pirmdiena, 2010. gada 28. jūnijs

Have a nice day!


Pāris dienu alkohola maratons ir beidzies... līdz rītdienai. Pēc sesijas beigām es tā arī neko pamatīgu un svarīgu neesmu paveikusi. Nekā. Mana dzīve pēdējā laikā ir bijisi viena vienīga liela izklaide. Es lasu grāmatas, klausos mūziku, satiekos ar draugiem, rakstu, vazājos apkārt un visādi citādi pa naktīm neesmu mājās.
Piemēram, šodien es biju grāmatnīcā, un man šķiet, ka es to iestādījumu sāku apmeklēt pārak bieži, jo atstāju tur diezgan daudz savu materiālo līdzekļu. Tad vēl dienas lielāko daļu es veidoju ideālo dāvanu otrās liepājnieces divdesmit gadu jubilejā. Savā ziņā man patīk dāvināt dāvanas. Ziniet kā ir, cilvēkiem patīk dāvanas dāvināt tāpēc, ka tas liek justies labi viņiem, lai arī pārsvarā tiek apgalvots, ka viņiem visvairāk patīk tas prieks, ko viņi redz tā cilvēka acīs, kurš šo dāvanu saņem. Protams, ka viņiem patīk prieks, ko viņi rada, bēt vienalga- galvenokārt tas ir tik labi, jo tik labi liek justies tev. Anyway, ideālās davanas tapšana aizņem diezgan daudz laika.
Man joprojām pietrūks brāļa. Domāju, ka viņš man nekad nebeigs pietrūkt, lai arī mums katram ir sava dzīve. Un, ja kāds man šo būtu teicis gadus desmit atpakaļ, es nebūtu ticējusi. Maziem bērniem ir grūti sadalīt lietas, it īpaši, ja intereses ir kopīgas, un mēs nebijām izņēmums.
Mani Līgo Līgo svētki bija ūber forši. Un diena pēc tiem arī. Un nākamā diena arī. Un aiznākamā arī. Un vakardiena arī. I am a lucky bastard. Tajā vietā vienmēr ir patīkami atgriezties, un patiesībā tā jau lēnām veidojas par tādu kā tradīciju. Es uzpinu vainagu. Cilvēki, kuri mani labi pazīst, to uzskata par apbrīnojamu lietu, jo es neesmu īsti parocīga ar šādām lietām kā vainagu pīšana, ēst gatavošana, Jāņu zāļu lasīšana utt. Bet es aizgāju uz pļavu (nedabūju ērces) un salasīju puķes un citas zāles un nezāles. Tad mēs čaklās meitenes, kuras uzpina vainadziņus un vēl nav precējušās sagaidījām tieši pusnakti un lidinājām tos iekšā piemājas liepā, lai noskaidrotu, pēc cik tad gadiem mēs varam gaidīt gredzenu pirkstā. Jā, es iemetu ar pirmo reizi. Smieklīgi. Ko lai saka, man ir labi ietrenēts atvēziens no vecajiem labajiem laikiem. Bet es esmu pārliecināta, ka pēc gada jūs mani vēl nevarēsiet dēvēt par kundzi jaunkundes vietā. Lai arī dzīve mēdz būt neparedzama, tā nav tik neparedzama, lai es zaudētu jebkuras prata un smadzeņu paliekas tik ļoti, lai piekristu šādam neparātam. Es visticamāk būtu ar mieru piekrist visam, izņemot precībām. Jo kā dzīve ir iemācījusi, pārāk bieži apprecēšanas agrā jaunībā noved pie būšanas šķirtai agrāk vai vēlāk (parasti agrāk). Un cik gan dīvaini būtu būt šķirtai divdesmit vienā gadā? Nē, es nemaz nevēlosnoskaidrot.

trešdiena, 2010. gada 16. jūnijs

welcome to where I live

"If people reach perfection they vanish, you know."
/"The III-Made Knight" by T. H. White/



