Labdien, es esmu es, es esmu es pati un neviens cits. Tā es tur stāvu un neko nesaku, nezinādama, ko īsti teikt. Es bieži kļūdos, un tas ir diezgan nogurdinoši, jo kļūdas jālabo, tas ir kaitinoši, ja vienu un to pašu kļūdu es pieļauju vairākas reizes. Jā, tā ar mani gadās. Es neesmu pareiza. Tik ļoti nepareiza, ka dažreiz man paliek slikti pašai no sevis. Liekas, ka varētu atvemt visu sevi, savu saturu un atstāt to tur, kur tas ir izdarīts. Pēdējā laikā visur iesaistu pingvīnus un sapņoju par kaķi, kurš vēlas mani nogalināt. Vai arī tas nebija kaķis?!
Es esmu vientuļa arī cilvēku pilnā telpā. Es spēju būt viena arī tad, ja cilvēki man ir visapkārt. Man nepatīk daudz runāt par sevi ar cilvēkiem, jo cilvēki mēdz izmantot informāciju savos nolūkos. Man ir bail no ļoti daudz kā, īsti nezinot no kā īsti, taču es zinu, ka man ir bail. Bieži vien es aizdomājos un neklausos cilvēkos, taču pēc tam jūtos vainīga. Man patīk atrasties ārā vētras laikā, kad redzi kā visapkārt satumst un koki lokas vēja dziesmas ritmā kamēr lietus lāses smagi atduras pret tevi un visu, kas atrodas tev apkārt, man patīk saulriets un saullēkts. Man patīk cilvēku īstais smaids, ja viņi smaida no sirds. Man šķiet pašsaprotami kādam palīdzēt, negaidot par to kaut ko pretī. Man patīk vasarās gulēt šūpuļtīklā un vērot debesis.
Man ir ļoti grūti atzīt, ka man ir ļoti daudz mīnusu, kuri man patiešām ir neizmērojami daudz. Neesmu perfekta, taču man piemīt tieksme uz perfekcionismu jebkuros darbos, ko daru. Mani saista pastaigas pa laternu apmirdzētu Rīgu. Uzskatu, ka neesmu dīvaina, jo patiesībā neviens tāds nav, jo katrs ir atšķirīgs, bet tas taču nenozīmē- dīvains. Kas ir dīvains? Vai tas, ka, piemēram, cilvēkam garšo kotletes ar putukrējumu ir dīvaini (šoreiz šis gan nav par mani, bet vienalga), ja tajā pašā brīdī kāds 10.00 no rīta jau nododas glāzei Vodkas ar Red Bull ir normāli? Nesaprotu, kāpēc cilvēki cenšas citus cilvēkus iespiest kaut kādos rāmjos, kāpēc tie tos sistematizē?
Es turpinu stāvēt un klusēt, prātojot, vai ir vērts izmest kādu triviālu un nekam nenozīmīgu, banāļu frāzi. Vai ir vērts? Es stāvu un cilvēki šaujas man garām milzīgā ātrumā, bet es tikai stāvu. Es gribu, lai man ir taisnība, taču tā vienmēr nav. Taču mani uzskati paliek mani, mana taisnība paliek mana. Esmu spītīga kā kaza. Es vienmēr nāku komplektā ar savu viedokli, kurš ne vienmēr būs tas pareizākais, bet tas vienmēr būs pareizais man.
Nespēju ciest teātri, kuru sabiedrība spēlē. Man nepatīk piedalīties jau citu uzrakstītā scenārijā, priekš tam man ir sava galva uz pleciem, savas smadzenes, tāpēc domāju, ka būšu pietiekami saprātīga, lai sarakstītu sev pati savējo. Man nav nepieciešamība pēc cilvēkiem, kas man piekrīt un seko, es spēju būt viena. Varbūt, tas nevienmēr ir patīkami, taču tas ir iespējams. Es esmu tā, kas esmu, nezinot vai esmu tā, kas gribētu būt.
Iespējams, ka esmu kaitinošākā persona, kuru jebkad esmu sastapusi. Nekad neesmu vēlējusies būt tas cilvēks, kuram ir nepieciešami citi, lai pašapliecinātos. Man patīk klusums, taču tas mani biedē. Jā, man galvā šaudās mežonīgi daudz domu.
Es turpinu stāvēt un klusēt, kaut gan man ir tik daudz, ko teikt, taču es nespēju, varbūt, kādreiz es spēšu, jo es taču esmu šeit, bet tevis vairs te nav. Tomēr es turpinu domāt. Es zinu, ka tu saprastu. Mēs gribējām tikt no šejienes ārā kopā, bet now it's just me, I guess. Mums bija plāni, taču tagad man ir vairs tikai atmiņas un fotogrāfijas, es biju ar viņu līdz pēdējam brīdim un vēl... Es aizvien vēl daudz par to domāju, es bieži domāju par viņu. Bija laiks, kad es viņu pieskatīju, man bija bailes viņu zaudēt, tagad viņa pieskata mani, par to es esmu pārliecināta.
Tā es šeit stāvu, elpojot lēnām, it kā baidīdamās, ka kāds mani varētu sadzirdēt. Klusējot. Nespējot izteikt, cik ļoti man viņas pietrūkst.
