Te ir kluss. Pēdējā laikā vismaz. Bet man patīk.
Vakar spriedu par lietām. Kā tad īsti ir? Vai saņemot to, pēc kā esi alcis un tiecies, tu patiešām sāc apsvērt, vai tas ir tas, kas tev ir vajadzīgs, vai tas ir tas, ko vēroji alkainām acīm, pēc kā tiecies ar abām rokām? Varbūt tā bija tikai cilvēciska iedoma. Pie tam ļoti akla iedoma. Visbiežākajā gadījumā ar mani ir tieši tā, bet es neuzdrošinos apgalvot, ka es nezinu, ko gribu. Problēma jau ir tā, ka es zinu, ko es gribu tajā mirklī, bet, kad tas nonāk manās rokās, kad tas ir sasniegts, tas zudē vērtību. Secinājums- es nemāku domāt ilgtermiņā. Vai patiešām? Mierinājums varētu būt, ka es neesmu tāda viena. Tikai tas nav mierinājums, ja kas tāds notiek ar cilvēku, kuru tu pazīsti, kurš tev kaut ko nozīmē. Ir smagi noskatīties uz kādu, kurš nezin, ko darīt, kuru ceļu izvēlēties un iet, nezinot, vai spēs to noiet līdz galam. Noskatīties ir daudz grūtāk, nekā ciest pašam. Un kādu padomu dot, kad pēc tāda jautā? Man nekad nav paticis dot padomus vai mācīt, es māku uzklausīt un būt blakus, bet ko gan es varu ieteikt? Dzīvo savu dzīvi. Tu vienmēr varēsi iet uz priekšu, lai darītu citas lietas, bet nekad nevarēsi pagriezties atpakaļ, lai tomēr paveiktu to, ko nepaveici. Un patiesība ir viena, kuru arī es nepaturēju pie sevis- es būšu laimīga, ja tāda būsi tu. Ziniet tā ir, ka bieži vien tiek pievērtas acis līdzekļiem, kādi tiek izmantoti, lai šo laimi sasniegtu. Bet šādos gadījumos nekad nav dalītas sajūtas, jo cilvēks, kurš stāv tev priekšā un smēķē otro cigareti pēc kārtas, meklējot pareizās atbildes uz jautājumiem, uz kuriem tādas pareizās atbildes nav, ir kāda tavas sirds daļa. Ja šie pāris cilvēki, kuriem katram pieder kāda manas sirds daļa pazustu, es paliktu bez sirds. Cilvēks var funkcionēt bez dažādiem orgāniem, pat ar vienu plaušu, bet sirds ir viena, kas jau tā nepieder vairs tev pašam. To nedrīkst atņemt, izraut un aizmest.
Pēc visa šī var noprast, ka man bija ļoti jauka sieviešdiena.
Šovakar es fakultātē skatījos filmu. Un man nāca miegs, jo vakardiena bija gara.
Šķiet man ir aptrūcies iedvesmas. Jau labu laiku. Ir izlasītas grāmatas, kuras gribēju izlasīt, un jūtu nepieciešamību meklēt jaunas, kā iedvesmas avotu vai realitātes atspoguļotāju, vai patvērumu no dzīves. Vienalaga. Man patīk grāmatas. Tās nekad nemainās, tās vienmēr ir tādas pašas, tajā vienmēr rakstīts viens un tas pats. Atšķirās tikai tava interpretācija un uzskati, kuri atkarīgi no tava garastāvokļa un dvēseles stāvokļa, kad tās tiek lasītas. Tām var uzticēties un uz tām var paļauties. Ar to palīdzību var atslēgties. No kā? No visa.
Vakar spriedu par lietām. Kā tad īsti ir? Vai saņemot to, pēc kā esi alcis un tiecies, tu patiešām sāc apsvērt, vai tas ir tas, kas tev ir vajadzīgs, vai tas ir tas, ko vēroji alkainām acīm, pēc kā tiecies ar abām rokām? Varbūt tā bija tikai cilvēciska iedoma. Pie tam ļoti akla iedoma. Visbiežākajā gadījumā ar mani ir tieši tā, bet es neuzdrošinos apgalvot, ka es nezinu, ko gribu. Problēma jau ir tā, ka es zinu, ko es gribu tajā mirklī, bet, kad tas nonāk manās rokās, kad tas ir sasniegts, tas zudē vērtību. Secinājums- es nemāku domāt ilgtermiņā. Vai patiešām? Mierinājums varētu būt, ka es neesmu tāda viena. Tikai tas nav mierinājums, ja kas tāds notiek ar cilvēku, kuru tu pazīsti, kurš tev kaut ko nozīmē. Ir smagi noskatīties uz kādu, kurš nezin, ko darīt, kuru ceļu izvēlēties un iet, nezinot, vai spēs to noiet līdz galam. Noskatīties ir daudz grūtāk, nekā ciest pašam. Un kādu padomu dot, kad pēc tāda jautā? Man nekad nav paticis dot padomus vai mācīt, es māku uzklausīt un būt blakus, bet ko gan es varu ieteikt? Dzīvo savu dzīvi. Tu vienmēr varēsi iet uz priekšu, lai darītu citas lietas, bet nekad nevarēsi pagriezties atpakaļ, lai tomēr paveiktu to, ko nepaveici. Un patiesība ir viena, kuru arī es nepaturēju pie sevis- es būšu laimīga, ja tāda būsi tu. Ziniet tā ir, ka bieži vien tiek pievērtas acis līdzekļiem, kādi tiek izmantoti, lai šo laimi sasniegtu. Bet šādos gadījumos nekad nav dalītas sajūtas, jo cilvēks, kurš stāv tev priekšā un smēķē otro cigareti pēc kārtas, meklējot pareizās atbildes uz jautājumiem, uz kuriem tādas pareizās atbildes nav, ir kāda tavas sirds daļa. Ja šie pāris cilvēki, kuriem katram pieder kāda manas sirds daļa pazustu, es paliktu bez sirds. Cilvēks var funkcionēt bez dažādiem orgāniem, pat ar vienu plaušu, bet sirds ir viena, kas jau tā nepieder vairs tev pašam. To nedrīkst atņemt, izraut un aizmest.
Pēc visa šī var noprast, ka man bija ļoti jauka sieviešdiena.
Šovakar es fakultātē skatījos filmu. Un man nāca miegs, jo vakardiena bija gara.
Šķiet man ir aptrūcies iedvesmas. Jau labu laiku. Ir izlasītas grāmatas, kuras gribēju izlasīt, un jūtu nepieciešamību meklēt jaunas, kā iedvesmas avotu vai realitātes atspoguļotāju, vai patvērumu no dzīves. Vienalaga. Man patīk grāmatas. Tās nekad nemainās, tās vienmēr ir tādas pašas, tajā vienmēr rakstīts viens un tas pats. Atšķirās tikai tava interpretācija un uzskati, kuri atkarīgi no tava garastāvokļa un dvēseles stāvokļa, kad tās tiek lasītas. Tām var uzticēties un uz tām var paļauties. Ar to palīdzību var atslēgties. No kā? No visa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru