Ja es varētu darīt jebko - visu, varbūt neko, to, ko es gribētu, - ko es darītu? Ja es varētu būt jebkas, kas es būtu? Vai es būtu nekas? Vai varbūt es būtu viss? Un kas būtu tu? Vai tu būtu tas, kas esi šobrīd? Un vai es būtu tā pati? Noteikti, ka nē, jo cilvēki būtu citi.
Iespējams, tā ir taisnība, ka atliek vien indivīdam iedot masku, un viņš parādīs savu īsto seju. Jā, pastāv varbūtība, ka man ir maska. Arī tev tāda var būt. Tāda var būt ikkatram, kurš paiet tev garām uz ielas vai apstājas ar tevi sasveicināties garajos fakultātes gaiteņos. Tāda var būt cilvēkiem tavā darba vietā un... pat mājās. Tomēr vai tā ir maska, ja tik ļoti pieaugusi sejai, ka kļuvusi par to? Ja to norautu no sejas, tad man tādas vairs nebūtu. Tā vairs nav maska un tādējādi nekad nav bijusi.
Es vienkārši neesmu saulaina persona. Racionalitāte, dedukcijas un indukcijas spējas, zināšanas - tā ir mana maska. Ir lietas, kurām es neticu, jo manā prātā tās neeksistē. Iespējams, man ir ļoti zemas empātijas spējas vai varbūt es vēlos, lai man būtu ļoti zemas empātijas spējas. Neesmu vēl izdomājusi, kurš no variantiem ir pareizais.
Rakstot ar pildspalvu uz papīra, man riebjas kļūdīties - man ir psiholoģiski grūti nosvītrot nepareizi uzrakstīto un pēc tam pārrakstīt pareizi. Man ir grūti pateikt "es nezinu". Man vienmēr no grāmatplaukta izņemtās gramātas jānoliek atpakaļ grāmatplauktā. Man nepieciešami trīs modinātāja zvani, lai es izkāptu no gultas, neskatoties, ka pamostos no pirmā. Es vienmēr pieceļos pulksten 5.00 no rīta, lai paskatītos pulkstenī un secinātu, ka "ir pieci". Reizi pusgadā man ir bezmiega periods, kurs ilgst 6 naktis. Bez šīm ir vēl citas dīvainības, ar kurām es sadzīvoju.
Un tagad, iesniekgusi savu kursa darbu, es sēžu un skatos sienā. Tā vēl nekad nav likusies tik interesanta.

Piektdiena, trīspadsmit.

Man skan Blue Foundation. Es mācos socioloģijas eksāmenam. Vispār esmu tikai pie 4 lapas no 45.

Overthinking, indeed, my dear!

Vecums ir tad, kad pārāk ātri sāk notirpt kāja, uz kuras sēdi, un, to izkustinot, sarauj krampis. Darbi lēnām kustās uz priekšu. Lēnām. Šogad es tikai skrienu, skrienu un skrienu, paliekot uz vietas.
Es mazāk rakstu un vairāk domāju, taču ik reizi, kad piesēžos, lai uzrakstītu, pēc pirmā vārda es metu tam mieru, jo patiesībā taču nav vērts.
Ik pa brīdim domāju, vai nekļūšu par masīvu vilšanās blāķi pati sev. Ja nu dzīvē nesanāk, ja nu nav lemts? Šogad daudz biežāk es ieslīgstu iekšējās filosofiskās pārdomās, vienlaicīgi nokļūstot pretrunās pašai ar sevi. Nemitīgi strīdēties ar sevi ir daudz traģiskāk nekā ar citiem, jo uzvarētāja nav - pat uzvarot tu zaudē. Un strīdi taču ir saistīti ar uzvaru, tie nav ikdienas izklaide. Vienīgais mērķis ir uzvarēt, pierādīt savu taisnību, otra taisnību saskaldot sīkās drumslās. Tāpēc katru reizi, kad uzvaru, es kādu daļu sevis saskaldu dīkās drumslās. Man liekas, ka tas notiek arī tad, ja zaudēju. Jā, varbūt to daļu, kurai nav taisnība, bet varbūt to, kura ir vājāka, taču ir taisnība. Laikam tikai ar gadiem nāk izpratne, ka vienas taisnības nav, tās ir vairākas - katram ir sava taisnība. Un vēl ilgāku laiku prasa tolerance un spēja pieņemt uzskatu, ka tava taisnība var nebūt tasinība kādam citam. Es personīgi neesmu tikusi tik tālu, tāpēc turpinu saskaldīt kadu daļu sevis, kad uznāk tāda nepieciešamība.
Daudz biežāk es sevi pieķeru pie atklāsmes, ka man patīk būt vienai, ka man daudz biežāk patīk būt vienai. Acīmredzot, pie vientulības pierod, pierod tik ļoti, ka vientulība kļūst par ikdienas stāvokli, par nemainīgu dispozīciju, kura konstanti ir, tāpēc to pat vairs nejūt kā to parādību, kas tā patiesībā ir, jo to vienkārši vairs nejūt. Dažreiz apkārt esošie cilvēki mani nogurdina. Ne sliktā nozīmē. Godīgi sakot, vispār nekādā nozīmē. Es neesmu atradusi iekšējo mieru, pēc kura visi tā tiecās, tāpēc nekas nav sakārtots, taču kamēr citi to izmisīgi meklē un saliek visu pa plauktiņiem, es iemācos peldēt mūžīgajā haosā, kas mani maigi sevī ieskauj un, gluži kā atvars, velk aizvien dziļāk un dziļāk, lēnītēm izsūcot no manis gaisu, nogremdējot tumšajā dzelmē. Patiesībā es domaju, ka dzīvi nemaz nav iespējams sakārtot.
Bet, protams, es esmu izcili skeptiska.