Krustvārdu mīklas

Jaunā sieviete uzmanīgi vēroja gados krietni vecāko vīrieti. Vissmieklīgākais šajā situācijā viņai likās fakts, ka viņa joprojām nebija pārliecināta, kas šajā vīrietī ir tāds, kas piesaista, precīzāk, kas piesaista tieši viņu. Tas, ka viņa sevi nekad līdz galam neizprata nebija jaunums, taču šoreiz tas pārkāpa jebkādas robežas un adekvātas rīcības normas. Bet kas gan ir adekvāta rīcība? Un kuram īsti rūp normas? Vai tad tās nav mākslīgi radītas robežas, kuras cilvēkus attur no savu vēlmju piepildīšanas? Visādā gadījumā, vīrietis nebija ne necils, ne neglīts, kas, atklāti runājot, viņu patiesībā neuztrauca. Sabiedrības skaistuma vai neglītuma definīcija viņai bija sveša, daudz labprātāk viņa nodarbojās ar skaistuma meklēšanu arī neglītajā. Viņai bija pašai sava - pilnīgi greiza, sabiedrībā kultivētajiem uzskatiem neatbilstoša un varbūt pat nepareiza. Tomēr nebija iespējams vīrieti gluži nosaukt par ekstraordināru. Tas noteikti bija spīts vai kāda pilnīgi bezkaunīga doma viņas samežģītajā prātā. Jā, savā prātā viņa spēlēja advancētas krustvārdu mīklas. Vai viņa tās jebkad atrisināja līdz galam? Vai arī katrai dienai viņai bija sagatavota cita, neskatoties uz to, ka iepriekšējā vēl nebija pabeigta? Nē, šīs krustvārdu mīklas viņa savā galvā vērpa un tina kā milzīgs zirneklis, kurš uzcītīgi nodarbojas ar savas mājas un citu dzīvo radību nāves ielejas izveidi, vērpjot skaisti apaļu, pēc iespējas nemanāmāku tīklu. Vai varbūt tas bija vecums - viņas vai viņa?
Bez visiem šiem absolūti nesvarīgajiem, neko neizsakošajiem un apbrīnojami virspusīgi vispārējajiem jautājumiem pastāvēja vēl citi. Pa kuru laiku viņai bija iepaticies vīrietis, kurš ir vairāk uz pusi vecāks nekā viņā. Pie viņas gadiem bija nepieciešams pieskaitīt vairāk nekā pusi no viņas gadiem - tik vecs viņš bija. Vecs? Vai tikai padzīvojis un uzkrājis pieredzi? Bet pieredze tašu nav ekvivalenta gadu skaitam?
Viņa turpināja piesardzīgi un neuzkrītoši viņu vērot. Tas nesagādāja itin nekādas problēmas, jo viņš atradās viņai tieši priekšā - tur bija viņa vieta. Arī viņa acis pievērsās sievietei, taču viņa nebiju spējīga traktēt šos skatienus. Vispār, viņa nemaz negribēja to darīt, jo lietderīgo laiku var notriekt arī vēl daudz nelietderīgākās nodarbēs. Tikpat labi tie varēja nenozīmēt pilnīgi neko, tie varēja būt pilnīgi normālas, attiecīgi izteikti vienpusējas komunikācijas faktors, tāpēc viņa arī necentās lietas apzināti sarežģīt, cenšoties beznozīmīgai komunikācijai sava prātā radīt pēc iespējas dziļāku, attieksmi strāvojošu un nozīmīgu komunikācijas nozīmi. Pilnīgi nevajadzīgi un lieki. Kā tīŗa ūdens liešana dubļainā peļķē, vēloties to padarīt kristāldzidru. No tā taču nevienam nekļūtu labāk.
Paliksim pie pilnīgi saprotamas komunikācijas. Savā ziņā viņai vienmēr ir patikušas salīdzinoši vienkāršas lietas. Sarežģītiem un apbrīnojami sabojātiem indivīdiem satikt otru tieši tādu pašu indivīdu vai ievīstīt sevi apziņā, ka tieši tāda ir visa pasaule, viss, kas notiek apkārt ir pārak nepanesami un nežēlīgi. Tas nekas, ka viņi to zin. Arī viņa to zin. Tāpēc viņa cenšas sev iestāstīt, ka viņai patīk vienkāršas lietas, taču patiesībā tās viņu padara traku, tās liek viņai sajusties šķērmi, it kā viņā varētu atvemt sevi visu, visu, kas viņā ir glabājies. Lūk, viņai riebjas, līdz sirds dziļumiem riebjas tās visas vienkāršās, trulās un neiedomājami garlaicīgās lietas, kurām nav satura. Nē, viņa, liekot mākslīgu smaidu uz lūpām, kurš sevī iekšā pauž godīgu apņēmību un nodomus, apsola, ka nenodarbojas ar neesošu un neiespējami scenāriju radīšanu savā prātā. Gluži vienkārši tas būtu pārāk vienkārši, bez rezultātiem, bez produktivitātes - bez reāla un sajūtama pamata zem kājām.


