Ieilgusī ziema manās mājās.

Pēc ieilgušas pauzes esmu atsākusi rakstīt. Kaut gan varu atzīt, ka viss uzrakstītias man liekas līdz galam nepareizs un izteikmīgi sūdīgs. Cik glaimojoši! Ja es kādreiz arī pabeigšu savu ideju par grāmatas sarakstīšanu un tikšu līdz pēdējia lapai, tad, visticamāk, tā nekad tā arī nesasniegs neviena cita cilvēka acis un prātus, jo tā nekad tā īsti nebūs pabeigta, vai arī gala iznākums man liksies tik ļoti slikts un nebaudāms, ka es nemaz negribēšu, lai kāds jebkad kaut ko tādu lasītu. Man būs mūžīgi nepabeigtā grāmata, precīzāk, grāmatas uzmetums. Mūžīgais melnraksts. Pie tam, es esmu diezgan pārliecināta, ka neviens to arī negribētu lasīt, jo mani stāsti visbiežāk nav laimes un prieka pārpludināti, bet gan diezgan smagnēji un grūti, un lielākajai cilvēku daļai mūsdienās patīk izteikti viegla lasāmviela ar laimīgām beigām, kuras man laikam nav padomā.

Iespējams, ka kāds, kurš izlasītu visus manus līdz šim tapušos rakstu darbus, padomātu, ka man ir pamatīgas emocionālas problēmas, depresija vai nezūdošs garīgais panīkums.

Arī šobrīd es rakņājos savā prātā, cenšoties savirknēt vārdus normālā latviešu valodā. Šobrīd tur darās pamatīgs haoss, jo domas nelabprātīgi cenšas pārslēgties uz latviešu valodu. Ir tik dīvaini ar grūtībām domāt, runāt un rakstīt latviski, ka sāku spriest, ka pazaudēt savu iepriekš pieņemto un pārliecinoši uzturēto identitāti ir daudz vieglāk, nekā biju iedomājusies.
Joprojām diezgan bieži iedomājos par mājām, kaut gan jāatzīst, ka retāk nekā sākumā, jo dzīve ātri šaujas uz priekšu. Padomā ir pāris ceļojumi un projekti, kuros iesaistīties, kas zin, kur tas mani novedīs.
Un tagad es izkalusīšos pēc nelabojamas alkoholiķes, kāda es, starp citu, neesmu, bet piektdien, dzerot rumkolas, es pieķēru sevi pie domas, ka pat šis vainīgi nevainīgais dzēriens man asociējas ra noteiktiem cilvēkiem, laiku, kuru ar viņiem pavadīju, vietas, kur atrados. Šķiet, ka atmiņas nav tikai cilvēka prātā. Visa pasaule ir piepildīta ar atmiņām un tās ir atrodamas visur- garšās, smaržās, priekšmetos, dziesmās, vietās un citos cilvēkos.
Vispār man liekas, ka šobrīd es sev nepatīku. Ik pa laikam rodas sajūta, ka esmu kaut kur pazudusi, bet tad, tik pat pēkšņi, mēdzu uzrasties. Jūtos kā pabojāta spuldzīte, kura rausta gaismu- te nodziest, te parādās, te nodziest, te parādās. Tāpat arī tā ideju jūra, kura manī plūst, ir diezgan uzmundrinoša, taču es īsti nezinu, kā visas idejas dabūt gatavas. Laikam atliek vien saņemties un darīt. Ar kaut ko ir jāsāk.