķības mērkaķa ātrumā. Domāts darīts!
Pirmā mācību nedēļa ir beigusies, un man ir tāda sajūta, it kā šī nebūtu bijusi pirmā mācību nedēļa. Tas, protams, nav dīvaini. Nemaz. Visur mājasdarbi ir sadoti, noteikumi ir izskaidroti, tā kā es varu dzīvot tik laimīga, cik mana sirdsapziņa man atļauj. Visneforšākais ir tas, ka man jau atkal būs jāskatās uz Rietumeiropas morlāes filozofiju un jācenšas iegaumēt tās saturs, kaut gan man bija cerība (lai neteiktu pārliecība), ka tas ir pagājis un vairs nekad neatgriezīsies. Kļūda! Labais nodoms ir sākt mācīties jau tagad, bet stresa situācijās man iemācīties laikam ir pat vieglāk un atrāk. Tas viss ātrāk saglabājas prātā, noārdoties manām nervu šūnām, kas, mīlīši, neatjaunojas. Ja mans nākotnes skatījums ir pareizs, tad pēc pāris gadiem es būšu emocionāli nestabila vai traka. Tomēr būt trakai pasaulē, kur neviens neierindojas kategorijā normāls, jo normālumu nav iespējams definēt, tad that's fine with me.

Ir priekšmeti, kas šķiet saistoši, priekšmeti, kas nešķiet saistoši un priekšmeti, kuri šķiet apbrīnojami nevajadzīgi (neko jau nesaku, bet trīs stundas mācīties par tikumu un morāli laikā, kad sabiedrība kopumā un pati par sevi vairāk ir amorāla, ir lieki, jo katram vienmēr ir sava taisnība un savi uzskati, kas nemainīsies tikai tāpēc, ka senie domātāji bija domājuši savādāk). Bet viss ir labi. Runājot pavisam godīgi, grupu darbi mani īpaši neiepriecināja. Jā, tev teoretiski ir jādara mazāk, bet man patīk darīt visu pašai, jo uz sevi es varu paļauties, ja kļūdos varu vainot tikai un vienīgi sevi. Paļaušanās uz citiem man rada problēmas, pat ja citi ir patiešām forši un apzinīgi cilvēki. Tā ir mana dīvainība, ar kuru man šajā semestrī būs visiem spēkiem jācenšas tikt pāri. Bet kā var tikt pāri sev?

Es gribu Ziemassvētkus, jo man pietrūkst brāļa. Ļoti, ļoti, ļoti pietrūkst. Viņš bija mans prieciņš un smiekliņš pavisam drūmās dienās.

Motivācijas vēstule.

Lūdzu, kāds izskaidrojiet man motivācijas vēstules jēgu! Es vakar sēdēju līdz četriem no rīta, lai uzrakstītu to sasodīto motivācijas vēstuli ERASMUS apmaiņas programmas konkursam, taču neuzrakstīju gandrīz neko. Es blenzu uz lapu, un man prātā bija pilnīgs tukšums, klusums, pilnīgs čuššš. Man ir jāmotivē sevi, jāmotivē viņi, jāmotivē viņi motivējot sevi vai vienkārši jāuraksta nenozīmīga bet satriecoši laba sevis slavinājuma vēstule? Teorētiski man jāparāda, cik briljanta, perfekta un svarīga personība es esmu, kaut gan es tāda neesmu. Esmu spītīga, mērķtiecīga, neciešama, kaitinoša un uzskatu, ka man vienmēr ir taisnība, pat ja tā nav. Sabiedrībā pastāvošie uzskati nereti nesakrīt ar maniem uzskatiem, bet es tomēr palieku pie sava. Nedomāju, ka šādi vārdi motivētu viņus mani uz turieni sūtīt.

Cik gan debili ir rakstīt "esmu komunikabla, jauka, saprotoša un spējīga studente", jo šis teksts noteikti ir pavīdējis tūkstošiem reižu, pie tam es neesmu jauka un īsti komunikabla arī nē. Es gribu braukt, jo es gribu braukt. Redziet, lielākā problēma tajā visā ir tā, ka es neko nedaru, t.i. es neko nedaru saistītu ar augstskolu ārpus mācībām. Es neeiesaistos pašpārvaldes darbā, es neiesaistos pasākumu veidošanā, debatēs, sporta nodarbībās, sacensībās vai kas nu vēl tur notiek. Domāju, ka lielākā daļa pasniedzēju nemaz nezin, kā es izskatos, jo pat mans estudiju profils nav update'ots. Es esmu es un man patīk būt man, taču ar to noteikti nepietiek. Es nepiedalos pētnieciskajā darbā, neesmu tikusi publicēta neviena avīzē vai žurnālā, es neesmu tikusi televīzijā un es neiesaistos, ja vien iesaistīšanās mani nesaista. Sanāk, ka man nav, ko stāstīt. Varu derēt, ka nevienam neinteresēs, ka spēlēju bungas, jo tā tiks uzskatīta par nevajadzīgu laika kavēkli, un savu laiku vienmēr var iztērēt lietderīgāk. Un mana nākotnes profesija nekādi nav saistīta ar mūzikas instrumentu spēlēšanu. Burvīgi. Labākais kandidāts ever.

Man patīk būt godīgai, tāpēc visticamāk šis arī būs tas, ko es pastāstīšu savā motivācijas vēstulē. Labāk ir būt tam, kas esi, nevis izveidot kādu, kuru pats nepazīsti.

Das Leben ist ein Spiel Ich verstehe nicht.

Ziniet to apbrīnojamo teicienu, ka jādzīvo ir tagadnē, nevis jādomā par nākotni. Noteikti ziniet vai ne? Visticamāk, ka iepriekšējos gados šie vārdi nereti tika izmantoti pret vecākiem, kad viņi lika izpildīt mājasdarbus priekšdienām. Vienīgais, tā visa nav patiesība. Ja mēs dzīvotu tikai un vienīgi šodienai, tad par visu pārējo mums būtu pilnīgi nospļauties. Vismaz tā tam būtu jābūt. Precīzāk, manā izpratnē tā tam būtu jābūt. Ja ir tikai šodiena, tad ir tikai šodiena. Un viss. Rītdienas nav (kaut gan viņa ir). Nevienam neinteresētu, vai pagātnē tu esi krāpis/krāpusi savu draugu/draudzeni, vai kas ir bijis tavs bijušais/bijusī, vai esi sēdējis cietumā, vai esi pacēlis roku pret mīļoto, vai esi skrējis pliks pa galvaspilsētas centrālo ielu, lamājies vai mainījis dzimumu, vai tev ir paticis spēlēties ar Bārbijām. Labi, pēdējais patiešām nevienam neinteresē.

