Personīgā skaņu plate.

Ir dienas vidus, un es tikko izlīdu no gultas, juzdamās kā mēsls. Have you ever felt that way? Tam pat nav pamatojuma. Es eju gulēt sešos no rīta, ceļos ap astoņiem un vārtos pa gultu praktiski līdz trijiem. Joy! Pilnīgi bezjēdzīgi.

Tagad es sēžu šeit, ar aizpampušām acīm un tumši ziliem lokiem zem acīm, kas liecina par nogurumu, malkojot zaļo tēju, domājot, ka daudz labprātāk dzertu kafiju.

Nākamais gads tuvojās, bet mani moka jautājums, kur palika laiks? Kur palika visi iepriekšējie- gan labie, gan sliktie- kur tie pazuda? Un kāpēc tik ātri? Vai nākamais būs labāks? Nedomāju, ka pēkšņi viss mainīsies, ka pēkšņi es daudzās bezjēdzīgās lietās saredzēšu jēgu, ka kļūšu par kādu citu personu, kurai es būšu sveša. Nedomāju, ka iemīlēšos un zaudēšu galvu. Nedomāju, ka izpratīšu savas darbības un lēmumus. Neticu, ka pēkšņi uz norunātajām satikšanās reizēm es ieradīšos precīzi laikā kā izkāpusi no laika mašīnas. Tas viss galu galā nenotiek kā uz burvju mājiena. Tam nepieciešams laiks. Vai laika man ir daudz? Nezinu. To laiks rādīs. (Diezgan ironiski.)

Un es nedošu solījumus nākamajam gadam, ja nebūšu pārliecināta, ka varēšu tos izpildīt. Tāpēc nedošu tos vispār. Man pietiks ar dzīvi, kura man ir. Man pietiks ar visu, ko tā būs gatava man dot. Un, iespējams, es centīšos nebēdāt par to, ko tā man atņems.

Šodien ir 30. decembris. Rīt ir pēdējā gada diena. Nekas nestāv uz vietas. Viss un visi mainās. Man labpatiktu domāt, ka cilvēki paliek gudrāki, taču, kas es esmu, lai par to spriestu?! Tikai cilvēks.

Nospiedoši. Gada beigās man vajadzētu atmest šīs domas un priecāties. Par ko? Par to, ka esmu nodzīvojusi vēl vienu gadu. Vēl viens gads klāt manai dzīvei. Pateicoties tam, esmu uzkrājusi zināšanas par pasauli, cilvēkiem, dzīvi, draugiem, dabu,...sevi.

Visumā es varētu teikt, ka esmu priecīga. Neticami? Nē, tā ir. Tā ir neizsakāma balva, ka nezinu, ko nākotnē darīšu, kas būšu un kur atradīšos. Es gribētu ceļot, nebūt piesietai nevienai valstij, nevienai mājai. Manas mājas būtu visa pasaule. Tā ir dāvana- cilvēki, kuri mani ieskauj-, jo viņu labestība, godīgums un mīlestība ir neizmērojama. Tā ir cīņa pašai ar sevi, pieņemot lēmumus, izdarot izvēles un meklējot risinājumus, kas veido manu prātu un būtību. Un visbeidzot tā ir burvīga iespēja, ka man nav viss, ko vēlos, jo tad man rodas kaut kāda nojausma, ko es vēlos, ko gribu sasniegt, ko plānoju izdarīt.

I used to watch people when I was walking down the streets

Ak, kas tu esi, lai ar pirkstu norādītu uz visiem maniem trūkumiem? Kas tu esi, lai mani nosodītu? Kas tu man esi, lai mani mainītu?

Un kas esmu es? Kas es tāda esmu, lai teiktu, kas tev jādara? Kas es tāda esmu, lai mocītu tevi ar neatbildāmiem jautājumiem? Kas es tev esmu, lai atļautos dunci iedurt krūtīs, taču nekad to pilnībā neizvilkt ārā?

Tu esi dzīve, tāpēc vari norādīt uz visiem trūkumiem, kuri vien tev tādi šķiet. Tu esi dzīve, tāpēc tu vari brīvi, bez sirdsapziņas pārmetumiem nosodīt ikvienu manu darbību, ko uzskati par nosodāmu. Tu esi mana dzīve, tāpēc tev ir tiesības mani raut un plēst uz pusēm, bīdīt un atstāt, sāpināt un sniegt laimi, brīdināt un atstāt neziņā, pamest un vilkt sev līdz, iemest tumsā un pacelt gaismā, sniegt man mieru un padarīt traku...tu esi mana dzīve, tāpēc tu drīksti ar mani darīt visu, kas ienāk tev prātā, tikai pamācības vai mācības dēļ.

Es esmu es. Neviens un visi. Esmu iemācītā mācība un brīvi klejojoša doma. Es esmu skolotājs un neko nezinoša persona. Es esmu savas dzīves atreferējums un gala iznākums. Kā iemācītā mācība, es zinu labāk, kā klejojoša doma- es domāju, ka zinu labāk, un man ir vienalga, ka nezinu. Kā skolotājs, es gribu dzirdēt tavas atbildes, lai pateiktu, ka tās nav pareizas, kā nezinoša persona, es gribu atbildes saņemt, lai uzzinātu. Kā savas dzīves atreferējums, es drīkstu savam lielākajam ienaidniekam iedurt dunci un sagādāt ciešanas, kādas sagādātas bija man, kā gala iznākums, es vienkārši gaidu beigas, jo mani interesē iznākums.

