Everybody always asks "it is the real one" or "is it real". And me? I have never in my life understood that. If you want something to be real then just think of it just like that and by thinking believe so. Maybe it won't be real for people who asks these questions all along, but it definitely will be as real as it can get to you. And why would you want to live up to other people's definition of anything including notion of real. If it is so for you, then it is real.
Es, protams, varēju ietērpt šo tekstu latviešu vārdos, bet tomēr atļāvos domu atstāt tādu, kāda man tā viennakt ienāca prātā- neapstrādātu un anglisku. Jāatzīst, ka esmu pasākusi konstanti domāt angliski, jo apkārt man nav neviena latvieša. Pat runājot pa telefonu ar mammu, man bija grūti pārslēgties atpakaļ uz savu dzimto valodu. Taču nenodošos savam valodas lietojuma iztirzājumam.
Nevarētu gluži apgalvot, ka man negribas mājās, bet pašlaik jūtos ļoti labi adaptējusies cilvēkiem, klimatam, pasākumiem, darbībām un dzīvesveidam. Nodarboties ar sportu septiņas dienas nedēļā nu šķiet pilnībā normāli un ierasti. Daži aspekti mācību jomā nupat, nupat paliek interesantāki, kas liek man justies vēl cerīgāk.
Protams, man pietrūkst cilvēku, kuri bija salīdzinoši liela mana dzīves daļa mājās, bet tā kā es esmu diezgan pārliecināta par faktu, ka tālākajā dzīvē, kas sniedzas pēc bakalaura grāda iegūšanas, mēs būsim attāluma šķirti, tad varu pašapmieirnāti teikt, ka draudzību attālums neiespaido, ko es laikam neesmu spējīga teikt par sieviešu-vīriešu attiecībām. Bet jūs droši varat to apstrīdēt. Es zinu, kas notiek viņu dzīvēs, lai arī neesmu blakus. Dažreiz man gribas būt klāt un atbalstīt, iedrošināt, samīļot un vienkārši būt. Lai vai kā, es joprojām esmu daļa viņu dzīves, un viņi ir daļa manas.
Protams, man pietrūkst cilvēku, kuri bija salīdzinoši liela mana dzīves daļa mājās, bet tā kā es esmu diezgan pārliecināta par faktu, ka tālākajā dzīvē, kas sniedzas pēc bakalaura grāda iegūšanas, mēs būsim attāluma šķirti, tad varu pašapmieirnāti teikt, ka draudzību attālums neiespaido, ko es laikam neesmu spējīga teikt par sieviešu-vīriešu attiecībām. Bet jūs droši varat to apstrīdēt. Es zinu, kas notiek viņu dzīvēs, lai arī neesmu blakus. Dažreiz man gribas būt klāt un atbalstīt, iedrošināt, samīļot un vienkārši būt. Lai vai kā, es joprojām esmu daļa viņu dzīves, un viņi ir daļa manas.
Vēl viens pamatīgs pluss manai dezertēšanai no mājām ir šis mistiskais viņš, kurš kādu laiciņu pirms manas aizbraukšanas bija ieperinājies manā prātā un domās. Lepni varu teikt, ka domas par viņu lēnītēm izplēnē. Iespējams, ka līdz atgriešanās brīdim tās būs pilnībā izzudušas no mana prāta, un es mierīgi varēšu uz viņu skatīties kā uz draugu. Tas man pamatīgi atvieglotu dzīvi. Iespējams, ka efekts būs pilnīgi pretējs. Protams, man ir radies priekšstats, ka man patīk sevi mocīt, kaut vai, lai tikai zinātu, cik daudz es varu izturēt. Pie tam labāk ir, ja tu to dari pats, nevis tavā vietā to dara kāds cits. Visādā gadījumā es justos daudz labāk. Es jau jūtos labāk.
Šodien ir pēdējā diena, kad oficiāli skaitos kā padsmitniece. Man vairs nepatīk palikt vecākai un es negribu būt divdesmit gadus veca. Zinu, zinu, ka gadi neko nenozīmē, bet iekāpt nākamajā gadu desmitā man liekas nežēlīgi grūti un nepatīkami. Man liekas, ka jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk citi no viņa gaida. Es varu atļauties no sevis izspiest visu, kas manī ir, gaidīt visu, nosodīt sevi, ja nepiepildu pati savas gaidas. Taču dažreiz, tajos nakts melnuma brīžos, kad man nenāk miegs, vai laikā, kad braucu metro un veros ārā pa logu uz sniegoto ainavu, kas paverās manam acu skatam, arī man paliek bail, ka beigās es nebūšu nekas vairāk kā kāda cilvēka vilšanās. Un katrs gads liekas pielik cilvēkam klāt "izdarāmās lietas", kuras vairumam liekās pilnīgi pašsaprotamas. Es negribu būt kāda vilšanas, bet, tajā pašā laikā, es negribu būt vilšanās arī pati sev, taču dažbrīd man liekas, ka nepieļaut abas šīs lietas nav iespējams.
Šodien ir pēdējā diena, kad oficiāli skaitos kā padsmitniece. Man vairs nepatīk palikt vecākai un es negribu būt divdesmit gadus veca. Zinu, zinu, ka gadi neko nenozīmē, bet iekāpt nākamajā gadu desmitā man liekas nežēlīgi grūti un nepatīkami. Man liekas, ka jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk citi no viņa gaida. Es varu atļauties no sevis izspiest visu, kas manī ir, gaidīt visu, nosodīt sevi, ja nepiepildu pati savas gaidas. Taču dažreiz, tajos nakts melnuma brīžos, kad man nenāk miegs, vai laikā, kad braucu metro un veros ārā pa logu uz sniegoto ainavu, kas paverās manam acu skatam, arī man paliek bail, ka beigās es nebūšu nekas vairāk kā kāda cilvēka vilšanās. Un katrs gads liekas pielik cilvēkam klāt "izdarāmās lietas", kuras vairumam liekās pilnīgi pašsaprotamas. Es negribu būt kāda vilšanas, bet, tajā pašā laikā, es negribu būt vilšanās arī pati sev, taču dažbrīd man liekas, ka nepieļaut abas šīs lietas nav iespējams.