Ja svarīga būtu tikai tagadne, tikai šī diena vai šis mirklis, tad neviens nedomātu par to, ko viņš darīs pēc vidusskolas pabeigšanas, vai spēs atrast darbu pēc augstskolas, kur novedīs attiecības, kurās viņš ir iesaistījies un daudzas citas lietas, kuras iezogas mūsu prātos, bieži visnepiemērotākajos brīžos. Tas viss būtu tik mazsvarīgi, ka nebūtu pat pieminēšanas vai apdomāšanas vērts. Bet visi domā par nākotni, visi grib zināt, kas būs nākotnē, pat ja apgalvo, ka nākotne nav svarīga.
Es šodien domāju par nākamo gadu, pareizāk sakot, nākamo mācību gadu. Nē, nevis šo, kas mani sagaidīs pēc pusotras nedēļas, bet nākamo, kas mani sagaidīs pēc gada un pusotras nedēļas. Vai nav dīvaini? Godīgi runājot, es pat nezinu kāpēc. Tas vienkārši šķiet tik tuvu, tuvāk nekā es būtu iedomājusies. Tuvu un tālu, taču tuvāk nekā domāts, tuvāk nekā šis mācību gads. Un pēc diviem gadiem un pusotras nedēļas man vēlreiz pavērsies lielā pasaule, cilvēki atkal gaidīs no manis pareizo lēmumu izdarīšanu, pat nezinot, kurš tad tas pereizais lēmums ir. Es nezinu, un dažreiz man rodas jautājums, vai viņi zin?! Pēc diviem gadiem un pusotras nedēļas es iziešu no vietas, kurā būšu iegudījusi trīs gadus no savas dzīves. Varbūt trīs gadi neliekas daudz, bet man tie ir pietiekami dārgi, lai nemestu tos zemē.
Jā. Es minēšu, ka man nākotne ir svarīga. Tā vismaz šobrīd izskatās. Jo nākotne vienā brīdī, kurš mēdz būt acīm nemanāms, kļūst par tagadni.
Man vēl ir pusotra nedēļa, ko izbaudīt. Un visa dzīve, ko domāt. Plānošanu es atlikšu uz vēlākvēlāku laiku, tas tik un tā man nekad nav padevies.

Nedēļa pirms nākamās nedēļas.

Provizoriskie rezultāti ir parādījušies. Nekas nemainās. Viss aptuveni paliek tāpat kā pirms tam. Es zinu, ka, iespējams, es aizņemu vietu, kur varētu mācīties kāds, kuram būtu skaidrs nākotnes redzējums, kāds, kuram ir plāns. Bet es vienalga esmu priecīga. Sākumā es taču domāju, ka zinu, ka man ir plāns un iznākums. Tagad es vienkārši esmu kaut kam pa vidu. Tomēr plāns nevienu nepadara svarīgāku vai veiksmīgāku. Vai ne? Un nē, es sevi nemierinu, jo mirināšana būtu nekam nevajadzīga laika izšķērdēšana. Tāpēc es nenodarbojos ar sevis mierināšanu. Tas tāpat nekad nepalīdz. Jā, es esmu laimīga.

Bērnībā bija zināma drošības sajuta, kura mēdza brīžiem pazust, taču tas nemainīja faktu, ka viņa bija. Tagad šī drošības sajūta ir pazudusi. Neviens nevar man to atgriezt, kamēr es nezināšu, kur es stāvu, un uz kuru pusi es veros. Un pagaidām es nezinu, kur es esmu, uz kurieni eju. Man šķiet, ka es tikai zinu, kur es gribu nonākt.
Man atliek izbaudīt vasaru, kuras beigas, kā vienmēr, atnāks ātri. Pārāk ātri. Tad es redzēšu tās pašas sejas. Dažas varbūt būs zudušas. Tās pašas sienas un telpas. Tos pašus vārdus, manāmo samākslotību, noslēpto uzspēlētību un dzīvi.
Dzīve katram saistās ar kaut ko citu. Kādam tā ir nebeidzama ballīte, citam- problēmas, kas uzgulst uz katra soļa, kuru tas spēris. Kādam tas ir pienākums. Vēl kādam dzīve ir nauda, dārgas drēbes un izsmalcināts dzīvesveids. Citam tā ir dāvana, kura gandrīz zaudēta, taču vēlāk no jauna iegūta. Varbūt kādam dzīve ir cilvēki. Retajam dzīve ir nenozīmīgie sīkumi, kas patiesībā ir daudz nozīmīgāki par lielajiem notikumiem, jo, patiecoties šiem sīkumiem, mēs nonākam pie tiem lielajiem notikumiem. Draugs un ienaidnieks, mīļākais un laulātais. Kam gan dzīve ir vienkārši dzīve? Ja tā būtu, tad jautrība būtu zudusi, un vainot mēs varētu tikai paši sevi.
Šajā nedēļas nogalē jau ir Positivus '10. Laiks skrien kā sprinteris, kurš grib iegūt zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs. Un viņš vienmēr uzvar. Neviens vēl nav pārspējis laiku, jo viņš vienmēr uzvar. Mēs vienmēr paliekam aiz muguras. Laiks nekad neapstājas.

Have a nice day!

Pāris dienu alkohola maratons ir beidzies... līdz rītdienai. Pēc sesijas beigām es tā arī neko pamatīgu un svarīgu neesmu paveikusi. Nekā. Mana dzīve pēdējā laikā ir bijisi viena vienīga liela izklaide. Es lasu grāmatas, klausos mūziku, satiekos ar draugiem, rakstu, vazājos apkārt un visādi citādi pa naktīm neesmu mājās.
Piemēram, šodien es biju grāmatnīcā, un man šķiet, ka es to iestādījumu sāku apmeklēt pārak bieži, jo atstāju tur diezgan daudz savu materiālo līdzekļu. Tad vēl dienas lielāko daļu es veidoju ideālo dāvanu otrās liepājnieces divdesmit gadu jubilejā. Savā ziņā man patīk dāvināt dāvanas. Ziniet kā ir, cilvēkiem patīk dāvanas dāvināt tāpēc, ka tas liek justies labi viņiem, lai arī pārsvarā tiek apgalvots, ka viņiem visvairāk patīk tas prieks, ko viņi redz tā cilvēka acīs, kurš šo dāvanu saņem. Protams, ka viņiem patīk prieks, ko viņi rada, bēt vienalga- galvenokārt tas ir tik labi, jo tik labi liek justies tev. Anyway, ideālās davanas tapšana aizņem diezgan daudz laika.
Man joprojām pietrūks brāļa. Domāju, ka viņš man nekad nebeigs pietrūkt, lai arī mums katram ir sava dzīve. Un, ja kāds man šo būtu teicis gadus desmit atpakaļ, es nebūtu ticējusi. Maziem bērniem ir grūti sadalīt lietas, it īpaši, ja intereses ir kopīgas, un mēs nebijām izņēmums.
Mani Līgo Līgo svētki bija ūber forši. Un diena pēc tiem arī. Un nākamā diena arī. Un aiznākamā arī. Un vakardiena arī. I am a lucky bastard. Tajā vietā vienmēr ir patīkami atgriezties, un patiesībā tā jau lēnām veidojas par tādu kā tradīciju. Es uzpinu vainagu. Cilvēki, kuri mani labi pazīst, to uzskata par apbrīnojamu lietu, jo es neesmu īsti parocīga ar šādām lietām kā vainagu pīšana, ēst gatavošana, Jāņu zāļu lasīšana utt. Bet es aizgāju uz pļavu (nedabūju ērces) un salasīju puķes un citas zāles un nezāles. Tad mēs čaklās meitenes, kuras uzpina vainadziņus un vēl nav precējušās sagaidījām tieši pusnakti un lidinājām tos iekšā piemājas liepā, lai noskaidrotu, pēc cik tad gadiem mēs varam gaidīt gredzenu pirkstā. Jā, es iemetu ar pirmo reizi. Smieklīgi. Ko lai saka, man ir labi ietrenēts atvēziens no vecajiem labajiem laikiem. Bet es esmu pārliecināta, ka pēc gada jūs mani vēl nevarēsiet dēvēt par kundzi jaunkundes vietā. Lai arī dzīve mēdz būt neparedzama, tā nav tik neparedzama, lai es zaudētu jebkuras prata un smadzeņu paliekas tik ļoti, lai piekristu šādam neparātam. Es visticamāk būtu ar mieru piekrist visam, izņemot precībām. Jo kā dzīve ir iemācījusi, pārāk bieži apprecēšanas agrā jaunībā noved pie būšanas šķirtai agrāk vai vēlāk (parasti agrāk). Un cik gan dīvaini būtu būt šķirtai divdesmit vienā gadā? Nē, es nemaz nevēlosnoskaidrot.

