Insert text here.

Sometimes I want to be a better person, but then again- why should I do it for others, because I am definitely not doing it for myself.

Augšējais teikums nenozīmē, ka es esmu caur caurēm egoistiska un NEKAD nedaru neko labu citiem. Tā nav, es vismaz ceru, ka tā nav. Un, ja tā ir, tad jebkurš, kurš mani pazīst, var pienākt klāt un mani sakratīt vai iepiliķēt, jo tāds nav mans pašmērķis. Dažreiz manī ir pārliecība, ka man ir laba karma, citreiz šī pārliecība sagrūst (pārsvarā tas ir dienās, kad viss, kas var noiet greizi, noiet greizi, kā arī noiet greizi tas, kas man sapņos nebūtu rādījies, ka var noiet grezi). Tomēr es cenšos palikt pie uzskata, ka es esmu sevis pašas šībrīža labākā iespējamā versija. Pēdējās dienas ir bijušas diezgan piebāztas, piebāztas visādā veidā. Ir bijuši cilvēki, notikumi, darbības, pienākumi, vēl vairāk pienākumi, atkal cilvēki un atkal darbības. Brīvdienas man bija pārāk īsas, un darba nedēļa jau atkal nemanot ir nonākusi līdz pusei. Laiks kaut kur pazūd. Varbūt tas ir tikai mans laiks, kas pazūd. Es jau varu sākt atskaitīt tos aptuveni divus mēnešus, kuri man ir atlikuši šeit. Tagad es jūtos dīvaini, jo divi mēneši ir tikai divi mēneši, tie ir pavisam īss periods no manas dzīves, bet nozīmīgs periods. Kaut gan par nozīmīgu periodu es varētu saukt pilnīgi jebko un neko. Drīz es būšu kļuvusi par PowerPointa pavēlnieci, jo prezentāciju skaits nemazinās.

Šodien es sapratu, ka mani fascinē cilvēki, kuri saka, ka viņiem nepatīk runāt par sevi, bet praktiski tieši to viņi dara visu laiku. Jā, mani interesē cilvēki, kuri šķiet saistoši, bet man ir pilnīgi vienalga par tiem, kas tikai vāvuļo un vāvuļo, un vēlreiz vāvuļo. Un tad es mirklīti apdomājos. Vai universitātes telpā es esmu kāds cits? Kāda cita persona? Jā, mani gluži nebiedē viegla šizofrēnijas pakāpe, kas ir novērojama, jo domāju, ka tāda pastāv visos, taču dažreiz es nespēju sakoncentrēt sevi tādām darbībām vai gaidām, kuras no manis tiek prasītas, dažreiz es to vienkārši negribu.
Ievadā žurnālistikā mums uzdeva izveidot portretinterviju par kādu kursabiedru, un man šķiet, ka es esmu izvēlējusies savu intervējamo, tāpat es arī ceru, ka viņa piekritīs, kad jautāšu viņas apstiprinājumu. Tas varētu būt interesanti, protams, ja notiks tā saucamā atvēršanās. Es īsti nezinu, vai es esmu cilvēks, kuram citiem patīk atvērties, jo man nekad nav paticis citiem sniegt padomus. Bet arī to gan jau es iespēšu novērot.
Pašreiz man liekas, ka man ļoti gribas izdarīt kaut ko svarīgi, savā veidā nozīmīgu bet jautru. The worst part is that I have no idea what is it what I am talking about.
Jā, pēdējā laikā man kaut kā pietrūkst saturīgi, filosofisku un sasodīti atklātu sarunu. Arī ballītes ir laba lieta, bet klusums dažreiz ir nepieciešams. Man laikam pietrūkst klātbūtnes, un, kā jau mums zināms, klātbūtne nenozīmē būt klāt.
Cheers!