Es noteikti kaut kad agrāk jau esmu minējusi, ka un cik ļoti man patīk dzīvot Ķengaragā. Neskatoties, ko visi cilvēki par šo vietu domā un runā, man patīk. Ķengarags savā ziņā ir mājas. Vismaz, kad atbrauc no citām vietām, sajūti te valdošo atmosfēru, redzi cilvēkus un tik ļoti zināmās vietas, kas katra sevī ietērpj notikumus, cilvēkus, lietas un atmiņas, tu zini, ka esi mājās, vietā, kur ir patīkami atgriezties, pat ja vieta dažreiz nav tik skaista kā pasakās stāsta. Bet, mīļie, jūs taču jau zinājāt, ka dzīve nav pasaka, ja vien tu pats to par tādu neuzskati. Un te ir Daugavas krasts, kur jebkurā dienakts laikā vari sēdēt un baudīt savu dzīvi. Tā vieta nošķir brīvību un dabu no autotransporta un asfalta, atstājot kokus, zāli, akmeņus un upi. Mājas. Tā ir vieta, no kuras es nāku. Un no vienas puses tas ir labi, es pazīstu dzīvi- gan skaisto, gan neglīto- es pazīstu savus kaimiņus, kas dzīvo manā kāpņu telpā, es pazīstu mazos krievu ielu bērnus, kas sēž lejā pie veikaliņa, es pazīstu kaķu tantes, kas baro kaķus pie manas mājās stūra. Tā kā nē, šeit nav tikai bezpersoniskas bloku mājas. Iespējams, ka šajās bloku mājās ir daudz vairāk īstu personību, nekā tur ārā.
Vasarās no paša rīt jau var dzirdēt bērnu klaigas pagalmā. Arī tur visi viens otru pazīst, un pazīst arī tos, kuri ir izauguši no skraidīšanas pa pagalmu, spēlējot spēles. Skatoties uz viņiem, man sejā ir vērojams smaids, jo es reiz biju viens no šiem skraidošajiem bērniem, kas pēlēja bumbu, vienalga, vai tas bija futbols vai tautas bumba, vai basketbols. Es kādreiz biju. Šajā vietā varbūt nebija mobilo telefonu deviņgadīgiem bērniem, bet man labpatīk domāt, ka šeit bija kas daudz vērtīgāks par to.
Man ir palicis viens eksāmens. Tā kā arī mana vasara drīz sāksies. Jau labu laiku domāju par jaunu tetovējumu. Man ir gatavs zīmējums, gatava ideja un gatava doma. Diezgan ilgu laiku kārtīgi apdomāju stāstu, kas zem šī zīmējuma slēpjas, lai šim zīmējumam būtu personība, lai tas nebūtu TIKAI zīmējums. Šajā ziņā ir svarīgs gan iepakojums, gan saturs. Un tetovējumiem es pieeju diezgan nopietni. Tāpēc es izdomāju, es izveidoju, es pārdomāju, tad kādu laiku nogaidu, vēlreiz pārdomāju, vēl kaut ko pārlaboju... And if it still feels right, then it is right, right?! Dotajā brīdī, esmu stadijā, kad esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas, kas man šobrīd ir kā skice, ir tas, kam jāatrodas uz mana ķermeņa. Tā vienkārši ir īstā sajūta.
Un šķiet, ka šodiena būs tīri skaista diena, tāpēc es došos viņu izbaudīt. Lai arī jums diena ir skaista!

pirmdiena, 2010. gada 7. jūnijs

There are things that means nothing, and things that means everything. Simple as that. So there is no such thing as meaning a little.