welcome to where I live

"If people reach perfection they vanish, you know."
/"The III-Made Knight" by T. H. White/

Es noteikti kaut kad agrāk jau esmu minējusi, ka un cik ļoti man patīk dzīvot Ķengaragā. Neskatoties, ko visi cilvēki par šo vietu domā un runā, man patīk. Ķengarags savā ziņā ir mājas. Vismaz, kad atbrauc no citām vietām, sajūti te valdošo atmosfēru, redzi cilvēkus un tik ļoti zināmās vietas, kas katra sevī ietērpj notikumus, cilvēkus, lietas un atmiņas, tu zini, ka esi mājās, vietā, kur ir patīkami atgriezties, pat ja vieta dažreiz nav tik skaista kā pasakās stāsta. Bet, mīļie, jūs taču jau zinājāt, ka dzīve nav pasaka, ja vien tu pats to par tādu neuzskati. Un te ir Daugavas krasts, kur jebkurā dienakts laikā vari sēdēt un baudīt savu dzīvi. Tā vieta nošķir brīvību un dabu no autotransporta un asfalta, atstājot kokus, zāli, akmeņus un upi. Mājas. Tā ir vieta, no kuras es nāku. Un no vienas puses tas ir labi, es pazīstu dzīvi- gan skaisto, gan neglīto- es pazīstu savus kaimiņus, kas dzīvo manā kāpņu telpā, es pazīstu mazos krievu ielu bērnus, kas sēž lejā pie veikaliņa, es pazīstu kaķu tantes, kas baro kaķus pie manas mājās stūra. Tā kā nē, šeit nav tikai bezpersoniskas bloku mājas. Iespējams, ka šajās bloku mājās ir daudz vairāk īstu personību, nekā tur ārā.
Vasarās no paša rīt jau var dzirdēt bērnu klaigas pagalmā. Arī tur visi viens otru pazīst, un pazīst arī tos, kuri ir izauguši no skraidīšanas pa pagalmu, spēlējot spēles. Skatoties uz viņiem, man sejā ir vērojams smaids, jo es reiz biju viens no šiem skraidošajiem bērniem, kas pēlēja bumbu, vienalga, vai tas bija futbols vai tautas bumba, vai basketbols. Es kādreiz biju. Šajā vietā varbūt nebija mobilo telefonu deviņgadīgiem bērniem, bet man labpatīk domāt, ka šeit bija kas daudz vērtīgāks par to.
Man ir palicis viens eksāmens. Tā kā arī mana vasara drīz sāksies. Jau labu laiku domāju par jaunu tetovējumu. Man ir gatavs zīmējums, gatava ideja un gatava doma. Diezgan ilgu laiku kārtīgi apdomāju stāstu, kas zem šī zīmējuma slēpjas, lai šim zīmējumam būtu personība, lai tas nebūtu TIKAI zīmējums. Šajā ziņā ir svarīgs gan iepakojums, gan saturs. Un tetovējumiem es pieeju diezgan nopietni. Tāpēc es izdomāju, es izveidoju, es pārdomāju, tad kādu laiku nogaidu, vēlreiz pārdomāju, vēl kaut ko pārlaboju... And if it still feels right, then it is right, right?! Dotajā brīdī, esmu stadijā, kad esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas, kas man šobrīd ir kā skice, ir tas, kam jāatrodas uz mana ķermeņa. Tā vienkārši ir īstā sajūta.
Un šķiet, ka šodiena būs tīri skaista diena, tāpēc es došos viņu izbaudīt. Lai arī jums diena ir skaista!

There are things that means nothing, and things that means everything. Simple as that. So there is no such thing as meaning a little.

Mācību gada beigās ir kaut kas apbrīnojami nomierinošs. Kaut gan vajadzētu būt savādāk. Šobrīd ir tā, ka tu zini, ka teorētiski esi darījis vairāk vai mazāk visu, kas bija jādara. Varbūt ne gluži tik daudz, cik kāds no tevis gaidīja, jo mēs visi labi zinām, ka cilvēki vienmēr grib sagaidīt vairāk un vairāk. Tu darīji tik daudz, cik gribēji. Tā bija tava izvēle. Vienīgais, ko es šad tad apsveru, ir savas iespējas palikt tur, kur es esmu. Saprotat, kā gribat. Cilvēki cīnās par savām vietām un arī citu vietām. Tas ir normāli. Un godīgi runājot, tas laiks, kad uzvar stiprākais vai gudrākais, ir sen kā jau pagājis. Tagad uzvar viltīgākais, nesaudzīgākais, liekulīgākais un divkosīgākais. Un šobrīd, ja tāda ir uzvaras cena, tad man uzvara nav vajadzīga. Es labprāt palieku ēnā, lai slēptos no citiem, lai citi nepievērstu man vērību, nelīstu manā dzīvē un visādi citādi neinteresētos par mani. Tam ar viltību nav nekāda sakara, tā ir dzīves gudrība, kas apgūta vairāku gadu laikā, saņemot gan dunčus mugurā, gan sirdī, klūpot un krītot, pār citu pastieptām kājām. Un tas būtu tik muļķīgi pieļaut visas kādreiz pieļautās kļūdas atkal. Dzīve ir vienkārša, taču neviens nekad nebija teicis, ka tā būs viegla, tāpat, ka neviens nekad nav teicis, ka tā būs tik sasodīti grūta.

