Transient expansion of feelings.

fhjefuiedhgf$#@5uuviuvfdqppn()&%uhhgvue2865wruer4 44yrf&%^#@%^fhygvfhhv89437t84 cixiirhuidgfhvbeuixcyn87zugewdxu
............................... [...]
"So I'm taking these pills for to fill up my soul
And I'm drinking them down with cheap alcohol
And you'd be inclined to be mine for the taking
And part of this terrible mess that I'm making"

Vasara. Brīvība? Vieglums? Vienaldzība? Man liekas, ka cilvēks ir tieši tik brīvs, cik brīvs viņš atļaujas būt. Tajā pašā laikā viņš ir tieši tik pat nebrīvs. Absolūta brīvība nepastāv. Lai arī cilvēki nonāk pie robežsituācijām, kad vai nu pārkāpj pāri sev, saviem principiem un izpratnei par to, kā dzīvot, un mainās, vai arī pagriež robežai muguru, jo, patiesībā, pārmaiņām nav nepieciešamības.

Dažreiz šķiet, ka es gribu sekundi, minūti, stundu, kas ievelkas, kas nekad nebeidzas, kas saglabā mani drošībā, kas nemainās, kas neiedveš neziņu, kas ir tik pazīstama kā vislabākias draugs.
Atgriešanās fakultātē man uzdzina skumjas. Es stāvēju pie zaļās sienas un, garlaikoti gaidot pirmo lekciju savā pēdējā bakalaura gadā, sapratu, ka manas prombūtnes laikā nekas nav mainījies. Tie paši cilvēki, kurus es redzēju pirms aizbraukšanas, tās pašas sarunas, tā pati atmosfēra un tā pati uzspēlētā ziņkārība un mākslīgi radītā interese, kas savā īstenajā būtībā robežojas ar klaju vienaldzību un virspusīgumu. Atklāti runājot, man tā nepietrūka. Kuram gan kas tāds varētu pietrūkt?

Zaglīgi acu skatieni bija pavērsti uz manu seju, kurā kā akmenī bija iecirsta neko neizsakoša sejas izteiksme. Es tikai pastarpināti redzēju kustošas lūpas un desmitiem acu pāru, jo manas acis bija ieurbušās zaļajā sienā. Tajā brīdī šī zaļā siena un austiņās skanošā mūzika bija daudz interesantāks sarunbiedrs nekā cilvēki, kuri stāvēja man apkārt. Siena un austiņas man sniedza drošību un izvairības iespēju, jo jūs pat nevarat iedomāties, cik nogurdinoši ir atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem par laiku, kas pavadīts tālajā zemē. Es tos zinu no galvas. Arī atbildes es esmu iemācījusies.
Vakar gan es konstatēju, ka pazudušais cilvēks, kuru kādu laiku atpakaļ biju ievērojusi fakultātē, atkal ir atgriezies. Vai varbūt, ka tās ir tikai manas iedomas un redzes pasliktināšanās?!
Visbeidzot jāpiemin, ka tāpat, kā dažreiz mēdz notikt ar labākajiem draugiem, pēc zināma laika tu pieķer sevi pie domas, ka jūs vairs nekas nesaista, arī šī minūte, stunda vai sekunde liekas sveša un apnicīga. Lai arī tu viņu pazīsti labāk nekā pazīsti sevi, jūs esat kļuvuši par tiem attālajiem paziņām, kurus satiekot iestājas apdullinoši neveiklais klusums. Tieši tā arī notiktu ar sekundi, minūti, stundu vai mirkli, kas ievelktos un nekad nebeigtos. Tu nezini, ko teikt, viņš arī nezin.
Arī es vairs nezinu.

Nav nekā nopietnāka un nenopietnāka par dzīvi.

