Jaunā sieviete uzmanīgi vēroja gados krietni vecāko vīrieti. Vissmieklīgākais šajā situācijā viņai likās fakts, ka viņa joprojām nebija pārliecināta, kas šajā vīrietī ir tāds, kas piesaista, precīzāk, kas piesaista tieši viņu. Tas, ka viņa sevi nekad līdz galam neizprata nebija jaunums, taču šoreiz tas pārkāpa jebkādas robežas un adekvātas rīcības normas. Bet kas gan ir adekvāta rīcība? Un kuram īsti rūp normas? Vai tad tās nav mākslīgi radītas robežas, kuras cilvēkus attur no savu vēlmju piepildīšanas? Visādā gadījumā, vīrietis nebija ne necils, ne neglīts, kas, atklāti runājot, viņu patiesībā neuztrauca. Sabiedrības skaistuma vai neglītuma definīcija viņai bija sveša, daudz labprātāk viņa nodarbojās ar skaistuma meklēšanu arī neglītajā. Viņai bija pašai sava - pilnīgi greiza, sabiedrībā kultivētajiem uzskatiem neatbilstoša un varbūt pat nepareiza. Tomēr nebija iespējams vīrieti gluži nosaukt par ekstraordināru. Tas noteikti bija spīts vai kāda pilnīgi bezkaunīga doma viņas samežģītajā prātā. Jā, savā prātā viņa spēlēja advancētas krustvārdu mīklas. Vai viņa tās jebkad atrisināja līdz galam? Vai arī katrai dienai viņai bija sagatavota cita, neskatoties uz to, ka iepriekšējā vēl nebija pabeigta? Nē, šīs krustvārdu mīklas viņa savā galvā vērpa un tina kā milzīgs zirneklis, kurš uzcītīgi nodarbojas ar savas mājas un citu dzīvo radību nāves ielejas izveidi, vērpjot skaisti apaļu, pēc iespējas nemanāmāku tīklu. Vai varbūt tas bija vecums - viņas vai viņa?
Bez visiem šiem absolūti nesvarīgajiem, neko neizsakošajiem un apbrīnojami virspusīgi vispārējajiem jautājumiem pastāvēja vēl citi. Pa kuru laiku viņai bija iepaticies vīrietis, kurš ir vairāk uz pusi vecāks nekā viņā. Pie viņas gadiem bija nepieciešams pieskaitīt vairāk nekā pusi no viņas gadiem - tik vecs viņš bija. Vecs? Vai tikai padzīvojis un uzkrājis pieredzi? Bet pieredze tašu nav ekvivalenta gadu skaitam?
Viņa turpināja piesardzīgi un neuzkrītoši viņu vērot. Tas nesagādāja itin nekādas problēmas, jo viņš atradās viņai tieši priekšā - tur bija viņa vieta. Arī viņa acis pievērsās sievietei, taču viņa nebiju spējīga traktēt šos skatienus. Vispār, viņa nemaz negribēja to darīt, jo lietderīgo laiku var notriekt arī vēl daudz nelietderīgākās nodarbēs. Tikpat labi tie varēja nenozīmēt pilnīgi neko, tie varēja būt pilnīgi normālas, attiecīgi izteikti vienpusējas komunikācijas faktors, tāpēc viņa arī necentās lietas apzināti sarežģīt, cenšoties beznozīmīgai komunikācijai sava prātā radīt pēc iespējas dziļāku, attieksmi strāvojošu un nozīmīgu komunikācijas nozīmi. Pilnīgi nevajadzīgi un lieki. Kā tīŗa ūdens liešana dubļainā peļķē, vēloties to padarīt kristāldzidru. No tā taču nevienam nekļūtu labāk.
Paliksim pie pilnīgi saprotamas komunikācijas. Savā ziņā viņai vienmēr ir patikušas salīdzinoši vienkāršas lietas. Sarežģītiem un apbrīnojami sabojātiem indivīdiem satikt otru tieši tādu pašu indivīdu vai ievīstīt sevi apziņā, ka tieši tāda ir visa pasaule, viss, kas notiek apkārt ir pārak nepanesami un nežēlīgi. Tas nekas, ka viņi to zin. Arī viņa to zin. Tāpēc viņa cenšas sev iestāstīt, ka viņai patīk vienkāršas lietas, taču patiesībā tās viņu padara traku, tās liek viņai sajusties šķērmi, it kā viņā varētu atvemt sevi visu, visu, kas viņā ir glabājies. Lūk, viņai riebjas, līdz sirds dziļumiem riebjas tās visas vienkāršās, trulās un neiedomājami garlaicīgās lietas, kurām nav satura. Nē, viņa, liekot mākslīgu smaidu uz lūpām, kurš sevī iekšā pauž godīgu apņēmību un nodomus, apsola, ka nenodarbojas ar neesošu un neiespējami scenāriju radīšanu savā prātā. Gluži vienkārši tas būtu pārāk vienkārši, bez rezultātiem, bez produktivitātes - bez reāla un sajūtama pamata zem kājām.
