Decembris

Es sēdēju gultā un skatījos vienā punktā, praktiski nemirkšķinot acis. Mana seja, visticamāk, bija mierpilna un nepauda neko no tā, ko šobrīd es jutu. Es gribēju kliegt, taču šai vēlmei nebija nekādas jēgas vai praktiska pielietojuma. Pat ja es atvērtu muti, tad no tās kā ēna izslīdētu stindzinošs klusums, bet mana uzskatāmi mierīgā seja būtu zizķēmota mēmās šausmās un neizsakāmās sāpēs.

Tieši tā, kā es šobrīd jutos, es jutos jau labu laiku, kas sasaistāms ar trīs dienām. Trīs dienas šādā veidolā ir pietiekami ilgs laiks, lai vēlētos atgriezt visu iepriekšējajās sliedēs, kurās nekas nebija īsti un pilnīgi svarīgs, tāpat kā nekas nebija pilnīgi nesvarīgs. Sliedēs, kur biju es, manas problēmas, aukstais laiks un iztukšojošs klusums- mans klusums. Taču šīs sajūtas bija citādas. Tās padarīja mani ievainojamu- manu sirdi atvērtu, prātu parocīgi iespaidojamu un dvēseli neaizsargātu.
Atmiņā uzplaiksnīja šodienas nesenās ainas. Es sēdēju šajā vietā un malkoju kafiju, kas lika man jutsies apskurbušai, apskurbušain no dzīves, izbaudot izteikto garšu un ieelpojot tik patīkamo smaržu, labpatikā aizverot acis. Tur sēžot un savā nodabā sevi izklaidējot, es pamanīju vīrieti. Lai kā es centos, es nebiju spējīga sevi piespiest novērst acu skatienu no viņa. Viņā bija kaut kas labestīgs, neticami cilvēcīgs, taču arī šī sķietamība liecināja par kaut ko bīstamu, kas viņā mitinājās. Kur tad bija mans prāts, kad dīvains siltums mani apņēma no iekšienes?!