Insert text here.

Sometimes I want to be a better person, but then again- why should I do it for others, because I am definitely not doing it for myself.

Augšējais teikums nenozīmē, ka es esmu caur caurēm egoistiska un NEKAD nedaru neko labu citiem. Tā nav, es vismaz ceru, ka tā nav. Un, ja tā ir, tad jebkurš, kurš mani pazīst, var pienākt klāt un mani sakratīt vai iepiliķēt, jo tāds nav mans pašmērķis. Dažreiz manī ir pārliecība, ka man ir laba karma, citreiz šī pārliecība sagrūst (pārsvarā tas ir dienās, kad viss, kas var noiet greizi, noiet greizi, kā arī noiet greizi tas, kas man sapņos nebūtu rādījies, ka var noiet grezi). Tomēr es cenšos palikt pie uzskata, ka es esmu sevis pašas šībrīža labākā iespējamā versija. Pēdējās dienas ir bijušas diezgan piebāztas, piebāztas visādā veidā. Ir bijuši cilvēki, notikumi, darbības, pienākumi, vēl vairāk pienākumi, atkal cilvēki un atkal darbības. Brīvdienas man bija pārāk īsas, un darba nedēļa jau atkal nemanot ir nonākusi līdz pusei. Laiks kaut kur pazūd. Varbūt tas ir tikai mans laiks, kas pazūd. Es jau varu sākt atskaitīt tos aptuveni divus mēnešus, kuri man ir atlikuši šeit. Tagad es jūtos dīvaini, jo divi mēneši ir tikai divi mēneši, tie ir pavisam īss periods no manas dzīves, bet nozīmīgs periods. Kaut gan par nozīmīgu periodu es varētu saukt pilnīgi jebko un neko. Drīz es būšu kļuvusi par PowerPointa pavēlnieci, jo prezentāciju skaits nemazinās.

Šodien es sapratu, ka mani fascinē cilvēki, kuri saka, ka viņiem nepatīk runāt par sevi, bet praktiski tieši to viņi dara visu laiku. Jā, mani interesē cilvēki, kuri šķiet saistoši, bet man ir pilnīgi vienalga par tiem, kas tikai vāvuļo un vāvuļo, un vēlreiz vāvuļo. Un tad es mirklīti apdomājos. Vai universitātes telpā es esmu kāds cits? Kāda cita persona? Jā, mani gluži nebiedē viegla šizofrēnijas pakāpe, kas ir novērojama, jo domāju, ka tāda pastāv visos, taču dažreiz es nespēju sakoncentrēt sevi tādām darbībām vai gaidām, kuras no manis tiek prasītas, dažreiz es to vienkārši negribu.
Ievadā žurnālistikā mums uzdeva izveidot portretinterviju par kādu kursabiedru, un man šķiet, ka es esmu izvēlējusies savu intervējamo, tāpat es arī ceru, ka viņa piekritīs, kad jautāšu viņas apstiprinājumu. Tas varētu būt interesanti, protams, ja notiks tā saucamā atvēršanās. Es īsti nezinu, vai es esmu cilvēks, kuram citiem patīk atvērties, jo man nekad nav paticis citiem sniegt padomus. Bet arī to gan jau es iespēšu novērot.
Pašreiz man liekas, ka man ļoti gribas izdarīt kaut ko svarīgi, savā veidā nozīmīgu bet jautru. The worst part is that I have no idea what is it what I am talking about.
Jā, pēdējā laikā man kaut kā pietrūkst saturīgi, filosofisku un sasodīti atklātu sarunu. Arī ballītes ir laba lieta, bet klusums dažreiz ir nepieciešams. Man laikam pietrūkst klātbūtnes, un, kā jau mums zināms, klātbūtne nenozīmē būt klāt.
Cheers!

I know you got a soul even though you're heartless.

10. Saeimas vēlēšanas ir veiksmīgi beigušās, un arī es vakar pavadīju laiciņu vēlēšanu iecirknī gan nobalsojot, gan intervējot citus balsotājus. Kāpēc vaiksmīgi? Tāpēc, ka "Vienotība" iegūs visvairāk mandātus. Iespējams, ka es nestāvu ar zobiem un nagiem par politiķiem, taču domāju, ka "Vienotība" tomēr ir mazākais ļaunums no visiem pārejiem ļaunumiem. Vakar es biju pārāk nogurusi, lai iztāstītu, kā man gāja vēlēšanu iecirknī.