Brālis aizbrauca mācīties uz Angliju, jo tika tur iekšā universitāte. Man viņa jau tagad pietrūkst. Viņš galu galā bija daļa manas dzīves, mans izpalīgs un nedaudz arī nervu bojātājs, bet es viņu mīlu. Manuprāt, ka mamma ir nedaudz saskumusi. Nepārprotat, viņa pavisam noteikti ir laimīga un priecīga, un lepna, taču vecākiem ir grūti samierināties, ka bērni pieaug. Ir grūti palaist vaļā kādu, kuru tu no visas sirds mīli. Vēl grūtāk, ja tā ir mātes mīlestība. Viņš apsolīja Ziemassvētkos mūs apciemot, un tas nozīmē, ka man ir kaut kas, ko gaidīt.
Vasara it kā ir klāt. Man tā sāksies pēc eksāmeniem. Plāni? Es labprāt uz kādu laiku nolīstu pilnīgi sociāli neaizsniedzamā vietā un lasītu grāmatas. Tāda ir vasaras burvība, tādai tai jābūt. Nekādu interneta sakaru, nekādu mobilā telefona zvanu, nekā.
Pēdējā laikā man vēl vairāk sāk kaitinat apkārtējie cilvēki. Es cenšos būt mierā ar visu, kas apkārt notiek, ar izvēlēm, kuras cilvēki izvēlas, darbībām, kuras veic un idiotiskajām kļūdām, kuras pieļauj, taču dažbrīd man šķiet, ka es nepazīstu vai, varbūt, es vienkārši nesaprotu. Beigu beigās ir lietas, ar kurām nejoko, kuras ir pārāk vērtīga sun dārgas, lai par un ar tām jokotu. Citi to nesaprot. Ar laiku tas viss tiek novalkāts kā vecas kurpes, vārdi zaudē to iepriekšējo nozīmi, vērtību un skaistumu, darbības paliek nevērtīgas un ikdienišķas. Cilvēkiem patīk iznīcināt sakistumu gan to apzinoties, gan neapzinoties. Es labāk nedzirdu šos vārdus vispār, nekā dzirdu tos mētājamies apkārt, neko vairs nenozīmējot pat tam, kas viņus izsaka. Daudzas vērtības tiek pārvērtētas, turpretī citas- tās, kuras patiešām ir vērtības,- nenovērtētas.
Lai jums sapņiem bagāta nakts, es pievēršos filosofijai.

I have some pretty bad habits.

Laikā, kad vieta, kur atrodies, ir tik pelēka un netīra, neglītuma pilna, ka šķiet grēcīga. Zemē atspoguļojas netiklu darbību sekas, un bērzu baltā miza vairs nav balta. Cilvēku sejas ir pelēkas un nesmaida, acis ir pelēkas un tukšas. Pat gaisma, kura iespīd pa tavu logu nav pietiekami gaiša, lai sauktu to par gaismu. Vai tas ir ilgi gaidīgais pavasaris, kas grimst netīros un piemēslotos Rīgas dubļos un neizsakāmi lielā pudeļu un citu mēslu kaudzē? Un tomēr jūs varat neticēt, bet tajā ir kaut kas skaists. Neglītajā taču vienmēr ir atrodams kaut kas skaists, tieši tāpēc, ka tas uzskatāms par neglītu.
Brīdī, kad pelēkās un aukstās lietus lāses skar tavu seju, tevī ieplūst atvieglojuma sajūta, nevis aukstas tirpas pārskrien pār muguru. Un šodien ir pūpolsvētdiena, bet es nezinu, vai jebkad esmu uzskatījusi šo dienu par īstiem svētkiem, tā vairāk ir tikai un vienīgi tradīcija vai ieradums, kas pāriet ikgadējā rutīnā. Cik nevajadzīgi!
Manā prātā norit laika atskaite līdz studiju gada beigām. Un kā jau ierasts, reizi pusgadā es negribīgi spēju spēles ar laiku. Šobrīd šķiet, ka laiks iet ātrāk. Vai tas ir noveļams uz pulksteņa grozīšanu vai padarāmo darbu kaudzi, kas tā īsti vēl pat nav sākta? Iespējams, uz abiem. Bet tā jau ir, kad laiku vajadzētu nedaudz vairāk, tas izsmējīgi steidzas uz priekšu, smejoties tev tieši sejā, citos gadījumos tas velkas. Vajadzētu kļūt apzinīgākai un sākt darīt darbus laicīgāk, taču es zinu, ka šajā dzīvē tā nenoteik, varbūt tad, kad būšu kļuvusi par kādu citu, jo varbūt tai citai būs vairāk brīva laika, vairāk vēlmes un vairāk idejas par noderību.
Pagaidām es turos pa gabalu no tās drāmas, kas noteik man apkārt. Varbūt diezgan netipiski sieviešu dzimumam, bet man riebjas drāma, man riebjas nesaskaņas apkārtējo cilvēku starpā, man riebjas izrunāt katru sīkumu, man riebjas meklēt attaisnojumus un aizbildinājumu savām darbībām, man riebjas vērot, kā citi meklē attaisnojumus un aizbildinājumus savām un man pavisam noteikti riebjas būt iesaistītai. Patiesībā skaidrošanās ir pārāk pārvērtēta, jo īstenībā nevienam tā nav vajadzīga, tikai tam, kas skaidrojās, pārējiem neinteresē- draugiem nav nepieciešama skaidrošanās, jo viņi pieņem tevi tādu, kāds tu esi, un ienaidniekiem būs vienalga, viņi tāpat neklausīsies. Tāpēc tu skaidrojies tikai un vienīgi, lai pats justos labāk. Tagad, kad angļu valoda ir veiksmīgi nost no kakla (pateicoties arī dažiem kursabiedriem, ar kuriem bija dīvaini viegli sastrādāties) un filosofija kontroldarbs ir puspabeigts, es jūtos nedaudz mierīgāka. Un es joprojām turpinu izgāzties prezentācijās, jo es laikam uztraucos, lai piedod man tie, kuriem nācās prezentēt ar mani. Rīt vajadzētu visu pilnībā pabeigt, lai ir miers.
Es varētu nobeigt uz pārliecinoši pozitīvas nots, teiksim, ...es domāju...,ja tev nav pieteikami plašs teorētisko zināšanu loks, bet gan izcils phrõnesis, tad pazudis tu būtu tikai Aristoteļa acīs, jo patiesībā mūsdienās tu izdzīvotu arī ar savu phrõnesis. Filosofija, mīlīši, filosofija.
P.s Antīko laiku gudro uztverē arī tikumība bija pārlieku šaurs jēdziens un manāmi pārvērtēta!

