The volume of the fierce silence in my head.

Istabā valda klusums- es esmu viena. Stāvā valda klusums- beidzot es esmu viena. Ik pa brīdim iespiežu savu seju rokās, lai sakārtotu domas nākamajam teikumam. Man ir pavasaris. Ar to es domāju to, ka pavasaris ir ārā, nevis manā galvā. Manā galvā nekad nav pavasaris, jo es neesmu bezrūpīga, un manas smadzenes vienmēr uzvar cīņā ar sirdi. Tās vienmēr mani vēro un apstādina sirds iegribas jau sākuma posmā. Iespējams, varētu likties, ka manas smadzenes ir briesmīgs orgāns, bet patiesībā es esmu viņām par daudz ko pateicīga.

Šobrīd man ir atlicis pusotrs mēnesis, kuru pavadīt attālajā vietā, un, godīgi sakot, man nākas smagi nopūsties, kad prātā iezogas doma par mājās braukšanu. Nē, ne tāpēc, ka man negribētos barukt prom, bet vairāk gan tāpēc, ka man šeit ir cita dzīve. Kamēr esmu šeit man nav jāprāto par visām lietām, kuras būs jānokārto, kad atgriezīšos no kurienes nāku. Šeit pasaulei nav tieksmes griezties nepareizajā virzienā. Dzīve ir mierīga un dažreiz kļūst pārāk garlaicīga, bet to vienmēr var centies pagriezt citā virzienā. Šai dzīvei ir citi cilvēki, citas domas, citas nodarbes, lai arī es esmu tā pati, kas biju, dažas lietas ir iespējams padarīt izteikti sekundāras. Un nē, es nebēgu no problēmām, es tās neatbīdu vēlākam laikam, es vienkārši domāju, ka pašlaik dzīve vienkāršāka šķiet šeit. Nav jau tā, ka dzīve vispār būtu vienkārša padarīšana, bet šobrīd, un tikai šobrīd, esot šeit, man nav jādomā par lietām, kurām man nāksies stāties pretī.

Muļķīgā ideja par aizmiršanu ir nostrādajusi gaužām aplami. Tā kā mājās mani gaida neveiklas situācijas un pilnīga neizpratne. Labais un sliktais ir saplūdis vienā lielā murskulī. Izvēloties šķietami pareizo darbību, nekad nav garantijas par to, cik pareiza gan tā būs. Un beigās man ir bail, ka man nāksies kaut ko nožēlot, ka man nāksies domāt, ka varēja būt citādāk, ka varēja būt.

Tomēr man nāksies smaidīt un apgalvot, ka tas nav svarīgi, ka viss ir labi, ka esmu pārliecināta, ka tā tam ir jābūt, ka ir tā, kā tam vajadzēja būt un ne savādāk. Cilvēki noticēs. Visi noticēs, izņemot divus- mani un Z. Nezinu, bet dažreiz man šķiet, ka viņa redz man cauri. Varbūt, ka viņa ir iepazinusi mani pārāk labi. Tikpat labi tās var būt tikai un vienīgi manas iedomas.

Es varēšu būt priecīga par viņiem, es zinu, ka es varēšu, jo abi man nozīmē daudz, taču tāpat es zinu, ka man nāksies attālināties. Man nāksies atrast citas vietas, kur pavadīt laiku, man nāksies samierināties, un es nekad neesmu bijis tas cilvēks, kurš ir pieradis ar kaut ko samieirāties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es zināšu, ka tā bija mana izvēle. Mana dzīve balstās uz manām izvēlēm, un , lai cik lepna es būtu par šo, man nāksies kaut ko mainīt savā dzīvē. Es to griezīšu gabaliņos un līmēšu kopā no jauna. Likšu puzli nepareizi, izvēloties grūtāko ceļu, taču to salikšu, tāpat ka savu sirdi. Puzli vienmēr var salikt kopā, neskatoties uz to, cik galabiņi tajā ir, tieši tāpat arī sirdi vienmēr var salikt kopā, veidojot jaunu attēlu. Attēls parādās ar sīkām savienojuma pēdām, bet, par spīti tam, tā būtību vienmēr var saskatīt. Man liekas, ka man patīk puzles, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka tās pēc sajuakšanas vienmēr var salikt kopā izmantojot nesamērīgi daudz pacietības un gribasspēka.

