Man nācās izdvest smagu nopūtu. Tajā bija ielikti visi mani spēki, manas cerības, manas vēlmes... Es to visu izmetu āra no sevis, jo man vajadzēja tikt vaļā tā. Es gribēju aizbēgt no domas, kura ik mirkli iezīmējās aizvien patiesāka. Tik ļoti man riebās šī doma. Bet tajā pašā laikā es nevēlējos sevi maldināt, lai arī maldi būtu bijuši tik saldi kā svaigas kafijas aromāts sestdienas rītā, pamostoties gultā, redzot, ka silti un patīkami saules stari cenšas ielauzties tavā mazajā valstībā.
Kāds dabūja mazu daļiņu manis- patiesās manis- tās ievainojamās būtnes, kurai ir jūtas, kurai sāp, kura pielaiž sev klāt, cerot, ka vēlāk nenāksies to nožēlot. Vienmēr nākas... Pēc nopūtas manī palika tukšums, ne kripatiņas no gaisa, plaušas bija tukšas- tās izmisīgi lūdzās pēc skābekļa. Manas lūpas, kuras uz brīdi bija aizvērtas, un zobi cieši sakosti kopā, nedaudz pavērās, lai spētu apmierināt plaušu lūgumu. Ievelkot skābekli, es aizvēru acis, lai sakoncentrētu domas. Visos citos gadījumos es būtu domājusi, ka man ir nepieciešams plāns- tālākas darbības plāns. Šoreiz man plānu nevajadzēja, jo bija tikai viena lieta, ko es varēju darīt.
Tāpēc es turēju acis ciet. Es gribēju tās turēt ciet līdz pat brīdim, kad varēšu tās atvērt, lai pateiktu, ka man vairs nerūp. Uz brīdi man uzmācās bailes, jo, iespējams, tas nozīmētu visu dzīvi pavadīt tumsā. Taču tad es sapratu, ka neviens cilvēks, kuram rūpu es, nevēlētos atņemt man gaismu, un tie, kuri vēlētos- tiem es esmu vienaldzīga- un nav nepieciešamība ciest viņu dēļ. Pat ja ļoti sāp, ja sāp tik ļoti, ka labāk izrautu sirdi no krūtīm un ieslēgtu to mazā koka kastītē, no kuras skan burvīga mūzika, kad to atver vaļā. Es ievīstīju savu sirdi tēraudcietā apvalkā, nosoloties, ka vairs nevienam neļaušu to sāpināt. Labāk es to sāpinu pati, nevis ļauju katram atstāt rētu kā piemiņu par sevi. Es vairs neesmu ar mieru atdot sevi, es nevēlos, lai kāds iegūtu gabaliņu no manis.
Un beigās...., ko gan lai es saku beigās? Dažreiz es vēlos, lai visi šie "draudzeņu" likumi patiešām darbotos arī praksē, nevis tikai solījumu formā, jo cilvēki sola, sola, bet nepilda. Es vienreiz vēlos, lai cilvēki dara to, ko saka un saka, to ko dara!
Kāds dabūja mazu daļiņu manis- patiesās manis- tās ievainojamās būtnes, kurai ir jūtas, kurai sāp, kura pielaiž sev klāt, cerot, ka vēlāk nenāksies to nožēlot. Vienmēr nākas... Pēc nopūtas manī palika tukšums, ne kripatiņas no gaisa, plaušas bija tukšas- tās izmisīgi lūdzās pēc skābekļa. Manas lūpas, kuras uz brīdi bija aizvērtas, un zobi cieši sakosti kopā, nedaudz pavērās, lai spētu apmierināt plaušu lūgumu. Ievelkot skābekli, es aizvēru acis, lai sakoncentrētu domas. Visos citos gadījumos es būtu domājusi, ka man ir nepieciešams plāns- tālākas darbības plāns. Šoreiz man plānu nevajadzēja, jo bija tikai viena lieta, ko es varēju darīt.
Tāpēc es turēju acis ciet. Es gribēju tās turēt ciet līdz pat brīdim, kad varēšu tās atvērt, lai pateiktu, ka man vairs nerūp. Uz brīdi man uzmācās bailes, jo, iespējams, tas nozīmētu visu dzīvi pavadīt tumsā. Taču tad es sapratu, ka neviens cilvēks, kuram rūpu es, nevēlētos atņemt man gaismu, un tie, kuri vēlētos- tiem es esmu vienaldzīga- un nav nepieciešamība ciest viņu dēļ. Pat ja ļoti sāp, ja sāp tik ļoti, ka labāk izrautu sirdi no krūtīm un ieslēgtu to mazā koka kastītē, no kuras skan burvīga mūzika, kad to atver vaļā. Es ievīstīju savu sirdi tēraudcietā apvalkā, nosoloties, ka vairs nevienam neļaušu to sāpināt. Labāk es to sāpinu pati, nevis ļauju katram atstāt rētu kā piemiņu par sevi. Es vairs neesmu ar mieru atdot sevi, es nevēlos, lai kāds iegūtu gabaliņu no manis.
Un beigās...., ko gan lai es saku beigās? Dažreiz es vēlos, lai visi šie "draudzeņu" likumi patiešām darbotos arī praksē, nevis tikai solījumu formā, jo cilvēki sola, sola, bet nepilda. Es vienreiz vēlos, lai cilvēki dara to, ko saka un saka, to ko dara!
2 komentāri:
Ļoti apkopojošs ieraksts par pēdējiem pāris taviem ierakstiem.
Pirmkārt, es īstenībā ceru, ka tev nav iebildumu, ka lasu tevi. Nevienam neesmu teikusi tavu blogu, ja nu kas.
Otrkārt, šķiet tev iet tiešām grūti. Paātrinātā sesija tiešām ir šausmas. Nebūt nešķiet, ka tas ir viegli. Vienīgais, manuprāt, ar ko vari mierināt sevi, ir tas, ka vēlāk pazudīsi no ikdienas uz pusgadu un ka būsi beigusi visu šo pirms pārējiem kursa biedriem.
Treškārt, es saprotu, ko nozīmē ieķerties cilvēkos, kas šķiet kaut kā neiespējami. Zinu to kaitinošo sajūtu, kad domā par to, kādēļ vienkārši nevarēja būt kāds parasts cilvēks... (nu, tu runāji par kretīniem un dīvaiņiem iepriekš) Tas tiešām būtu daudz vienkāršāk izvēlēties kādu, kurš ir blakus, bet cilvēkiem laikam patīk mocīties.
Sveika!
Nē, man nav iebildumu, nudien. Un es esmu neizsakāmi pateicīga, ka nevienam neko neesi teikusi, spēju to novērtēt. :)
Ar to sesiju šobrīd ir kā ir. Brīvdienu nav, bet pēc tam uz kādu laiciņu varbūt būs miers. Pārējiem kursa biedriem es varēšu vēlēt veiksmes un laimes, atstājot savus špikerus pēc n-to eksāmenu nokārtošanas.
Runājot par tiem cilvēkiem, es pieņemu ideju, ka cilvēks, izvēloties kādu, kurš vienkārši ir blakus, rēķinās ar to, ka vienā brīdī apniks, ka tā būs tāda kā ikdienas rutīna, bet es neesmu pārliecināta. Iespējams, tev ir taisnība- cilvēkiem patīk mocīties.
Ierakstīt komentāru