Virsraksts

Es jau ilgu laiku sēžu pie šī ieraksta. Kāpēc? Nav ne mazākās nojausmas. Visu šodien uztvēru ar patīkamu vieglumu un humoru- gan testu, gan lekcijās stāstīto. Kaut vai tikai tāpēc diena ir nepārprotami izdevusies, par spīti drēganjam un diezgan pelēcīgajam laikam. Tests, kā par brīnumu, patiešām bija tests. Diezgan neticami, kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Tā kā mans vakardienas pieņēmums nebija pareizs. Tikai šķiet, ka savas neuzmanības un neiedziļināšanās jautājumos dēļ, es tāpat gan jau, ka pamanījos nokļūdīties vairākos jautājumos. Varbūt vajadzēja vairāk uztraukties. Tad jau redzēs kā būs.

Pacel acis un pasmaidi arī tu, jo šodien es to izdarīju, šī diena par spīti it visam bija laba, tā bija piepildīta, lai arī es neko jēdzīgu netiku paveikusi, viss likās daudz labāks, nekā, iespējams, patiesībā ir, taču man tas šodien nerūpēja, es biju gatava pieņemt visu tādu kāds tas likās, tādu kāds tas bija, nemeklējot patiesību, īstenos nodomus un zemtekstus.

Laikam lēnām jūku prātā, staigāju no viena istabas gala uz otru un iekšēji priecājos, ka man sava istaba nav jādala ne ar vienu savu ģimenes locekli, ja neskaita manu suni ar kuru es arī šad tad mēdzu sarunāties, jo pēc cilvēkos pavadītas dienas gribas pabūt vienatnē, vai kādas tuvas personas kompānijā, kura neuzdod jautājumus un netiecas pēc patstāvīgas sarunāšanās un uzmanības. Apsēžos uz gultas, pieceļos no gultas, piesēžos pie datora, lai atkal pieceltos un aizietu līdz logam, pavēroju cilvēkus, kuri iet garām.

Es sirgstu ar iesnām, kuru latīnisko jeb zinātnisko nosaukumu varētu pavaicāt brālim, jo viņš ir tas, kurš izdomājis kļūt par ārstu. Viņš mācās par ārstu, es mācos rakstīt. Ironiski. Vecāki visticamāk domā, ka es izniekoju savu potenciālu, tikai neko nesaka. Sen jau vairs neko nesaka, kad saprata, ka censties izlocīt vai ielocīt savādāk kā tādu origami cilvēciņu, nav vērts, precīzāk sakot, nav iespējams. Visādā gadījumā, ja es drīzumā netikšu no tām vaļā, tad mans deguns būs tik pat sarkans kā Rūdolfam- uzticīgajam Santas ziemeļbriedim.

Uz riņķi skan dažas nepopulāras dziesmas, kas padara viņas vēl labākas.

Šo ierakstu uzsāku tad, kad ārā vēl bija gaišs, tagad palūkojoties ārā pa logu es saredzu tumši jo tumši zilas debesis un diezgan draudīga paskata kokus, kuri ietinušies vakara tumsā. Un gan citronu, gan upeņu Coldrex ir sasodīti negaršīgs.

Miers.

Tikko zvanīja viens no labākajiem draugiem, kādus vien es varētu sev iedomāties un jautāja, kas noticis?! Laikam fakts, ka es daļēji atteicos šovakar apmeklēt R'n'R, ir apceļojis cilvēkus gaismas ātrumā, un dažiem tas darbojas kā brīdinājuma signāls, ka kaut kas nav kārtībā.

Izstāstīju visu- to, ka liekas, ka esmu nošāvusi garām ar skolas vai fakultātes izvēli, to, ka man nepatīk lielākā daļa cilvēku, to, ka vairums priekšmetu šķiet bezjēdzīgi, to, ka esmu tikusi štruntīgā grupā, to, ka jūtos ne savā vietā. Visu. Sajutos labāk, sajutu tādu kā siltuma sajūtu, kas ielija manā sirdī.

Tagad atliek vien ievilkt dziļu elpu un mierīgi izelpot, domājot, ka viss būs kārtībā. Es taču vienmēr varu darīt kaut ko lietas labā.

Lai jums laba diena!

Iespaids

Šodien bija mana pirmā īstā "skolas" diena kā pilntiesīgai studentei. Sajūtas ir divējādas- gan pozitīvi vertējamas, gan negatīvi. Lielākā daļa cilvēku ir tādi, ar kādiem es īsti ikdienā satikties un tā atbilstoši forši parunāties neesmu pieradusi, nav bijis nepieciešams vai, varbūt, vienkārši neesmu gribējusi. Īsti pat nezinu vai man tik ļoti patīk cilvēki, lai darītu kaut ko tādu, kas mani nesaista un neinteresē, proti, meklēt draudzīgas saites ar cilvēkiem, ar kuriem man nav pilnīgi nekā kopīga- pat nevienas kopīgas intereses, un tukša mutes dzesēšana man arī īsti neiet pie sirds.

Piemetināšu, ka lekcija Ievads studijās ir ļoti nogurdinoša un ne īpaši patīkama, bet šajā gadījumā man atliek tikai nodomāt:"Kas jādara- jādara!".

Par spīti manai diezgan skeptiskajai attieksmei pret visu šo padarīšanu, mūsu jaunizveidotajā domubiedru grupā ir ļoti pozitīvi noskaņoti cilvēki. Visi tik draudzīgi, tik dedzīgi par sapazīšanos un citām aktivitātēm. Nezināmu iemeslu dēļ es jūtu, ka es atkal neiederos, jo, iespēams, es pat negribu kaut kur iederēties. Protams, ir arī cilvēki, kas man patīk un šķiet sakarīgi, pretējā gadījumā es šo trīs gadu laikā sajuktu prātā.

Varbūt, ka ar laiku viss šķitīs daudz labāk un daudz interesantāk. Dzīvosim redzēsim.

Šovakar bija šis.

Pirmsaristoteļa svētki bija nogurdinoši, neteikšu, ka neinteresanti, tomēr biju gaidījusi ko vairāk vai vismaz interesantāk. Nezinu, visādā gadījumā - savādāk. Tas jau kā vienmēr pierāda, ka nekad nevajag neko gaidīt, jo tad ir iespējams sajust lielāku vai mazāku vilšanos. Varbūt, ka tikai man tā visa padarīšana likās nejēdzīgi izstiepta un bezmērķīga, tāpēc, varbūt, tā esmu es, ar kuru kaut kas nav kārtībā?

Jebkurā gadījumā, iespējams, ka tā ir, jo pēdējās dienās mans garastāvoklis ir nepanesams. Es laikam kļūstu emocionālāka vai vienkārši pārdzīvoju kaut kādu emocionālo krīzi. Varbūt, es esmu tikai dīvaina. Vienalga- man tas nu nemaz nepatīk. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka visa kā ir par daudz, pārāk daudz notikumu un emociju priekš manis.

Es cenšos tikt vaļā no saviem pagātnes "dēmoniem". Yes, I'm trying to exorcise my demons. Dotajā brīdī šķiet, ka sanāk štruntīgi. Ceru, ka ar laiku veiksies daudz labāk. Pietiek vien satikt cilvēku, lai viss atkal sāktos no gala, it kā tas nekad nebūtu beidzies, taču no civilizācijas izolēties arī nav iespējams. Iespējams, tas ir kaut kads izaicinājums, pārbaude, lai noskaidrotu savu jūtu robežu.

Rīt ir "Aristotelis", bet šovakar es dodos tālāk- savās vakara gaitās.