Kā ledus gabals, tas atlūzt no tevis un attālinās.

Es atkal salīdzinoši sen šeit neesmu rādījusies, bet tagad es atkal esmu, tikai pateicoties pāris vārdiem, kurus es izlasīju, pāris parastām darbībām, kuras es piefiksēju, pāris domām, kas klejo pa manu prātu, pāris sajūtām, kas mani nav pametušas un pāris cilvēkiem, kuri man ir bijuši apkārt pēdējās dienās. Kopā tas viss veido glītu kolāžu, kuras dzīlēs ir kaut kas biedējošs, tumšs, neatklāts, bet skaists.
Vārdi vienmēr kaut kur ir, pat tad, kad tos ir grūti dabūt ārā, kad tie iesprūst kaklā, un tu sāc rīstīties, izmisīgi ķerot pēc elpas. Patiesībā tu nesmoc, tev tikai tā liekas, bet ilūzijas ir bīstamas. Iegaumē to labi!

Un ko tu dari tad, kad esi pazudis un nevari sevi atrast? Pie kā tu vērsies? Pie tās personas, kura ir tevī, bet tu viņu nejūti? Viņa taču bija tepat blakus. Vēl nesen. Cik nesen? Es neatceros, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tagad ir par vēlu skriet un meklēt, kur es viņu atstāju.
No šī var noprast, ka man iet...labi. Es joprojām esmu tā pati, kuru šeit ievietoju. Skaņa ir, bet attēla nav. Bet, iespējams, ir otrādi. Man šķiet vajadzētu atkārtoties- es neesmu depresīva, kā tas šobrīd šeit varētu šķist. Es zinu, ka es rakstu par citādām sajūtām. Tomēr tajā pašā laikā manī ir arī daudz prieka un mīlestības, manī ir daudz laba, bet to labo var izlikt apskatei arī citur, labo var censties pavairot un dāvināt citiem. To nevejag slēpt. Un kur likt visu to pārējo, ko es nevēlos uzgrūst nevienam citam? Šīs sajūtas es nevēlos pavairot un piedāvāt citiem, pat ja tā būtu vieglāk. Tāpēc man ir šī vieta, tāpēc man dažreiz patīk vienatne, kur var tikt ar sevi galā, izdzīt dēmonus, kas sakrājušies. Jāmin gan, ka viss sliktais ir tikai nosacīti slikts.
Vārdu pa vārdam es lieku kopā dzīvi. Es ticu, ka jūs sapratīsiet, ka dažreiz vārdi, kuri tiek izmantoti, nerīmējas kopā, tāpēc kādā brīdī mēs vairs nesaprotam, kas tur rakstīts, kas ar to domāts. Vēl trakāk- dažreiz mēs vairs nevaram to izlasīt. Uzraksti, un tas tur paliks. Iespiedies papīrā kā tinte. Dzēšlapa nepalīdzēs, nožēla arī ne. Dzīvo. Raksti. Pēc tam tu varēsi pāršķirstīt savu darbu, ja uzdrošināsies to darīt. Tas nav izaicinājums, spēle vai derības. To sauc tikai vienā vārdā, un tai ir tikai viens iznākums. Dzīve. Tad, ko tu liksi tai pretī? Kāda ir samaksa par dzīvi? Tā neprasa daudz, tā prasa visu.
Ak, jā, just for the record pieļaut vienas un tās pašas kļūdas ir nožēlojami, bet nezināmu iemeslu dēļ man tas gadās sasodīti bieži. Pēdējā laikā ir iestājies tāds iedvesmas pagrimums, kādu sen neesmu piedzīvojusi. Ir tik daudz, ko gribas uzrakstīt. Ir tik daudz, kas galvā skan labi, bet uzlikts uz papīra tas izskatās mazs un melns, nepareizs. Uzliekot to uz papīra, tu vairs nevēlies to saukt par savu domu, jo dažbrīd tā izskatās pēc manjakālas novirzes vai saldas banalitātes. Un, ja beigās man tomēr ir jāizvēlas viens no abiem, es došu priekšroku manjakālām novirzēm. Šobrīd tā vien liekas, ka ir par daudz. Bet visi man turpina atgādināt, ka drīz būs brīvdienas, un tikai šodien es apjēdzu, ka tās būs patiešām drīz. Es vairs nesekoju līdzi laikam.
Un vispār šis ieraksts ir... (es vēl meklēju pietiekami labu apzīmējumu).

Jā, es turpinu rakstīt kaut ko līdzīgu grāmatai.