Viņai tam nebija laika un spēka. Lai arī laiks nav nauda, jo laiks ir laiks - pilnīgi viss, kas cilvēkam pa īstam pieder un kaut kas, kas viņam nekad nepiederēs, viņa nebija gatava ziedot savu laiku pārmērīgi eksistenciāliem jautājumiem un kreatīvu, taču joprojām debilu, ilūziju radīšanai. Tāpēc viņa vienkārši novērsās, lai savu, iepriekš dalīto, uzvedību nedalītā veidā pievērstu izdzīvošanai daudz svarīgākām lietām. Katru reizi, kad viņas skatiens netīši, bet apzināti, aizceļoja pie viņa, viņa skatiens, savukārt, bija pievērsts viņas sejai. Tas bija brīdis, kad savās asinīs sieviete sajuta ieplūstam adrenalīna devu. Sejā parādījās tas smaids, kuram lūpu kaktiņi tikai nedaudz ir pavilkti uz augšu. Tik ļoti viņai gribējās to pārvērst par kārtējo skrējienu pēc ilūzijas, neesaošas esamības un prāta izdomājuma mākslīgās burvības. Tikai spēle - bez nodomiem, attiecībām, ekspektācijām vai vēlmēm. Spēle - jautrība, adrenalīns, shēmota viltība un, protams, nepanesama tīksme un tiekšanās pēc uzvaras. Jāpiebilst, ka šādā spēlē nekad neviens neuzvar. Te uzvaras nav, nav uzvarētāju. Patiesībā nav arī spēles.
Kādu brīdi viņā nodevās iespēju apsvēršanai.

Pfff.

Es saņemšos te kaut ko uzrakstīt, es saņemšos. Vai klusēšana kaut kāda mērā nozīmē nāvi?

Transient expansion of feelings.

fhjefuiedhgf$#@5uuviuvfdqppn()&%uhhgvue2865wruer4 44yrf&%^#@%^fhygvfhhv89437t84 cixiirhuidgfhvbeuixcyn87zugewdxu
............................... [...]
"So I'm taking these pills for to fill up my soul
And I'm drinking them down with cheap alcohol
And you'd be inclined to be mine for the taking
And part of this terrible mess that I'm making"

Vasara. Brīvība? Vieglums? Vienaldzība? Man liekas, ka cilvēks ir tieši tik brīvs, cik brīvs viņš atļaujas būt. Tajā pašā laikā viņš ir tieši tik pat nebrīvs. Absolūta brīvība nepastāv. Lai arī cilvēki nonāk pie robežsituācijām, kad vai nu pārkāpj pāri sev, saviem principiem un izpratnei par to, kā dzīvot, un mainās, vai arī pagriež robežai muguru, jo, patiesībā, pārmaiņām nav nepieciešamības.

Dažreiz šķiet, ka es gribu sekundi, minūti, stundu, kas ievelkas, kas nekad nebeidzas, kas saglabā mani drošībā, kas nemainās, kas neiedveš neziņu, kas ir tik pazīstama kā vislabākias draugs.
Atgriešanās fakultātē man uzdzina skumjas. Es stāvēju pie zaļās sienas un, garlaikoti gaidot pirmo lekciju savā pēdējā bakalaura gadā, sapratu, ka manas prombūtnes laikā nekas nav mainījies. Tie paši cilvēki, kurus es redzēju pirms aizbraukšanas, tās pašas sarunas, tā pati atmosfēra un tā pati uzspēlētā ziņkārība un mākslīgi radītā interese, kas savā īstenajā būtībā robežojas ar klaju vienaldzību un virspusīgumu. Atklāti runājot, man tā nepietrūka. Kuram gan kas tāds varētu pietrūkt?

