Hello, life!
Šodien ir brīnišķīgs rīts/diena. Saule spīd, ārā auksts, bet kaut kas ir savādāk nekā vakar. Vakardienas vairs nebūs, nebūs nevienas dienas, kura jau ir tikusi aizvadīta. Nekad. Tieši tā vienmēr esmu domājusi. Un tas ir labi, ka lietas, vietas, notikumi un cilvēki neatkārtojas. Nav iespējams klonēt dienu, nedēļu, mēnesi, gadu. Bet vai tu gribētu?
Lasu Dafnijas di Morjē romānu "Rebeka". Vakar ap nakts vidu, neilgi pirms rītausmas, lasīju šīs rindiņas:
Viss pamazām nostājas savās vietās. Lietas nokārtojas. Pat man. Un tomēr, vai es varētu dusmoties par sagādātajām raizēm un sāpēm, uztraukumiem un pārmetumiem. Es varētu apgalvot, ka pārmetumi bija netaisni, taču, kuram gan tas rūp. Man riebjas aizbildināties, man riebjas atskaitīties citiem par savām darbībām. Labāk tad klusēju, uzklausot vārdus, kuri sitas sejā kā pļaukas. Es nepiekrītu, es tikai klausos un gaidu, kad viss būs beidzies. Es uzskatu, ka zinu labāk, ka man ir taisnība. Kāpēc gan man būtu sava taisnība jāieborē citiem. Viņi tāpat neticēs. Tāpēc man pietiek, ka to zinu es. Aizbildināšanās ir velta laika tērēšana. Un aizbildinoties tu meklē iespējamos iemeslus savām darbībām, meklē iemeslus savai rīcībai. Tu gribi likt justies labāk sev. Varbūt arī citiem. Bet vairāk jau sev. Pat ja zināsi, ka aizbildinājums ir neloģisks, iracionāls un nepatiess, tu vienalga tam pieķersies kā pie glābšanas riņķa, kurš tevi glābs no tavas sirdsapziņas.
Diena ir sasodīti skaista. Tas ir konstatēts fakts. Tagad man vajadzētu doties to izbaudīt. Kā? Tam nav nozīmes. Es varētu sēdēt pie loga, ietinusies segā zīmēt vai lasīt grāmatu, vai rakstīt, vai nedarīt neko- tikai skatīties uz ainavu, kas paverās no mana istabas loga. Es varētu klausīties mūziku ar aizvērtām acīm. Tas, ko es darītu- tam nebūtu nekādas nozīmes-, it viss iederētos šodienā. Šodiena nav perfekta, bet savādā, man neizprotamā veidā, tā ir īpaša.
Šodien ir brīnišķīgs rīts/diena. Saule spīd, ārā auksts, bet kaut kas ir savādāk nekā vakar. Vakardienas vairs nebūs, nebūs nevienas dienas, kura jau ir tikusi aizvadīta. Nekad. Tieši tā vienmēr esmu domājusi. Un tas ir labi, ka lietas, vietas, notikumi un cilvēki neatkārtojas. Nav iespējams klonēt dienu, nedēļu, mēnesi, gadu. Bet vai tu gribētu?
Lasu Dafnijas di Morjē romānu "Rebeka". Vakar ap nakts vidu, neilgi pirms rītausmas, lasīju šīs rindiņas:
"Šī māja mums deva pajumti, mēs runājām, mēs mīlējām šais sienās. Tas bija vakar. Šodien aizejam tālāk, mēs tās vairs neredzam, un mēs esam citādi, mūsu sirdī ir notikusi kāda maza pārvērtība. Mēs nekad vairs nevaram būt gluži tie paši, kas agrāk. Pat kad apstājos kādā ceļmalas ēdienu veikalā pusdienu paēst, un ieeju tumšā, svešā telpā rokas nomazgāt, telpā, kur man svešs durvju rokturis, kur loksnēm lobās nost tapetes, telpā ar mazu smieklīgu spoguli virs mazgājamās bļodas,- tad arī tā vienu mirkli ir mana, pieder pie manis. Mēs pazīstam viena otru. Tā ir tagadne. Nav pagātnes, nav nākotnes. Te es mazgāju rokas, un ieplīsušais spogulis rāda mani man pašai, it kā laikā karājoties; tā esmu es, šis mirklis nepaies."Un tad es aizmigu...
Viss pamazām nostājas savās vietās. Lietas nokārtojas. Pat man. Un tomēr, vai es varētu dusmoties par sagādātajām raizēm un sāpēm, uztraukumiem un pārmetumiem. Es varētu apgalvot, ka pārmetumi bija netaisni, taču, kuram gan tas rūp. Man riebjas aizbildināties, man riebjas atskaitīties citiem par savām darbībām. Labāk tad klusēju, uzklausot vārdus, kuri sitas sejā kā pļaukas. Es nepiekrītu, es tikai klausos un gaidu, kad viss būs beidzies. Es uzskatu, ka zinu labāk, ka man ir taisnība. Kāpēc gan man būtu sava taisnība jāieborē citiem. Viņi tāpat neticēs. Tāpēc man pietiek, ka to zinu es. Aizbildināšanās ir velta laika tērēšana. Un aizbildinoties tu meklē iespējamos iemeslus savām darbībām, meklē iemeslus savai rīcībai. Tu gribi likt justies labāk sev. Varbūt arī citiem. Bet vairāk jau sev. Pat ja zināsi, ka aizbildinājums ir neloģisks, iracionāls un nepatiess, tu vienalga tam pieķersies kā pie glābšanas riņķa, kurš tevi glābs no tavas sirdsapziņas.
Diena ir sasodīti skaista. Tas ir konstatēts fakts. Tagad man vajadzētu doties to izbaudīt. Kā? Tam nav nozīmes. Es varētu sēdēt pie loga, ietinusies segā zīmēt vai lasīt grāmatu, vai rakstīt, vai nedarīt neko- tikai skatīties uz ainavu, kas paverās no mana istabas loga. Es varētu klausīties mūziku ar aizvērtām acīm. Tas, ko es darītu- tam nebūtu nekādas nozīmes-, it viss iederētos šodienā. Šodiena nav perfekta, bet savādā, man neizprotamā veidā, tā ir īpaša.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru