Jā, esmu sajūsmā par viņa mūziku.
Anyway, diena šodien ir laba, patīkamas vēja brāzmas un silta saulīte. Kas gan var būt labāks par to?!
Gaidu skolu, gaidu jauna perioda uzsākšanu savā dzīvē, kā nekā vidusskola ir veiksmīgi pabeigta, tātad viens periods dzīvē noslēgts, proti, vidusskola. Es vairs nekad nemācīšos vidusskolā... Drīz vairs nebūs ikvakara pasēdēšanas pie Daugavas, vērojot kā lēnām noriet saule. Dažbrīd paliek skumji. It kā nav iemesla skumjām un sentimentālismam, taču šad tad tas atklīst pie manis, un es jūtos dīvaini.
Es varētu atcerēties savu pirmo izdzerto aliņu, pirmo vīna glāzi, kas tika pacelta kopā ar draugiem, nevis ģimenes locekļiem, pirmo vakaru, kad visi sēdējām uz lielā bluķa pie Daugavas, kad gājām mājās daudz vēlāk par pusnakti, pirmo tematisko burziņu, kur ģērbāmies kā hipiji un visus pārējos- emo, cacas, panki utt. Varētu pieminēt pirmo reizi, kad sapratu, ka mūsu attiecības (lasīt draudzība) ir vairāk nekā satriecošas, kā arī reizes, kad esmu gribējusi atmest it visam ar roku, jo šķiet, ka smedzenes ir nogurušas no visa. Pieminēšanas vērta arī ir reize, kad izmēģināju pirmo cigareti savā mūžā un sāku neapturami klepot, nesaprotot kāpēc cilvēki to dara- kapēc viņi smēķē. Tagad varētu teikt, ka saprotu kāpēc, kaut gan no otras puses nē- aizvien vēl nesaprotu. Tā, kas vēl? Ā jā, pirmais rīts, kad pēc ballītes pamosties ar tādu sajūta, ka tev pāri būtu pārbraukusi kravas mašīna, un tu nodomā, ka vairāk nekad, nekad nedzersi, kas, protams, izrādās neliela nepatiesība.
Tā lēnām lēnītēm tu saproti, ka tu pieaudz, ka nekas nestāv uz vietas, tavs acu skatiens mainās. Beigās tu apjēdz, ka tu esi saskāries ar tik daudzām lietām, atrisinājis tik daudzas problēmas, atradis neskaitāmu daudzumu atbilžu uz saviem jautājumiem. Iznāk, ka esi gandrīz vai ģēnijs! Esi piedzīvojis tik daudz laba un tik daudz slikta. Jāpiemin pirmā reize, kad saskāries ar tuva cilvēka nāvi. Tomēr šajā gadījumā, katru reizi, kad saskaries ar tuva cilvēka nāvi, šķiet, ka tā būtu pirmā reize, it īpaši, ja šis tuvais cilvēks tobrīd bija tavā vecumā, šķiet, ka dzīve ir negodīga, šķiet, ka tu ienīsti visu pasauli...sajūtas ir neapskaužāmi sliktas- tajā brīdī pasaule brūk un jūk, nav pat nepieciešama zemestrīce, lai zeme zem tavām kājām sakustētos. Yes, I've been there, done that!
Ir pienācis laiks, kad saproti, ka esi vairāk vai mazāk pieaudzis, ka vairs neesi tas mazais bērns, kurš pagalmā spēlēja futbolu. Paskatoties uz saviem tetovējumiem, es atceros kādu noteiktu posmu, kādu noteiktu sajūtu, jo katrs no tiem man kaut ko nozīmē, tie nav random izvēlēti. Nē, tiem ir jēga, they all make sense to me. Tie ir kā atgādinājums, lai es nekad, nekad neaizmirstu, to, kas man ir bijis svarīgs.
Tagad es domāju, kas es gribu būt nakotnē, par ko es gribu kļūt, ko es gribu redzēt un ko es gribu darīt?
Par to citreiz.