Nav laika kavēties iespējamībās, varbūtībās. Es aizvēršu durvis un, parvarot bailes no augstuma, līdīšu iekšā pa logu. Un mani logi vienmēr atrodas saules pusē. Ja arī logs būs ciet, es rakšu pazemes eju. Nebūs man lāpstas, izmantošu virtuves piederumus. Vienalga. I'm just sayin'. Where's the fun in doing the things as you actually should be doing them?

Te ir kluss. Pēdējā laikā vismaz. Bet man patīk.
Vakar spriedu par lietām. Kā tad īsti ir? Vai saņemot to, pēc kā esi alcis un tiecies, tu patiešām sāc apsvērt, vai tas ir tas, kas tev ir vajadzīgs, vai tas ir tas, ko vēroji alkainām acīm, pēc kā tiecies ar abām rokām? Varbūt tā bija tikai cilvēciska iedoma. Pie tam ļoti akla iedoma. Visbiežākajā gadījumā ar mani ir tieši tā, bet es neuzdrošinos apgalvot, ka es nezinu, ko gribu. Problēma jau ir tā, ka es zinu, ko es gribu tajā mirklī, bet, kad tas nonāk manās rokās, kad tas ir sasniegts, tas zudē vērtību. Secinājums- es nemāku domāt ilgtermiņā. Vai patiešām? Mierinājums varētu būt, ka es neesmu tāda viena. Tikai tas nav mierinājums, ja kas tāds notiek ar cilvēku, kuru tu pazīsti, kurš tev kaut ko nozīmē. Ir smagi noskatīties uz kādu, kurš nezin, ko darīt, kuru ceļu izvēlēties un iet, nezinot, vai spēs to noiet līdz galam. Noskatīties ir daudz grūtāk, nekā ciest pašam. Un kādu padomu dot, kad pēc tāda jautā? Man nekad nav paticis dot padomus vai mācīt, es māku uzklausīt un būt blakus, bet ko gan es varu ieteikt? Dzīvo savu dzīvi. Tu vienmēr varēsi iet uz priekšu, lai darītu citas lietas, bet nekad nevarēsi pagriezties atpakaļ, lai tomēr paveiktu to, ko nepaveici. Un patiesība ir viena, kuru arī es nepaturēju pie sevis- es būšu laimīga, ja tāda būsi tu. Ziniet tā ir, ka bieži vien tiek pievērtas acis līdzekļiem, kādi tiek izmantoti, lai šo laimi sasniegtu. Bet šādos gadījumos nekad nav dalītas sajūtas, jo cilvēks, kurš stāv tev priekšā un smēķē otro cigareti pēc kārtas, meklējot pareizās atbildes uz jautājumiem, uz kuriem tādas pareizās atbildes nav, ir kāda tavas sirds daļa. Ja šie pāris cilvēki, kuriem katram pieder kāda manas sirds daļa pazustu, es paliktu bez sirds. Cilvēks var funkcionēt bez dažādiem orgāniem, pat ar vienu plaušu, bet sirds ir viena, kas jau tā nepieder vairs tev pašam. To nedrīkst atņemt, izraut un aizmest.
Pēc visa šī var noprast, ka man bija ļoti jauka sieviešdiena.
Šovakar es fakultātē skatījos filmu. Un man nāca miegs, jo vakardiena bija gara.
Šķiet man ir aptrūcies iedvesmas. Jau labu laiku. Ir izlasītas grāmatas, kuras gribēju izlasīt, un jūtu nepieciešamību meklēt jaunas, kā iedvesmas avotu vai realitātes atspoguļotāju, vai patvērumu no dzīves. Vienalaga. Man patīk grāmatas. Tās nekad nemainās, tās vienmēr ir tādas pašas, tajā vienmēr rakstīts viens un tas pats. Atšķirās tikai tava interpretācija un uzskati, kuri atkarīgi no tava garastāvokļa un dvēseles stāvokļa, kad tās tiek lasītas. Tām var uzticēties un uz tām var paļauties. Ar to palīdzību var atslēgties. No kā? No visa.