Sāksim ar to, ka cilvēkiem ir bail no citiem cilvēkiem, kas vēlas uzdot viņiem jautājumus. Pat ja es saku, ka man no personiskajiem datiem būtu vjadazīgs tikai viņu vārds un vecums. Ja jaunieši vēl ir ar mieru sniegt interviju un laipni ar tevi aprunājas, tad vecāki cilvēki nogroza galvu un atbild: "Nē. Nē." Un kā, kā lai es iegūstu intervijas no vecākiem cilvēkiem, ja viņi nevēlas ar mani runāties. Pēc diezgan ilga laika es biju savākusi nepieciešamo interviju skaitu gan no jauniešiem, gan no pensijas vecuma cilvēkiem. Tas man prasīja tikai kripatiņu manu nervu.
Tālāk. Šorīt iegāju domubiedros, un diskusija par Ojāru uz brīdi aizēnoja manas tik ļoti pozitīvās šīsdienas emocijas, kuras komunikācijas teoriju mājasdarbs vēl nebija paspējis sabojāt, jo es vēl neesmu tam pieķērusies klāt. Man patīk, ka atkal kāds visgudrais spēj izvērtēt citu sagatavotās prezentācijas informācijas svarīgumu. Jo, ja informācija viņam liekas nesvarīga un lieka, tad tā arī pavisam noteikti IR lieka vai ne? Lieka visiem un vienmēr. Es apsveru iespēju, ka šis cilvēks mani vienkārši kaitina, tikai tāpēc, ka viņš ir viņš, taču arī tam ir bijis nepieciešams kaut kāds sākuma punkts. Visādā gadījumā šobrīd visi viņa pieņēmumi, izteikumi un apbrīnojami subjektīvais viedoklis mani kaitina. Bet, protams, tā ir mana problēma. Kāda cita darbu vienmēr ir vieglāk novērtēt par sliktu nekā savējo. Vismaz vairākumā gadījumu.
Turpinām. Sestdien es saņēmu apstiprinājumu savai pārliecībai, ka arī fakultātes sienās visi baumo par visiem. Baumu iemesls ir un var būt jebkas. Skaudība, iekšējs naids, vienladzība vai garlaicība. Everything will work. Paņemt un iešaut tādiem cilvēkiem pa seju. Es varētu atvainoties par savu iztiekumu, bet šoriez man ir taisnība. Nu kāda velna pēc tev ir jāiet un jāstāsta pasniedzējam, cik labi vai cik slikti iet kādam citam? Un nē, citu "aplūkošana" nekad nav bijusi un nebūs "small talk". Un dzīve nav Gossip Girl seriāls, $%#&! Vēl labāk būtu, ja tie, kas atrodas man apkārt nemaz nerunātu par šo seriālu, jo, pirmkārt, es nekad viņu neesmu skatījusies un otrkārt, es arī nedomāju viņu sākt skatīties, un treškārt, mani neinteresē.
Kas vēl? Es aktīvāk sāku uzturēt sakarus ar sen neredzētiem cilvēkiem. Prakstiski jau biju aizmirsusi, cik labi jūtos viņu sabiedrībā. Vai ir iespējams aizmirst, ka tev kāds pietrūkst? Jo dažreiz man liekas, ka jā, ka tas ir iespējams. Un man ir bail, ka kādreiz es aizmirsīšu, ka man pietrūkst , ka aizmirsīšu, kā tas ir, kad pietrūkst.
Un pēdējais. Beidzot varu izdarīt secinājumus, ka cilvēks, kurš mūsu fakultātes sienās man simpatizēja ir pazudis. Brīnumainā kārtā es neko nejūtu. Kāpēc es vairs neko nejūtu? Un nē, viņš nebija no mana kursa, pat no manas nodaļas nē. Žēl. Tomēr, man šķiet, ka tieši šajā brīdī pierādās "no acīm prom, no sirds ārā" princips. Lai arī līdz sirdij, šķiet, nekas vispār nebija nokļuvis.
Beigās. Dažbrīd man ir bail, ka nākotnē es pārvērtīšos par briesmīgu un aukstu cilvēku.