Paliec sveiks , ruden, un esi sveicināta, ziema!
Mācībās man iet tik šaušelīgi, ka es pat nevēlos par to domāt. Visi līdzšinējie darbi ir ļoti labi, pat ļoti labi, bet, paskatoties nākotnē, man paliek šķērmi ap dūšu eksāmenu, referātu, rakstu, semināru dēļ. Paātrinātā sesija padarīs manas pirmās trīs decembra nedēļas par absolūtu elli. Bet par mācībām šobrīd man negribas domāt, lai gan man jāatzīst, ka šī tēma no manām smadzenēm nekad nepazūd. Es aizeju gulēt ar domu par izdarāmajiem akadēmiskajiem darbiem un pieceļos no rīta, domājot tieši to pašu.
Pēdējā laikā ļoti bieži sanāk domāt par cilvēkiem. Tagad tas, ko es teikšu noteikti izklausīsies drausmīgi ļauni, taču tā ir taisnība, kurai ar ļaunumu nav nekāda sakara. Cilvēki ir egoistiski- visi un vienmēr. Un nē, tā nav problēma. Vismaz man tā nav problēma, jo gandrīz visas darbības kuras tu veic, tu veic kaut kādu savu motīvu vadīts. Labākajā gadījumā, būdams egoistisks, tu vari iepriecināt, palīdzēt citiem, izdarīt labu darbu priekš citiem, vienlaicīgi esot savtīgs, pilnīgs egoists un cerams mazāka pakaļa nekā ikdienā.
Aiz muguras palikušajos trijos mēnešos es esmu izgājusi cauri četrām cilvēka sajūtu attīstības fāzēm (un nē, šis nav ņemts no psiholoģijas, es vienkārši spriežu pēc sevis), proti, esmu sapratusi, mani ir kaitinājis, es esmu samierinājusies, un tagad esmu sasniegusi vienaldzības fāzi, fāzi, kad vairs nepietrūkst. Galu galā man labpatīk ticēt, ka ir iemesls, kāpēc tie cilvēki, kuri bija tuvi, ir attālinājušies tik tālu, ka kļuvuši par pilnīgiem svešeniekiem.
Virzoties tālāk, jāpiemin, ka es atkal jūtos kā vidusskolniece, kura ir iemīlejusies. Man patiesi līdz pašiem sirds dziļumiem riebjas tā sajūta. I feel like I'm having a high school crush, and I don't do high school crushes anymore. Un tad es uz mirkli atļāvos apstāties un aizdomāties, par ko gan es domāju. Šoriez, paldies tam, kas rediģē manas sajūtas, esmu izvēlējusies šķietami normālāku objektu, nekā tas bijis iepriekš, taču nekāda skaistā pasaka tā arī nav. Vairāk kā pāris gadu starpība ir iepriecinoša, jo, iespējams, viņš jau ir ticis pāri saviem identitātes meklējumiem. Mani personīgie secinājumi mani noveda pie izpratnes, ka man patīk vai nu self-centered-assholes vai pilnīgi dīvaiņi. Tas, savukārt, liek man domāt, kāpēc man nevar simpatizēt jauki puiši, kuri īpaši neizceļas no sabiedrības masas. Tā taču būtu vieglāk, daudz vieglāk! Tomēr es nevaru pie tā vainot nevienu citu kā tikai un vienīgi sevi, kas nozīmē, ka kaut kas nav īsti labi ar mani un manu uztveri, jo pretēja gadījumā, manas izvēles būtu pilnīgi citādas. Bet es beigšu čīkstēt par šo tēmu.
Ir svētdiena, es neesmu izgulējusies, jo nezinu, kura vietā man iebāzt savu roku, lai tā nepieskartos nevienam citam objektam. Pa nakti es centos gulēt ar roku augšā, kas nevedās īsti labi, tāpēc es gulēju neticami sūdīgi. Šodien es domāju izveidot ļoti produktīvu dienu, uzrakstot žurnālistikas melnrakstu un pabeidzot morālās situācijas analīzi.



Cheers!