Ir dienas vidus, un es tikko izlīdu no gultas, juzdamās kā mēsls. Have you ever felt that way? Tam pat nav pamatojuma. Es eju gulēt sešos no rīta, ceļos ap astoņiem un vārtos pa gultu praktiski līdz trijiem. Joy! Pilnīgi bezjēdzīgi.
Tagad es sēžu šeit, ar aizpampušām acīm un tumši ziliem lokiem zem acīm, kas liecina par nogurumu, malkojot zaļo tēju, domājot, ka daudz labprātāk dzertu kafiju.
Nākamais gads tuvojās, bet mani moka jautājums, kur palika laiks? Kur palika visi iepriekšējie- gan labie, gan sliktie- kur tie pazuda? Un kāpēc tik ātri? Vai nākamais būs labāks? Nedomāju, ka pēkšņi viss mainīsies, ka pēkšņi es daudzās bezjēdzīgās lietās saredzēšu jēgu, ka kļūšu par kādu citu personu, kurai es būšu sveša. Nedomāju, ka iemīlēšos un zaudēšu galvu. Nedomāju, ka izpratīšu savas darbības un lēmumus. Neticu, ka pēkšņi uz norunātajām satikšanās reizēm es ieradīšos precīzi laikā kā izkāpusi no laika mašīnas. Tas viss galu galā nenotiek kā uz burvju mājiena. Tam nepieciešams laiks. Vai laika man ir daudz? Nezinu. To laiks rādīs. (Diezgan ironiski.)
Un es nedošu solījumus nākamajam gadam, ja nebūšu pārliecināta, ka varēšu tos izpildīt. Tāpēc nedošu tos vispār. Man pietiks ar dzīvi, kura man ir. Man pietiks ar visu, ko tā būs gatava man dot. Un, iespējams, es centīšos nebēdāt par to, ko tā man atņems.
Šodien ir 30. decembris. Rīt ir pēdējā gada diena. Nekas nestāv uz vietas. Viss un visi mainās. Man labpatiktu domāt, ka cilvēki paliek gudrāki, taču, kas es esmu, lai par to spriestu?! Tikai cilvēks.
Nospiedoši. Gada beigās man vajadzētu atmest šīs domas un priecāties. Par ko? Par to, ka esmu nodzīvojusi vēl vienu gadu. Vēl viens gads klāt manai dzīvei. Pateicoties tam, esmu uzkrājusi zināšanas par pasauli, cilvēkiem, dzīvi, draugiem, dabu,...sevi.
Visumā es varētu teikt, ka esmu priecīga. Neticami? Nē, tā ir. Tā ir neizsakāma balva, ka nezinu, ko nākotnē darīšu, kas būšu un kur atradīšos. Es gribētu ceļot, nebūt piesietai nevienai valstij, nevienai mājai. Manas mājas būtu visa pasaule. Tā ir dāvana- cilvēki, kuri mani ieskauj-, jo viņu labestība, godīgums un mīlestība ir neizmērojama. Tā ir cīņa pašai ar sevi, pieņemot lēmumus, izdarot izvēles un meklējot risinājumus, kas veido manu prātu un būtību. Un visbeidzot tā ir burvīga iespēja, ka man nav viss, ko vēlos, jo tad man rodas kaut kāda nojausma, ko es vēlos, ko gribu sasniegt, ko plānoju izdarīt.