Zaglīgi acu skatieni bija pavērsti uz manu seju, kurā kā akmenī bija iecirsta neko neizsakoša sejas izteiksme. Es tikai pastarpināti redzēju kustošas lūpas un desmitiem acu pāru, jo manas acis bija ieurbušās zaļajā sienā. Tajā brīdī šī zaļā siena un austiņās skanošā mūzika bija daudz interesantāks sarunbiedrs nekā cilvēki, kuri stāvēja man apkārt. Siena un austiņas man sniedza drošību un izvairības iespēju, jo jūs pat nevarat iedomāties, cik nogurdinoši ir atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem par laiku, kas pavadīts tālajā zemē. Es tos zinu no galvas. Arī atbildes es esmu iemācījusies.
Vakar gan es konstatēju, ka pazudušais cilvēks, kuru kādu laiku atpakaļ biju ievērojusi fakultātē, atkal ir atgriezies. Vai varbūt, ka tās ir tikai manas iedomas un redzes pasliktināšanās?!
Visbeidzot jāpiemin, ka tāpat, kā dažreiz mēdz notikt ar labākajiem draugiem, pēc zināma laika tu pieķer sevi pie domas, ka jūs vairs nekas nesaista, arī šī minūte, stunda vai sekunde liekas sveša un apnicīga. Lai arī tu viņu pazīsti labāk nekā pazīsti sevi, jūs esat kļuvuši par tiem attālajiem paziņām, kurus satiekot iestājas apdullinoši neveiklais klusums. Tieši tā arī notiktu ar sekundi, minūti, stundu vai mirkli, kas ievelktos un nekad nebeigtos. Tu nezini, ko teikt, viņš arī nezin.
Arī es vairs nezinu.

Pēdējās stundas

Tieši brīdī, kad es iemācījos skriet, mana pasaule sāka griezties lēnāk. Rītvakar manai piecu mēnešu pasaulei pienāk beigas. Rītvakar iestājas realitāte.

The volume of the fierce silence in my head.

Istabā valda klusums- es esmu viena. Stāvā valda klusums- beidzot es esmu viena. Ik pa brīdim iespiežu savu seju rokās, lai sakārtotu domas nākamajam teikumam. Man ir pavasaris. Ar to es domāju to, ka pavasaris ir ārā, nevis manā galvā. Manā galvā nekad nav pavasaris, jo es neesmu bezrūpīga, un manas smadzenes vienmēr uzvar cīņā ar sirdi. Tās vienmēr mani vēro un apstādina sirds iegribas jau sākuma posmā. Iespējams, varētu likties, ka manas smadzenes ir briesmīgs orgāns, bet patiesībā es esmu viņām par daudz ko pateicīga.

Šobrīd man ir atlicis pusotrs mēnesis, kuru pavadīt attālajā vietā, un, godīgi sakot, man nākas smagi nopūsties, kad prātā iezogas doma par mājās braukšanu. Nē, ne tāpēc, ka man negribētos barukt prom, bet vairāk gan tāpēc, ka man šeit ir cita dzīve. Kamēr esmu šeit man nav jāprāto par visām lietām, kuras būs jānokārto, kad atgriezīšos no kurienes nāku. Šeit pasaulei nav tieksmes griezties nepareizajā virzienā. Dzīve ir mierīga un dažreiz kļūst pārāk garlaicīga, bet to vienmēr var centies pagriezt citā virzienā. Šai dzīvei ir citi cilvēki, citas domas, citas nodarbes, lai arī es esmu tā pati, kas biju, dažas lietas ir iespējams padarīt izteikti sekundāras. Un nē, es nebēgu no problēmām, es tās neatbīdu vēlākam laikam, es vienkārši domāju, ka pašlaik dzīve vienkāršāka šķiet šeit. Nav jau tā, ka dzīve vispār būtu vienkārša padarīšana, bet šobrīd, un tikai šobrīd, esot šeit, man nav jādomā par lietām, kurām man nāksies stāties pretī.

Muļķīgā ideja par aizmiršanu ir nostrādajusi gaužām aplami. Tā kā mājās mani gaida neveiklas situācijas un pilnīga neizpratne. Labais un sliktais ir saplūdis vienā lielā murskulī. Izvēloties šķietami pareizo darbību, nekad nav garantijas par to, cik pareiza gan tā būs. Un beigās man ir bail, ka man nāksies kaut ko nožēlot, ka man nāksies domāt, ka varēja būt citādāk, ka varēja būt.