Viņai tam nebija laika un spēka. Lai arī laiks nav nauda, jo laiks ir laiks - pilnīgi viss, kas cilvēkam pa īstam pieder un kaut kas, kas viņam nekad nepiederēs, viņa nebija gatava ziedot savu laiku pārmērīgi eksistenciāliem jautājumiem un kreatīvu, taču joprojām debilu, ilūziju radīšanai. Tāpēc viņa vienkārši novērsās, lai savu, iepriekš dalīto, uzvedību nedalītā veidā pievērstu izdzīvošanai daudz svarīgākām lietām. Katru reizi, kad viņas skatiens netīši, bet apzināti, aizceļoja pie viņa, viņa skatiens, savukārt, bija pievērsts viņas sejai. Tas bija brīdis, kad savās asinīs sieviete sajuta ieplūstam adrenalīna devu. Sejā parādījās tas smaids, kuram lūpu kaktiņi tikai nedaudz ir pavilkti uz augšu. Tik ļoti viņai gribējās to pārvērst par kārtējo skrējienu pēc ilūzijas, neesaošas esamības un prāta izdomājuma mākslīgās burvības. Tikai spēle - bez nodomiem, attiecībām, ekspektācijām vai vēlmēm. Spēle - jautrība, adrenalīns, shēmota viltība un, protams, nepanesama tīksme un tiekšanās pēc uzvaras. Jāpiebilst, ka šādā spēlē nekad neviens neuzvar. Te uzvaras nav, nav uzvarētāju. Patiesībā nav arī spēles.
Kādu brīdi viņā nodevās iespēju apsvēršanai.
Bez visiem šiem absolūti nesvarīgajiem, neko neizsakošajiem un apbrīnojami virspusīgi vispārējajiem jautājumiem pastāvēja vēl citi. Pa kuru laiku viņai bija iepaticies vīrietis, kurš ir vairāk uz pusi vecāks nekā viņā. Pie viņas gadiem bija nepieciešams pieskaitīt vairāk nekā pusi no viņas gadiem - tik vecs viņš bija. Vecs? Vai tikai padzīvojis un uzkrājis pieredzi? Bet pieredze tašu nav ekvivalenta gadu skaitam?
Viņa turpināja piesardzīgi un neuzkrītoši viņu vērot. Tas nesagādāja itin nekādas problēmas, jo viņš atradās viņai tieši priekšā - tur bija viņa vieta. Arī viņa acis pievērsās sievietei, taču viņa nebiju spējīga traktēt šos skatienus. Vispār, viņa nemaz negribēja to darīt, jo lietderīgo laiku var notriekt arī vēl daudz nelietderīgākās nodarbēs. Tikpat labi tie varēja nenozīmēt pilnīgi neko, tie varēja būt pilnīgi normālas, attiecīgi izteikti vienpusējas komunikācijas faktors, tāpēc viņa arī necentās lietas apzināti sarežģīt, cenšoties beznozīmīgai komunikācijai sava prātā radīt pēc iespējas dziļāku, attieksmi strāvojošu un nozīmīgu komunikācijas nozīmi. Pilnīgi nevajadzīgi un lieki. Kā tīŗa ūdens liešana dubļainā peļķē, vēloties to padarīt kristāldzidru. No tā taču nevienam nekļūtu labāk.
Paliksim pie pilnīgi saprotamas komunikācijas. Savā ziņā viņai vienmēr ir patikušas salīdzinoši vienkāršas lietas. Sarežģītiem un apbrīnojami sabojātiem indivīdiem satikt otru tieši tādu pašu indivīdu vai ievīstīt sevi apziņā, ka tieši tāda ir visa pasaule, viss, kas notiek apkārt ir pārak nepanesami un nežēlīgi. Tas nekas, ka viņi to zin. Arī viņa to zin. Tāpēc viņa cenšas sev iestāstīt, ka viņai patīk vienkāršas lietas, taču patiesībā tās viņu padara traku, tās liek viņai sajusties šķērmi, it kā viņā varētu atvemt sevi visu, visu, kas viņā ir glabājies. Lūk, viņai riebjas, līdz sirds dziļumiem riebjas tās visas vienkāršās, trulās un neiedomājami garlaicīgās lietas, kurām nav satura. Nē, viņa, liekot mākslīgu smaidu uz lūpām, kurš sevī iekšā pauž godīgu apņēmību un nodomus, apsola, ka nenodarbojas ar neesošu un neiespējami scenāriju radīšanu savā prātā. Gluži vienkārši tas būtu pārāk vienkārši, bez rezultātiem, bez produktivitātes - bez reāla un sajūtama pamata zem kājām.
Viņai tam nebija laika un spēka. Lai arī laiks nav nauda, jo laiks ir laiks - pilnīgi viss, kas cilvēkam pa īstam pieder un kaut kas, kas viņam nekad nepiederēs, viņa nebija gatava ziedot savu laiku pārmērīgi eksistenciāliem jautājumiem un kreatīvu, taču joprojām debilu, ilūziju radīšanai. Tāpēc viņa vienkārši novērsās, lai savu, iepriekš dalīto, uzvedību nedalītā veidā pievērstu izdzīvošanai daudz svarīgākām lietām. Katru reizi, kad viņas skatiens netīši, bet apzināti, aizceļoja pie viņa, viņa skatiens, savukārt, bija pievērsts viņas sejai. Tas bija brīdis, kad savās asinīs sieviete sajuta ieplūstam adrenalīna devu. Sejā parādījās tas smaids, kuram lūpu kaktiņi tikai nedaudz ir pavilkti uz augšu. Tik ļoti viņai gribējās to pārvērst par kārtējo skrējienu pēc ilūzijas, neesaošas esamības un prāta izdomājuma mākslīgās burvības. Tikai spēle - bez nodomiem, attiecībām, ekspektācijām vai vēlmēm. Spēle - jautrība, adrenalīns, shēmota viltība un, protams, nepanesama tīksme un tiekšanās pēc uzvaras. Jāpiebilst, ka šādā spēlē nekad neviens neuzvar. Te uzvaras nav, nav uzvarētāju. Patiesībā nav arī spēles.
Kādu brīdi viņā nodevās iespēju apsvēršanai.
