Dzīves sastāvdaļas (pirms lietošanas, lūdzu, samaisīt).

Tieši ap šo brīdi globālās komunikācijas mājasdarbs, vismaz tā nepieciešamais saturs sāk nosēsties manās smadzenēs. Man ir pārkāk daudz. To var nospiersiet kaut vai pēc sāpošajām acīm, kas nogurušas no datora monitora. Kā man gribētos teikt, ka drīz ir brīvdienas, bet brīvdienu nav. Kačing! Pirmkārt, man riebjas, ka mājasdarbi tiek sadoti brīvdienām. Sestdien ej padirnēt vēlēšanu iecirknī, kur tev, teorētiski, var aizliegt dirnēt un aptaujāt cilvēkus, jo visiem varētu būt vienalga, ka tev ir apstiprinājums, ka tavas reportāžas tiek vāktas tikai un vienīgi tīri izglītošanās un mācību vajadzībām. They don't care. Nobody cares. Ā, jā, un svētdien vari veikt vēl kaut kādu darbu, kas jāiesniedz pirmdien no rīta. Why not? Un tad, protams, ir vēl pārējie semināri, kuriem tā arī nekad nav pietiekmai daudz laika, lai sagatavotos, jo darbi un uzdevumi tiek sadoti masveidā, un tieši tāpat- masveidā- tiek pildīti. Smadzenes vairs nedomā tikai pilda un pilda, un pilda, un pilda, un pilda...
Paralēli tam es kārtoju savus aizbraukšanas dokumentus, nesaprotot, vai un kad, un kā iegūšu sev dzīvesvietu. Jā, varu derēt, ka tieši šādu dzīvi vēlas ikviens students. Goda vārds, ja patiešām šis viss (konveijersistēma, masveidīgums ikvienā jomā utt. utt.) skan vilinoši, tad pievienojies.
Tagad, kad mans ekstra subjektīvais viedoklis šeit tika izgāzts, es varu pārdomāt citas tēmas. Piemēram, cilvēku savsterpējajās attiecībās iespējams novērot aktīvu konkurenci. No paša rīta viens kursa biedrs skaidroja savu nostāju kādai citai kursa biedrenei ar vārdiem:"Es necenšos, lai citi būtu sliktāki par mani, es cenšos, lai būtu labāks par visiem". Un tajā momentā es nodomāju:"Bet tev nesanāk". Varbūt es tomēr esmu ļauna, vai, precīzak, es neesmu īsti laba. Sev par aizstāvību varu teikt, ka tas ir tāpēc, ka nav iespējams būt labākam par visiem. Visu ir daudz, tu es viens, taču tu vari darīt to, kas tev sanāk, darīt to, kas tev patīk, nedomājot, vai kādam ir/bija/būs labāk. Jo vienmēr būs kāds, kuram būs labāk, vai citiem liksies, ka bija labāk. Es nesaku, ka vienmēr ir jābūt apmierinātam ar padarīto. Nē! Neapmierinatība rada progresu, veicina izaugsmi, liek darboties, liek cnsties un ļauj gribēt vairāk. Bet, ja darba (vai dienas) beigās tu vari sev atzīt, ka darīji visu, ko varēji, ka veici ieguldījumu, kas, tavuprāt, bija pietiekmai liels, ka ieguvi kaut ko neatsveramu, tad, iespējams, tā ir zīme, ka vari mēģināt būt apmierināts. Jā, vienmēr var būt labāk, bet kādreiz ir jāmāk priecāties par to, kas ir.
Vēl jāpiemin, ka šobrīd ir tik dīvaini šeit drukāt, jo tu zini, ka cits kāds indivīds (persona un personība) zin, ka tu zini, ka viņš zin. Vēl dīvaināku to visu padara fakts, ka es viņa pazīstu vai zinu. Patiesībā, ne pazīstu, ne zinu, jo, manuprāt, lai apgalvotu, ka tu kādu pazīsti vai zini, ir jābūt komunikācijai, un komunikācija, atkal, manuprāt, ir kas vairāk kā sveicināšanās un dažu macību jautājumu apspriede. It's still a bit weird. Labā nozīmē. Atklāti runājot, tas ir visai interesanti.
Tomēr, tas, ka šeit joprojām rakstu, norāda uz to, ka mana spēja uzticēties cilvēkiem vēl nav galīgi izzudusi, jo man ir cerība, ka es palikšu šeit tāda kāda esmu- bez apveida, bez vārda un bez sejas.
Arlabvakaru. Veiksmīgu un gaišu rītdienu.
P.S. Iespējams, ka cilvēkiem vajadzētu vairāk censties būt pašiem, būt labākiem nekā viņi ir, būt tiem, kas viņi ir, nevis censties būt labākiem par citiem, citiem, kurus viņi vispār nepazīst.

Nedēļa.