Tomēr man nāksies smaidīt un apgalvot, ka tas nav svarīgi, ka viss ir labi, ka esmu pārliecināta, ka tā tam ir jābūt, ka ir tā, kā tam vajadzēja būt un ne savādāk. Cilvēki noticēs. Visi noticēs, izņemot divus- mani un Z. Nezinu, bet dažreiz man šķiet, ka viņa redz man cauri. Varbūt, ka viņa ir iepazinusi mani pārāk labi. Tikpat labi tās var būt tikai un vienīgi manas iedomas.

Es varēšu būt priecīga par viņiem, es zinu, ka es varēšu, jo abi man nozīmē daudz, taču tāpat es zinu, ka man nāksies attālināties. Man nāksies atrast citas vietas, kur pavadīt laiku, man nāksies samierināties, un es nekad neesmu bijis tas cilvēks, kurš ir pieradis ar kaut ko samieirāties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es zināšu, ka tā bija mana izvēle. Mana dzīve balstās uz manām izvēlēm, un , lai cik lepna es būtu par šo, man nāksies kaut ko mainīt savā dzīvē. Es to griezīšu gabaliņos un līmēšu kopā no jauna. Likšu puzli nepareizi, izvēloties grūtāko ceļu, taču to salikšu, tāpat ka savu sirdi. Puzli vienmēr var salikt kopā, neskatoties uz to, cik galabiņi tajā ir, tieši tāpat arī sirdi vienmēr var salikt kopā, veidojot jaunu attēlu. Attēls parādās ar sīkām savienojuma pēdām, bet, par spīti tam, tā būtību vienmēr var saskatīt. Man liekas, ka man patīk puzles, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka tās pēc sajuakšanas vienmēr var salikt kopā izmantojot nesamērīgi daudz pacietības un gribasspēka.

Nav laika kavēties iespējamībās, varbūtībās. Es aizvēršu durvis un, parvarot bailes no augstuma, līdīšu iekšā pa logu. Un mani logi vienmēr atrodas saules pusē. Ja arī logs būs ciet, es rakšu pazemes eju. Nebūs man lāpstas, izmantošu virtuves piederumus. Vienalga. I'm just sayin'. Where's the fun in doing the things as you actually should be doing them?

Ieilgusī ziema manās mājās.

Pēc ieilgušas pauzes esmu atsākusi rakstīt. Kaut gan varu atzīt, ka viss uzrakstītias man liekas līdz galam nepareizs un izteikmīgi sūdīgs. Cik glaimojoši! Ja es kādreiz arī pabeigšu savu ideju par grāmatas sarakstīšanu un tikšu līdz pēdējia lapai, tad, visticamāk, tā nekad tā arī nesasniegs neviena cita cilvēka acis un prātus, jo tā nekad tā īsti nebūs pabeigta, vai arī gala iznākums man liksies tik ļoti slikts un nebaudāms, ka es nemaz negribēšu, lai kāds jebkad kaut ko tādu lasītu. Man būs mūžīgi nepabeigtā grāmata, precīzāk, grāmatas uzmetums. Mūžīgais melnraksts. Pie tam, es esmu diezgan pārliecināta, ka neviens to arī negribētu lasīt, jo mani stāsti visbiežāk nav laimes un prieka pārpludināti, bet gan diezgan smagnēji un grūti, un lielākajai cilvēku daļai mūsdienās patīk izteikti viegla lasāmviela ar laimīgām beigām, kuras man laikam nav padomā.

Iespējams, ka kāds, kurš izlasītu visus manus līdz šim tapušos rakstu darbus, padomātu, ka man ir pamatīgas emocionālas problēmas, depresija vai nezūdošs garīgais panīkums.

Arī šobrīd es rakņājos savā prātā, cenšoties savirknēt vārdus normālā latviešu valodā. Šobrīd tur darās pamatīgs haoss, jo domas nelabprātīgi cenšas pārslēgties uz latviešu valodu. Ir tik dīvaini ar grūtībām domāt, runāt un rakstīt latviski, ka sāku spriest, ka pazaudēt savu iepriekš pieņemto un pārliecinoši uzturēto identitāti ir daudz vieglāk, nekā biju iedomājusies.
Joprojām diezgan bieži iedomājos par mājām, kaut gan jāatzīst, ka retāk nekā sākumā, jo dzīve ātri šaujas uz priekšu. Padomā ir pāris ceļojumi un projekti, kuros iesaistīties, kas zin, kur tas mani novedīs.
Un tagad es izkalusīšos pēc nelabojamas alkoholiķes, kāda es, starp citu, neesmu, bet piektdien, dzerot rumkolas, es pieķēru sevi pie domas, ka pat šis vainīgi nevainīgais dzēriens man asociējas ra noteiktiem cilvēkiem, laiku, kuru ar viņiem pavadīju, vietas, kur atrados. Šķiet, ka atmiņas nav tikai cilvēka prātā. Visa pasaule ir piepildīta ar atmiņām un tās ir atrodamas visur- garšās, smaržās, priekšmetos, dziesmās, vietās un citos cilvēkos.
Vispār man liekas, ka šobrīd es sev nepatīku. Ik pa laikam rodas sajūta, ka esmu kaut kur pazudusi, bet tad, tik pat pēkšņi, mēdzu uzrasties. Jūtos kā pabojāta spuldzīte, kura rausta gaismu- te nodziest, te parādās, te nodziest, te parādās. Tāpat arī tā ideju jūra, kura manī plūst, ir diezgan uzmundrinoša, taču es īsti nezinu, kā visas idejas dabūt gatavas. Laikam atliek vien saņemties un darīt. Ar kaut ko ir jāsāk.