[...] Ja tu pateiktu, ka gribi redzēt mani mirušu, es mirtu tikai tāpēc, lai tevi iepriecinātu.
Zvēru. Ja pēdējais, ko es redzētu, būtu tu, tad zinātu, ka tam visam bija jēga. Un tagad kāds pacentīsies izmantot iespēju sagraut noskaņu, jautājot, kurš gan varētu gribēt redzēt savu draugu vai tuvāko mirušu? Tā taču būtu katastrofa. Jā, būtu. Taču pasaulē ir aizmirsts, ka pastāv arī tāda mīlestība, kas nav abpusēja, pastāv mīlestība, kas ir vērsta no viena cilvēka pret otru, taču atbilde netiek sagaidīta. Bet, vai tas nozīmē, ka tā mīlestība, ko šis cilvēks no sevis atdod otram, ir mazāka vai nevērtīgāka, neīstāka? Nē, tā ir tieši tāda pati, kāda tā būtu, ja tai būtu atbilde. Varbūt pat tā ir stiprāka, ja atbildes tai nav, jo tu mīli kādu, kurš neļauj tev sev pietuvoties, kādu, kurš tevi sāpina, kādu, kurš tevi ienīst, kādu, kuram patīk novērot tevi raustamies agonijā, kādu, kurš, iespējams, grib, lai tu mirsti. Tomēr, neskatoties uz to visu, tu viņu mīli ar visu savu sirdi. Lai cik reizes viņš tajā ir atstājis kādu neizdzēšamu rētu, tu piespied to pukstēt, tikai tāpēc, lai viņu mīlētu. Tikai tāpēc.
Tāpat kā dzīvi, kuru tu neapšaubāmi mīli, arī viņu tu nepamet. Tie, kas dzīvi nemīl, daudz nerunā par aiziešanu, par ļaunumu, par netaisnību, par depresiju vai nāvi, viņi vienkārši aiziet. Klusi. Tāpat kā atnāca. Jo viņiem nav nekādi rēķini, kas kārtojami ar dzīvi. Viņi nejūtās tai parādā un nejūtās, ka tā ir kaut ko parādā viņiem. Viņi nevēlas iesaistīties nekādos darījumos ar to, viņi nevēlas veidot ar dzīvi attiecības.
Tieši tā arī viņš aizgāja- klusi un nevienam nemanot. Un es sapratu, ka tā bija viņa izvēle. Man nebija tiesību ko pārmest vai sūkstīties. Viņš nebija man neko parādā, viņš nebija man parādā savu dzīvi. Bet tas nenozīmē, ka man viņa nepietrūkst. Pietrūkst, un katru dienu. Parasti viņš bija tas, kurš lika man atcerēties par sevi, jo brīžiem to mīlestību, kuru es valtīju tam, kuram patika ciešanas, es projecēju uz viņu. Tagad viņa vairs šeit nebija, un es jutos vientuļāka nekā jebkad agrāk. Man nekad prātā nenāca jautājums, vai ir tādas vietas kā debesis un elle, jo tas nozīmētu, ka viņš ir vienā no abām vietām. Viņam nepatiktu debesis, bet arī elle nešķiet vilinoša vieta, kur iegriezties, tā viņš man pats vienreiz teica. Tad, kur gan viņš ir? Varbūt šeit pat, man blakām. Varbūt, ka viņš nekur nav aizgājis. Tā man dažreiz šķiet, jo ir patīkami domāt, ka ir kāds, kuram tu aizvien vēl rūpi.
Raudāt nav jēgas, jo visas asaras jau ir izraudātas un pašas nožuvušas uz piesārtušajiem vaigiem. Ir palicis tikai neizmērojams tukšums krūšu apvidū, kurš katru dienu plešas plašumā. Pavisam drīz manī nebūs nekā. Es būšu tikai čaula, kuģa vraks, kurā vairs nekad nebūs dzīvības. Es zinu, ka viņš negribēja nodarīt man pāri, bet, kā gan viņš nezināja, ka nogalinot sevi, viņš nogalinās arī mani? Taču tagad tam bija par vēlu. Mēs abi bijām daudzejādā ziņā miruši.
Patiesībā ir grūti noticēt, ka ir pagājis jau gads, kopš viņš labprātīgi aizgāja. Dažreiz šķiet, ka laiks skrien ātri, bet citās dienās tas velkās, it īpaši tajās, kad es domāju, cik gados aiziešu es. Redziet, man nav noslieces uz pašnāvību, es to nekad neizdarītu, jo es to pieminēju. Es neesmu arī pietiekmai drosmīga, lai padarītu sev galu, jo fiziskas sāpes mani nedaudz biedē, es nevarētu sev labprātīgi nodarīt fiziskas sāpes. Pretstatā tam, es nogalinu sevi garīgi, es nodarbojos ar savas sirds, dvēseles un prāta mocīšanu.
Iesākumā apkārtējie cilvēki centās piespiest mani runāt par piedzīvoto zaudējumu, runāt ar skolas psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, ārstiem. It kā runāšan palīdzētu, it kā tas varētu atgriezt viņu dzīvē. Man riebās par to runāt, tāpēc es klusēju. Ja patversmē nebūtu kāda, kurš piespiestu mani iet uz skolu, es nolīstu kādā tumšā kaktā, lai paslēptos no vērīgajiem acu skatieniem, kuri vienmēr pauda tik dalītas sajūtas. Es jutu, ka es katru dienu tieku vērota. Viņi laikam baidījās, ka es sekošu viņa piemēram. Bet tas apliecina tikai to, ka viņi mani nepazīst. Neviens mani nepazīst. Es nezinu, vai es sevi vainoju viņa nāvē, jo teorētsiki, esot viņa tuvākajam draugam, man vajadzēja ievērot. Ko ievērot? Nekas par to neliecināja. Viņš vienmēr smaidīja. Viņš bija bijis mans balsts jau vairākus gadus. Tagad mans balsts bija iegrimis dziļi zemē. Ja arī es sevi nevainoju, es zināju vienu cilvēku, kurš mani vainoja. Ironiski, ka tas bija tieši tas cilvēks, kuru es mīlēju.
Varētu teikt, ka mēs abi nevarējām viņu palaist vaļā, tikai veids kādā mēs pie viņa turējāmies bija pilnīgi atšķirīgs. Es turējos klusi, nevienam to nemanot, bez pārmetumiem, naida, dusmām, tikai dziļām jo dziļām sāpēm. Viņš turējās savādāk- ar naidu un dusmām, kuras bija vērstas pret mani un ar jautājumu "kāpēc" vērstu pret debesīm. Bija tikai viens veids, kurā mēs turējāmies pie viņa vienādi,- mīlestībā, kas vērsta pret viņu. Visādā gadījumā es biju nogurusi. Tāpēc es pārstāju runāt. Sākumā mani atkal sūtīja aprunāties pie psihologa, vēlāk- es nokļuvu pie psihiatra. Gan vieniem, gan otriem patīk iztirzāt tavu dzīvi, jautājot par bērnību, vecākiem, brāļiem vai māsām, mājām, vārdu skaot, par visu to, kas man nekad nav bijis. Un tad viņi žēlsirdīgi skatās uz mani un māj ar galvu. Smieklīgi, ka runātājs ir tikai ārsts, kuram pretī tu sēdi. Es nekad neizdvešu ne vārda.
Mana dzīves vieta ir bērnu patversme, kurā es dzīvoju nu jau septiņpadsmit gadus. Citu māju man nekad īsti nav bijis. Man bija septiņpadsmit, tomēr manī nebija ne miņas no tā patīkamā pusaudžu naivuma, kuru varēja sazīmēt lielākajā daļā manu vienaudžu. Iespējams, ka dzīve viņus vēl nebija pievarējusi. Es pazinu pasaules tumšās puses, jo nekad nebiju laimes lutekle, ja par tādu nesauc kādu, kuram nekas nepieder. Tās puses, kuras nav tik skaistas un pārāk bieži tiek slēptas. Dažreiz man šķiet, ka es pati esmu šīs pasuales kroplums un neglītums. Šis uzskats neradās bez jebkāda iemesla. Es biju pamesta, man nebija vecāku. Cik sevi atceros, vienmēr biju dzīvojusi vecajās, bāli nodzeltējušajās sienās kopā ar sev līdzīgajiem, kuriem pasaule bija uzgriezusi muguru. Mēs bijām bērni, kuri ir bijuši nevēlami, kuriem nekad nav bijis un nebūs tā, kas katram bērnam ir kopš dzimšanas- vecāku. Jau kopš dzimšanas es esmu bijusi nemīlama, nelaimes gadījums, kļūda, tāpēc no manis atbrīvojās.
Es gribētu atbrīvoties no savām atmiņām, jo varbūt tad, es zaudētu to rūgtumu, kas manī nepazūd ne uz mirkli. Ir grūti sevi apzināties, ja zini, ka, pat zīdainis būdams, esi bijis panikas iemesls, pretīguma iemiesojums. Varbūt no tā man ir tieksme mīlēt cilvēkus, kuri nemīl mani.[...]

"Mīlestība nav ierobežojums, mīlestība ir lidojums"

"Mīlestība vienmēr atstāj nozīmīgas pēdas."