Mācību gada beigās ir kaut kas apbrīnojami nomierinošs. Kaut gan vajadzētu būt savādāk. Šobrīd ir tā, ka tu zini, ka teorētiski esi darījis vairāk vai mazāk visu, kas bija jādara. Varbūt ne gluži tik daudz, cik kāds no tevis gaidīja, jo mēs visi labi zinām, ka cilvēki vienmēr grib sagaidīt vairāk un vairāk. Tu darīji tik daudz, cik gribēji. Tā bija tava izvēle. Vienīgais, ko es šad tad apsveru, ir savas iespējas palikt tur, kur es esmu. Saprotat, kā gribat. Cilvēki cīnās par savām vietām un arī citu vietām. Tas ir normāli. Un godīgi runājot, tas laiks, kad uzvar stiprākais vai gudrākais, ir sen kā jau pagājis. Tagad uzvar viltīgākais, nesaudzīgākais, liekulīgākais un divkosīgākais. Un šobrīd, ja tāda ir uzvaras cena, tad man uzvara nav vajadzīga. Es labprāt palieku ēnā, lai slēptos no citiem, lai citi nepievērstu man vērību, nelīstu manā dzīvē un visādi citādi neinteresētos par mani. Tam ar viltību nav nekāda sakara, tā ir dzīves gudrība, kas apgūta vairāku gadu laikā, saņemot gan dunčus mugurā, gan sirdī, klūpot un krītot, pār citu pastieptām kājām. Un tas būtu tik muļķīgi pieļaut visas kādreiz pieļautās kļūdas atkal. Dzīve ir vienkārša, taču neviens nekad nebija teicis, ka tā būs viegla, tāpat, ka neviens nekad nav teicis, ka tā būs tik sasodīti grūta.
Brālis aizbrauca mācīties uz Angliju, jo tika tur iekšā universitāte. Man viņa jau tagad pietrūkst. Viņš galu galā bija daļa manas dzīves, mans izpalīgs un nedaudz arī nervu bojātājs, bet es viņu mīlu. Manuprāt, ka mamma ir nedaudz saskumusi. Nepārprotat, viņa pavisam noteikti ir laimīga un priecīga, un lepna, taču vecākiem ir grūti samierināties, ka bērni pieaug. Ir grūti palaist vaļā kādu, kuru tu no visas sirds mīli. Vēl grūtāk, ja tā ir mātes mīlestība. Viņš apsolīja Ziemassvētkos mūs apciemot, un tas nozīmē, ka man ir kaut kas, ko gaidīt.
Vasara it kā ir klāt. Man tā sāksies pēc eksāmeniem. Plāni? Es labprāt uz kādu laiku nolīstu pilnīgi sociāli neaizsniedzamā vietā un lasītu grāmatas. Tāda ir vasaras burvība, tādai tai jābūt. Nekādu interneta sakaru, nekādu mobilā telefona zvanu, nekā.
Pēdējā laikā man vēl vairāk sāk kaitinat apkārtējie cilvēki. Es cenšos būt mierā ar visu, kas apkārt notiek, ar izvēlēm, kuras cilvēki izvēlas, darbībām, kuras veic un idiotiskajām kļūdām, kuras pieļauj, taču dažbrīd man šķiet, ka es nepazīstu vai, varbūt, es vienkārši nesaprotu. Beigu beigās ir lietas, ar kurām nejoko, kuras ir pārāk vērtīga sun dārgas, lai par un ar tām jokotu. Citi to nesaprot. Ar laiku tas viss tiek novalkāts kā vecas kurpes, vārdi zaudē to iepriekšējo nozīmi, vērtību un skaistumu, darbības paliek nevērtīgas un ikdienišķas. Cilvēkiem patīk iznīcināt sakistumu gan to apzinoties, gan neapzinoties. Es labāk nedzirdu šos vārdus vispār, nekā dzirdu tos mētājamies apkārt, neko vairs nenozīmējot pat tam, kas viņus izsaka. Daudzas vērtības tiek pārvērtētas, turpretī citas- tās, kuras patiešām ir vērtības,- nenovērtētas.
Lai jums sapņiem bagāta nakts, es pievēršos filosofijai.