Gettin' older indeed

Everybody always asks "it is the real one" or "is it real". And me? I have never in my life understood that. If you want something to be real then just think of it just like that and by thinking believe so. Maybe it won't be real for people who asks these questions all along, but it definitely will be as real as it can get to you. And why would you want to live up to other people's definition of anything including notion of real. If it is so for you, then it is real.

Es, protams, varēju ietērpt šo tekstu latviešu vārdos, bet tomēr atļāvos domu atstāt tādu, kāda man tā viennakt ienāca prātā- neapstrādātu un anglisku. Jāatzīst, ka esmu pasākusi konstanti domāt angliski, jo apkārt man nav neviena latvieša. Pat runājot pa telefonu ar mammu, man bija grūti pārslēgties atpakaļ uz savu dzimto valodu. Taču nenodošos savam valodas lietojuma iztirzājumam.

Mana dzīve kopumā ir iegājusi šīs vietas sliedēs. Es esmu tik ļoti pieradusi, ka mājās atgriezties, no vienas puses skatoties, būs ļoti grūti. Lai arī šeit dažreiz ir samērā garlaicīgi, es esmu atradusi dažus diezgan sasodīti foršus cilvēkus, ar kuriem domājams uzturēšu kontaktu arī tad, kad būšu atpakaļ. Atšķirībā no citiem, kas atrodas šeit, es, šķiet, nevācu cilvēkus ķeksītim.

Nevarētu gluži apgalvot, ka man negribas mājās, bet pašlaik jūtos ļoti labi adaptējusies cilvēkiem, klimatam, pasākumiem, darbībām un dzīvesveidam. Nodarboties ar sportu septiņas dienas nedēļā nu šķiet pilnībā normāli un ierasti. Daži aspekti mācību jomā nupat, nupat paliek interesantāki, kas liek man justies vēl cerīgāk.
Protams, man pietrūkst cilvēku, kuri bija salīdzinoši liela mana dzīves daļa mājās, bet tā kā es esmu diezgan pārliecināta par faktu, ka tālākajā dzīvē, kas sniedzas pēc bakalaura grāda iegūšanas, mēs būsim attāluma šķirti, tad varu pašapmieirnāti teikt, ka draudzību attālums neiespaido, ko es laikam neesmu spējīga teikt par sieviešu-vīriešu attiecībām. Bet jūs droši varat to apstrīdēt. Es zinu, kas notiek viņu dzīvēs, lai arī neesmu blakus. Dažreiz man gribas būt klāt un atbalstīt, iedrošināt, samīļot un vienkārši būt. Lai vai kā, es joprojām esmu daļa viņu dzīves, un viņi ir daļa manas.