Līdz šodienai man visi dokumenti bija veiksmīgi savākti, un es gandrīz pat viņus iesniedzu, bet tad padomāju, kāpēc gan es to nevarētu izdarīt pirmdien, jo tad man būs iespēja normāli aizpildīt pieteikuma vēstuli, nevis nedomājot sarakstīt muļķības mērkaķa ātrumā. Domāts darīts!
Pirmā mācību nedēļa ir beigusies, un man ir tāda sajūta, it kā šī nebūtu bijusi pirmā mācību nedēļa. Tas, protams, nav dīvaini. Nemaz. Visur mājasdarbi ir sadoti, noteikumi ir izskaidroti, tā kā es varu dzīvot tik laimīga, cik mana sirdsapziņa man atļauj. Visneforšākais ir tas, ka man jau atkal būs jāskatās uz Rietumeiropas morlāes filozofiju un jācenšas iegaumēt tās saturs, kaut gan man bija cerība (lai neteiktu pārliecība), ka tas ir pagājis un vairs nekad neatgriezīsies. Kļūda! Labais nodoms ir sākt mācīties jau tagad, bet stresa situācijās man iemācīties laikam ir pat vieglāk un atrāk. Tas viss ātrāk saglabājas prātā, noārdoties manām nervu šūnām, kas, mīlīši, neatjaunojas. Ja mans nākotnes skatījums ir pareizs, tad pēc pāris gadiem es būšu emocionāli nestabila vai traka. Tomēr būt trakai pasaulē, kur neviens neierindojas kategorijā normāls, jo normālumu nav iespējams definēt, tad that's fine with me.

Ir priekšmeti, kas šķiet saistoši, priekšmeti, kas nešķiet saistoši un priekšmeti, kuri šķiet apbrīnojami nevajadzīgi (neko jau nesaku, bet trīs stundas mācīties par tikumu un morāli laikā, kad sabiedrība kopumā un pati par sevi vairāk ir amorāla, ir lieki, jo katram vienmēr ir sava taisnība un savi uzskati, kas nemainīsies tikai tāpēc, ka senie domātāji bija domājuši savādāk). Bet viss ir labi. Runājot pavisam godīgi, grupu darbi mani īpaši neiepriecināja. Jā, tev teoretiski ir jādara mazāk, bet man patīk darīt visu pašai, jo uz sevi es varu paļauties, ja kļūdos varu vainot tikai un vienīgi sevi. Paļaušanās uz citiem man rada problēmas, pat ja citi ir patiešām forši un apzinīgi cilvēki. Tā ir mana dīvainība, ar kuru man šajā semestrī būs visiem spēkiem jācenšas tikt pāri. Bet kā var tikt pāri sev?

Es gribu Ziemassvētkus, jo man pietrūkst brāļa. Ļoti, ļoti, ļoti pietrūkst. Viņš bija mans prieciņš un smiekliņš pavisam drūmās dienās.

Motivācijas vēstule.

Lūdzu, kāds izskaidrojiet man motivācijas vēstules jēgu! Es vakar sēdēju līdz četriem no rīta, lai uzrakstītu to sasodīto motivācijas vēstuli ERASMUS apmaiņas programmas konkursam, taču neuzrakstīju gandrīz neko. Es blenzu uz lapu, un man prātā bija pilnīgs tukšums, klusums, pilnīgs čuššš. Man ir jāmotivē sevi, jāmotivē viņi, jāmotivē viņi motivējot sevi vai vienkārši jāuraksta nenozīmīga bet satriecoši laba sevis slavinājuma vēstule? Teorētiski man jāparāda, cik briljanta, perfekta un svarīga personība es esmu, kaut gan es tāda neesmu. Esmu spītīga, mērķtiecīga, neciešama, kaitinoša un uzskatu, ka man vienmēr ir taisnība, pat ja tā nav. Sabiedrībā pastāvošie uzskati nereti nesakrīt ar maniem uzskatiem, bet es tomēr palieku pie sava. Nedomāju, ka šādi vārdi motivētu viņus mani uz turieni sūtīt.

Cik gan debili ir rakstīt "esmu komunikabla, jauka, saprotoša un spējīga studente", jo šis teksts noteikti ir pavīdējis tūkstošiem reižu, pie tam es neesmu jauka un īsti komunikabla arī nē. Es gribu braukt, jo es gribu braukt. Redziet, lielākā problēma tajā visā ir tā, ka es neko nedaru, t.i. es neko nedaru saistītu ar augstskolu ārpus mācībām. Es neeiesaistos pašpārvaldes darbā, es neiesaistos pasākumu veidošanā, debatēs, sporta nodarbībās, sacensībās vai kas nu vēl tur notiek. Domāju, ka lielākā daļa pasniedzēju nemaz nezin, kā es izskatos, jo pat mans estudiju profils nav update'ots. Es esmu es un man patīk būt man, taču ar to noteikti nepietiek. Es nepiedalos pētnieciskajā darbā, neesmu tikusi publicēta neviena avīzē vai žurnālā, es neesmu tikusi televīzijā un es neiesaistos, ja vien iesaistīšanās mani nesaista. Sanāk, ka man nav, ko stāstīt. Varu derēt, ka nevienam neinteresēs, ka spēlēju bungas, jo tā tiks uzskatīta par nevajadzīgu laika kavēkli, un savu laiku vienmēr var iztērēt lietderīgāk. Un mana nākotnes profesija nekādi nav saistīta ar mūzikas instrumentu spēlēšanu. Burvīgi. Labākais kandidāts ever.

Man patīk būt godīgai, tāpēc visticamāk šis arī būs tas, ko es pastāstīšu savā motivācijas vēstulē. Labāk ir būt tam, kas esi, nevis izveidot kādu, kuru pats nepazīsti.