Es šonakt sākšu ar pateicību visiem, visiem, kas kaut kādā mērā ir iekāpuši manā dzīvē. Visi ir atstājuši kādu nopiedumu- lielāku vai mazāku. Es esmu apdedzinājusies, mācījusies, mocījusies, smējusies un raudājusi, jutusies labi un nežēlīgi slikti. Tas varētu nešķist svarīgi, bet tā nu tas ir. Lai cik smieklīgi tas neliktos, pietiek ar vienu vienīgu cilvēku, kurš tev pasaka, ka tu to vari, lai tu patiešām noticētu sev. Es to varu. Jā, es to varu! Tā ir viena no lietām, kuru es sev šodien pateicu. Likt sev noticēt laikam vienmēr ir grūtāk, nekā likt noticēt citiem. Bet es ticu.
Tas nenozīmē, ka man vairs nepietrūkt, vai, ka es vairs nedomāju par cilvēkiem. Nē, es domāju, es skumstu, es dzīvoju, jo esmu tikai cilvēks, bet, sēžot viena savā istabā, es spēju pārdomāt notikumus, cilvēkus, smaidus, sakārtot lietas savā galvā, salikt tās smuki kā čemodānā, kuru paņēmu līdz uz nekurieni. Nav iespējams noteikt "es esmu citā vietā, es būšū kāds cits, es likšu sev domāt citādi, es likšu sev aizmirst un nekad, nekad neatcerēties". Tā nekad nenotiek. Visu, to, kas bija manā prātā un sirdī mājās, es paņēmu līdz arī uz šejieni. Man gan ir jāatzīstas, ka es cerēju, ka tiešī tā notiks, ka manas sajūtas, kas skar kādu noteiktu cilvēku mainīsies, pazudīs, vairs neeksistēs manī, bet arī tas nenotiek tā. Bet dažreiz tik ļoti gribas, lai tā būtu, jo tad paliktu vieglāk. Iesākuma man gan likās, ka es tā varu. Lai arī kā nebūtu, es šajā skarā izdarīju izvēli jau labu laiciņu atpakaļ, jo kāda cita persona man bija vēl svarīgāka. Dzīve sastāv no izvēlēm, un man atliek tikai cerēt, ka es izdaru pareizās, bet kurš gan to var zināt. Neviens tev neiedod karti, kurai sekot, lai zinātu, uz kuru pusi iet, vai pamācību, kurā teikts, ko darīt un ko noteikti nedarīt. Ja esi kaut ko izdarījis neparezi, tad paskaties spogulī un redzēsi, kuru vainot. Es esmu augusi, veidojusi sevi, ārdījusi nost atsevišķas īpašības, drukājusi savā prāta atmiņu kladē rakstus un sirdī noglabājusi cilvēkus.
Viss, kas notiek notiek uz labu vai ne? Nu tā vismaz cilvēki runā. Kā Mint (es ceru, ka es tevi varu pieminēt šādi) man teica, ka šis ir kārtējias pārbaudījums, kārtējais notikums, kas man jāpārvar. Patiešām ir lietas, kas man jāpierāda pašai sev. Tas nekas, ka tās ir jāpierāda atkal un atkal.Paldies!