Noteikti, ka katrs kaut vienu reizi dzīvē ir prātojis par Dieva esamību. Vai viņš ir? Vai nav? Un, ja ir, tad kāds viņš ir? Un, kur viņš ir tad, kad viņu vajag visvairāk? Iespējams, ka viņš ir pasaulē vispieminētākā persona, lieta, parādība, būtne... Viņam tiek lūgta palīdzība, teikti pateicības vārdi un veltīti lāsti. Viss. Dažiem viņš pastāv, dažiem nepastāv, citiem ir pilnīgi vienalga. Bet ņemot vērā, ka gandrīz nekad nevar būt pilnīgi vienalga, tie, kas tā apgalvo, melo. Normālā gadījumā man šādas pārdomas pavisam noteikti neveidojas divpadsmitos no rīta, bet es lasu Viljama P. Janga romānu "Būda", kas savā būtībā ir tīri filosofiskas pārdomas par reliģiju, Dievu un cilvēka nozīmi, tā attiecībām ar Dievu. Jā, sākumā es to tieši tā arī uztvēru, bet pēc tam es sapratu, ka grāmata patiesībā ir ļoti vienkārša, ka doma, kas tajā ir ietērpta ir acīmredzama. Šī grāmata māca mums mīlēt. Mīlēt sevi, mīlēt sev apkārtējos, mīlēt dzīvi, mīlēt savu tuvāko, mīlēt savus bērnus, ja jums tādi ir, mīlēt Dievu, ja jūs viņam ticat. Grāmata ir par visaptverošo mīletību, un ne par ko citu.

"Mīlestība, kas tiek uzspiesta, vairs nav mīlestība."
"Taisnība, attiecības ir krietni sarežģītākas nekā noteikumi, taču noteikumi nekad nedos tev atbildes uz sirds dziļākajiem jautājumiem un nekad tevi nemīlēs."

Te ir kluss. Pēdējā laikā vismaz. Bet man patīk.
Vakar spriedu par lietām. Kā tad īsti ir? Vai saņemot to, pēc kā esi alcis un tiecies, tu patiešām sāc apsvērt, vai tas ir tas, kas tev ir vajadzīgs, vai tas ir tas, ko vēroji alkainām acīm, pēc kā tiecies ar abām rokām? Varbūt tā bija tikai cilvēciska iedoma. Pie tam ļoti akla iedoma. Visbiežākajā gadījumā ar mani ir tieši tā, bet es neuzdrošinos apgalvot, ka es nezinu, ko gribu. Problēma jau ir tā, ka es zinu, ko es gribu tajā mirklī, bet, kad tas nonāk manās rokās, kad tas ir sasniegts, tas zudē vērtību. Secinājums- es nemāku domāt ilgtermiņā. Vai patiešām? Mierinājums varētu būt, ka es neesmu tāda viena. Tikai tas nav mierinājums, ja kas tāds notiek ar cilvēku, kuru tu pazīsti, kurš tev kaut ko nozīmē. Ir smagi noskatīties uz kādu, kurš nezin, ko darīt, kuru ceļu izvēlēties un iet, nezinot, vai spēs to noiet līdz galam. Noskatīties ir daudz grūtāk, nekā ciest pašam. Un kādu padomu dot, kad pēc tāda jautā? Man nekad nav paticis dot padomus vai mācīt, es māku uzklausīt un būt blakus, bet ko gan es varu ieteikt? Dzīvo savu dzīvi. Tu vienmēr varēsi iet uz priekšu, lai darītu citas lietas, bet nekad nevarēsi pagriezties atpakaļ, lai tomēr paveiktu to, ko nepaveici. Un patiesība ir viena, kuru arī es nepaturēju pie sevis- es būšu laimīga, ja tāda būsi tu. Ziniet tā ir, ka bieži vien tiek pievērtas acis līdzekļiem, kādi tiek izmantoti, lai šo laimi sasniegtu. Bet šādos gadījumos nekad nav dalītas sajūtas, jo cilvēks, kurš stāv tev priekšā un smēķē otro cigareti pēc kārtas, meklējot pareizās atbildes uz jautājumiem, uz kuriem tādas pareizās atbildes nav, ir kāda tavas sirds daļa. Ja šie pāris cilvēki, kuriem katram pieder kāda manas sirds daļa pazustu, es paliktu bez sirds. Cilvēks var funkcionēt bez dažādiem orgāniem, pat ar vienu plaušu, bet sirds ir viena, kas jau tā nepieder vairs tev pašam. To nedrīkst atņemt, izraut un aizmest.
Pēc visa šī var noprast, ka man bija ļoti jauka sieviešdiena.
Šovakar es fakultātē skatījos filmu. Un man nāca miegs, jo vakardiena bija gara.
Šķiet man ir aptrūcies iedvesmas. Jau labu laiku. Ir izlasītas grāmatas, kuras gribēju izlasīt, un jūtu nepieciešamību meklēt jaunas, kā iedvesmas avotu vai realitātes atspoguļotāju, vai patvērumu no dzīves. Vienalaga. Man patīk grāmatas. Tās nekad nemainās, tās vienmēr ir tādas pašas, tajā vienmēr rakstīts viens un tas pats. Atšķirās tikai tava interpretācija un uzskati, kuri atkarīgi no tava garastāvokļa un dvēseles stāvokļa, kad tās tiek lasītas. Tām var uzticēties un uz tām var paļauties. Ar to palīdzību var atslēgties. No kā? No visa.

They can't tell you how you supposed to feel.

Hello, life!
Šodien ir brīnišķīgs rīts/diena. Saule spīd, ārā auksts, bet kaut kas ir savādāk nekā vakar. Vakardienas vairs nebūs, nebūs nevienas dienas, kura jau ir tikusi aizvadīta. Nekad. Tieši tā vienmēr esmu domājusi. Un tas ir labi, ka lietas, vietas, notikumi un cilvēki neatkārtojas. Nav iespējams klonēt dienu, nedēļu, mēnesi, gadu. Bet vai tu gribētu?
Lasu Dafnijas di Morjē romānu "Rebeka". Vakar ap nakts vidu, neilgi pirms rītausmas, lasīju šīs rindiņas:

"Šī māja mums deva pajumti, mēs runājām, mēs mīlējām šais sienās. Tas bija vakar. Šodien aizejam tālāk, mēs tās vairs neredzam, un mēs esam citādi, mūsu sirdī ir notikusi kāda maza pārvērtība. Mēs nekad vairs nevaram būt gluži tie paši, kas agrāk. Pat kad apstājos kādā ceļmalas ēdienu veikalā pusdienu paēst, un ieeju tumšā, svešā telpā rokas nomazgāt, telpā, kur man svešs durvju rokturis, kur loksnēm lobās nost tapetes, telpā ar mazu smieklīgu spoguli virs mazgājamās bļodas,- tad arī tā vienu mirkli ir mana, pieder pie manis. Mēs pazīstam viena otru. Tā ir tagadne. Nav pagātnes, nav nākotnes. Te es mazgāju rokas, un ieplīsušais spogulis rāda mani man pašai, it kā laikā karājoties; tā esmu es, šis mirklis nepaies."