Vēl viens pamatīgs pluss manai dezertēšanai no mājām ir šis mistiskais viņš, kurš kādu laiciņu pirms manas aizbraukšanas bija ieperinājies manā prātā un domās. Lepni varu teikt, ka domas par viņu lēnītēm izplēnē. Iespējams, ka līdz atgriešanās brīdim tās būs pilnībā izzudušas no mana prāta, un es mierīgi varēšu uz viņu skatīties kā uz draugu. Tas man pamatīgi atvieglotu dzīvi. Iespējams, ka efekts būs pilnīgi pretējs. Protams, man ir radies priekšstats, ka man patīk sevi mocīt, kaut vai, lai tikai zinātu, cik daudz es varu izturēt. Pie tam labāk ir, ja tu to dari pats, nevis tavā vietā to dara kāds cits. Visādā gadījumā es justos daudz labāk. Es jau jūtos labāk.
Šodien ir pēdējā diena, kad oficiāli skaitos kā padsmitniece. Man vairs nepatīk palikt vecākai un es negribu būt divdesmit gadus veca. Zinu, zinu, ka gadi neko nenozīmē, bet iekāpt nākamajā gadu desmitā man liekas nežēlīgi grūti un nepatīkami. Man liekas, ka jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk citi no viņa gaida. Es varu atļauties no sevis izspiest visu, kas manī ir, gaidīt visu, nosodīt sevi, ja nepiepildu pati savas gaidas. Taču dažreiz, tajos nakts melnuma brīžos, kad man nenāk miegs, vai laikā, kad braucu metro un veros ārā pa logu uz sniegoto ainavu, kas paverās manam acu skatam, arī man paliek bail, ka beigās es nebūšu nekas vairāk kā kāda cilvēka vilšanās. Un katrs gads liekas pielik cilvēkam klāt "izdarāmās lietas", kuras vairumam liekās pilnīgi pašsaprotamas. Es negribu būt kāda vilšanas, bet, tajā pašā laikā, es negribu būt vilšanās arī pati sev, taču dažbrīd man liekas, ka nepieļaut abas šīs lietas nav iespējams.

Atgādinājums.

Es šonakt sākšu ar pateicību visiem, visiem, kas kaut kādā mērā ir iekāpuši manā dzīvē. Visi ir atstājuši kādu nopiedumu- lielāku vai mazāku. Es esmu apdedzinājusies, mācījusies, mocījusies, smējusies un raudājusi, jutusies labi un nežēlīgi slikti. Tas varētu nešķist svarīgi, bet tā nu tas ir. Lai cik smieklīgi tas neliktos, pietiek ar vienu vienīgu cilvēku, kurš tev pasaka, ka tu to vari, lai tu patiešām noticētu sev. Es to varu. Jā, es to varu! Tā ir viena no lietām, kuru es sev šodien pateicu. Likt sev noticēt laikam vienmēr ir grūtāk, nekā likt noticēt citiem. Bet es ticu.

Tas nenozīmē, ka man vairs nepietrūkt, vai, ka es vairs nedomāju par cilvēkiem. Nē, es domāju, es skumstu, es dzīvoju, jo esmu tikai cilvēks, bet, sēžot viena savā istabā, es spēju pārdomāt notikumus, cilvēkus, smaidus, sakārtot lietas savā galvā, salikt tās smuki kā čemodānā, kuru paņēmu līdz uz nekurieni. Nav iespējams noteikt "es esmu citā vietā, es būšū kāds cits, es likšu sev domāt citādi, es likšu sev aizmirst un nekad, nekad neatcerēties". Tā nekad nenotiek. Visu, to, kas bija manā prātā un sirdī mājās, es paņēmu līdz arī uz šejieni. Man gan ir jāatzīstas, ka es cerēju, ka tiešī tā notiks, ka manas sajūtas, kas skar kādu noteiktu cilvēku mainīsies, pazudīs, vairs neeksistēs manī, bet arī tas nenotiek tā. Bet dažreiz tik ļoti gribas, lai tā būtu, jo tad paliktu vieglāk. Iesākuma man gan likās, ka es tā varu. Lai arī kā nebūtu, es šajā skarā izdarīju izvēli jau labu laiciņu atpakaļ, jo kāda cita persona man bija vēl svarīgāka. Dzīve sastāv no izvēlēm, un man atliek tikai cerēt, ka es izdaru pareizās, bet kurš gan to var zināt. Neviens tev neiedod karti, kurai sekot, lai zinātu, uz kuru pusi iet, vai pamācību, kurā teikts, ko darīt un ko noteikti nedarīt. Ja esi kaut ko izdarījis neparezi, tad paskaties spogulī un redzēsi, kuru vainot. Es esmu augusi, veidojusi sevi, ārdījusi nost atsevišķas īpašības, drukājusi savā prāta atmiņu kladē rakstus un sirdī noglabājusi cilvēkus.

Viss, kas notiek notiek uz labu vai ne? Nu tā vismaz cilvēki runā. Kā Mint (es ceru, ka es tevi varu pieminēt šādi) man teica, ka šis ir kārtējias pārbaudījums, kārtējais notikums, kas man jāpārvar. Patiešām ir lietas, kas man jāpierāda pašai sev. Tas nekas, ka tās ir jāpierāda atkal un atkal.
Paldies!