Un tad es aizmigu...



Viss pamazām nostājas savās vietās. Lietas nokārtojas. Pat man. Un tomēr, vai es varētu dusmoties par sagādātajām raizēm un sāpēm, uztraukumiem un pārmetumiem. Es varētu apgalvot, ka pārmetumi bija netaisni, taču, kuram gan tas rūp. Man riebjas aizbildināties, man riebjas atskaitīties citiem par savām darbībām. Labāk tad klusēju, uzklausot vārdus, kuri sitas sejā kā pļaukas. Es nepiekrītu, es tikai klausos un gaidu, kad viss būs beidzies. Es uzskatu, ka zinu labāk, ka man ir taisnība. Kāpēc gan man būtu sava taisnība jāieborē citiem. Viņi tāpat neticēs. Tāpēc man pietiek, ka to zinu es. Aizbildināšanās ir velta laika tērēšana. Un aizbildinoties tu meklē iespējamos iemeslus savām darbībām, meklē iemeslus savai rīcībai. Tu gribi likt justies labāk sev. Varbūt arī citiem. Bet vairāk jau sev. Pat ja zināsi, ka aizbildinājums ir neloģisks, iracionāls un nepatiess, tu vienalga tam pieķersies kā pie glābšanas riņķa, kurš tevi glābs no tavas sirdsapziņas.
Diena ir sasodīti skaista. Tas ir konstatēts fakts. Tagad man vajadzētu doties to izbaudīt. Kā? Tam nav nozīmes. Es varētu sēdēt pie loga, ietinusies segā zīmēt vai lasīt grāmatu, vai rakstīt, vai nedarīt neko- tikai skatīties uz ainavu, kas paverās no mana istabas loga. Es varētu klausīties mūziku ar aizvērtām acīm. Tas, ko es darītu- tam nebūtu nekādas nozīmes-, it viss iederētos šodienā. Šodiena nav perfekta, bet savādā, man neizprotamā veidā, tā ir īpaša.

Egoisma saciršana gabalos.

Sākšu no sākuma, cenšoties savirknēt loģiskus un sakarīgus teikumus, kā nekā šodien bija latviešu valodas eksāmens. Esmu mierīga un savākusies. Manī ir gaiša cerība, ko es arī godam nesīšu. Paldies. Man gribētos sev labi stipri iesist par to, ko es tūlīt teikšu, bet tā ir taisnība, man riebjas latviešu valoda. Varbūt es esmu vienīgā, kas uzskata, ka mēs visu cenšamies pārlieku sarežģīt, varbūt, ka tā patiešām ir. Ar šo tekstu, es necenšos apgalvot, ka tā nav bagāta, izteiksmīga vai skaista, nē, tieši tāda tā ir. Tomēr dažreiz tieši viss neglītais, šķietami seklais un parastais ir daudz skaistāks, jo tas tikai šķietami ir sekls, parasts un neglīts. Viss atkarīgs no tā, kā to redzi tu pats.

Sheesh...man jāatzīst, ka pēdējā laika esmu bijusi drausmīgi savtīga un egoistiska. Tāda sev es it nemaz nepatīku. Pretīgi. Pārāk daudz "es" un "man", pārāk maz "tev", "tu", "jūs" un "jums". Vismaz ir skaidri redzams, ko es tagad praktizēšu vairāk nekā iepriekš- sapratni, spēju saprast un pieņemt. Skan skaisti. Agrāk es teiktu, ka pārāk skaisti, lai tā būtu patiesība. Tagad, es labāk domāšu, ka tas tomēr ir iespējams. Lai arī gadsimts ir tāds, kad visi domā tikai par sevi, apgalvodami, ka tas, ko viņi dara, ir sabiedrības vai citu cilvēku labā. Man šķiet, ka mēs pārāk sākam līdzinaties mūsu valsts politiķiem. Viņi melo daudz, jo, manuprāt, viņi paši vairs neapzinās, kur ir tā robeža starp patiesību un meliem. Arī labi meli vienalga ir un paliek meli, lai kāds tiem būtu attaisnojums vai pamatojums. Man ir jāveic kāds ieguldījums mammas nebeidzamajām rūpēm par mani un brāļa neizsīkštošajai pacietībai. Nekad nenāk par vēlu apzinaties tos cilvēkus, kuriem tu esi neizsakāmi pateicīgs.

Laicīgi sākšu atkārtot arī pētniecības eksāmena materiālus. Nu vismaz pagaidām es domāju, ka es to sāksu darīt laicīgi. Domas mainās, bet tā labā ideja un vēlme jau paliek.

Labvakar, mana klusā sirds un nogurušais prāt! Kā tev šķiet, vai šis gada sākums man paliks atmiņā ar kaut ko izcili labu? Padomā vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz... Atvieglo manu sirdi un noņem no dvēseles to pašu smagumu, kuru tur uzliki. Tagad.

Būs labi. Esmu apņēmusies savest kārtībā visu, ko atstāju. Jā, es esmu apņēmusies kaut ko izdarīt. Ko gan es vēl varētu pateikt, ja manā prātā apgrozās tikai viena neizturama cerību pilna doma un nekas vairāk? Nekas, ko es pateiktu nešķistu pietiekami labs, pietiekami saprotams un glīts.

Ja man vajadzētu aprakstīt tās šaubas, kas šobrīd atrodas manā pakrūtē, tad es nespētu atrast pietiekami labus vārdus, lai ikviens varētu sajust manas jūtas. Bailes, kuras sajaucas ar neiespējamu vainas sajūtu, uztraukums, kas vārās smadzenēs un nogalinoša vēlme vērst visu par labu. Patīkami, ne?

Es būt tik neizsakāmi priecīga, ja viss pēc iespējas ātrāk nokārtotos. Lūdzu! Nav nekā drausmīgāka par neziņu un vainas sajūtu. Kopā tās ir iznīcinošas. Tā būs laime, kad es tikšu atbrīvota, tad es atkal atsākšu elpot un priecāties par dzīvi, lai kāda ta arī būtu.

Sakrusto par mani visus savus īkšķus, un es tos saskrustošu par tevi, lai tev nekad, nekad nenāktos pieļaut tādu kļūdu, kādu pieļāvu es.

Šoreiz nepaliek vieglāk pat, ja esi šo žulti dabūjis ārā no sevis. Šoreiz nepalīdzēs nekas, kā vien pati situācijas veiksmīga atrisināšana. Tad nu, lai tā tiek veiksmīgi atrisināta, jo drīz man pietrūks gaisa.