Iznāk, ka tu esi vienīgā lieta, kas man pa īstam pieder, un tajā pašā laikā- es piederu tev, dzīve!

Būs labāk!

Ārā ir auksts. Ko tu neteiksi! Ir taču ziema, ir Decembra vidus.

Decembra vidus? Nudien. Jau. Ātri. Pirmās domas, kas ieskrēja manā prātā. Kur es biju visu šo laiku? Zem darbu un nedarbu gūzmas, zem netīkamā dvēseles stāvokļa, zem mācībām, zem raizēm, zem šaubām, zem kaut kā smaga, ko nebiju spējīga nokratīt. Ļaunāk nekā visu dzīvi nogulēt ir visu dzīvi nodzīvot tā, kā sev kopš bērnu dienām esi nosolījies nedarīt. Traki. Es, protams, varu solīt laboties, taču tas ir bezjēdzīgi, jo izdarītās kļūdas parasti tiek atskārstas tieši tad, kad tās jau ir izdarītas. Lai ir. Būs labāk.

Man šķiet, ka es mainos. Un man šķiet, ka tas nav Ziemassvētku iespaidā. Es sevi vairs nepazīstu. Un kādā brīdī es pazudīšu.

Es parasti neatbildu uz jautājumiem par sevi, vai atbildu izvairīgi. Es parasti neatbildu uz saviem jautājumiem par sevi. Saproti kā gribi.

Lūdzu, paklusē, es beidzot gribu mieru...

..., kas ir visaptverošs, kurš iesūc sevī visu, kas tam ir apkārt, kas nomierina pat vissatrauktāko prātu, saplosītāko sirdi un pazudušāko dvēseli. Neiespējami, ne?

Es neko negribu dzirdēt, vismazāk jau domas savā galvā. Tikai klusumu. Vai klusumu var dzirdēt?

"...my great thought in living is himself. If all else perished, and he remained, I should still continue to be; and if all else remained, and he were annihilated, the universe would turn to a mighty stranger: I should not seem a part of it."

/Emily Brontë "Wuthering Heights"/

Mīlestība iemājo jebkurā cilvēkā, neskatoties uz to, ka viņš, iespējams, ir savtīgs, egoistisks vai savā ziņā ļauns. Tā ir. Un visgrūtākais ir to slēpt, bet vissāpīgāk- palaist brīvībā. Kas cits atliek?

Jā, es beidzot esmu iesākusi lasīt "Kalnu aukas", un šī grāmata atsvabina manas sasaistītās emocijas. Mmmm... vai tās vajadzētu atsvabināt, tas jau ir cits jautājums.

Kā...? Kāpēc...?

Šim ierakstam acīmredzot nebija lemts būt loģiskam. Bet es centos, lai tas tāds būtu...

Tried to trade my heart... in vain.

Man gribas lidot. Vai kādreiz esi tā juties? Gribas palēkties un nesajust vairs zemi zem savām kājām. Šodien gribas. Tik ļoti gribas. Nespēdama piepildīt šo sapni, es noskumu. Ne vienmēr vari dabūt to, ko gribi, pat tad, ja gribi tik ļoti, ka sāp. Tā nav gravitācija, kas tur mani šeit pret pašas gribu, tā esmu es pati, tās ir manas bailes, racionālā domāšana, visu "par" un "pret" izsvēršana, piesardzība, sevis saņemšana rokās, likšana elpot mierīgi.

Kā tam būtu jābūt? Citādi, nekā tas ir. Tumsas vietā būtu jābūt gaismai, kura apžilbina acis. Varētu šķist, ka esmu emocionāli nospiesta, nevarētu teikt, ka nestabila, bet neesmu. Man viss ir labi, vienmēr viss ir labi. Es tikai dažreiz sevi nesaprotu, dažreiz sevi nepazīstu, dažreiz negribu pazīt. Bet ņemot vērā faktu, ka man apkārt ir tik burvīgi cilvēki, tam vajadzētu kaut ko nozīmēt, citādi viņi nebūtu. Es būtu viena. Viena.

Tieši šo cilvēku dēļ, manī nepastāv vēlme atgriezties pagātnē, lai labotu savus pagātnes darbus un nedarbus, jo tad, iespējams, viņu man nebūtu. Būtu citi, bet ne tie paši. Bez viņiem es nebūtu es, manis nebūtu.

Es bieži mēdzu teikt, ka man kaut kas ir vienalga- sīkumi, kuri ir pavisam nenozīmīgi. Es nekad neesmu bijusi spējīga pateikt, ka man ir bijis vienalga par viņiem. Nekad.

Patiesībā, es cenšos nepieķerties, lietām, vietām, cilvēkiem, parādībām, bet vienmēr ir izņēmumi. Dažreiz tev nav izvēles, jo sirds pasaka priekšā un gūst virsroku pār prātu. Un tagad, kad vairs nav tik daudz laika, ko pavadīt kopā, nekas nav mainījies, viss- rūpes, cieņa, mīlestība, sapratne, atbalsts, uzticēšanās un ticība- nekas nav mainījies. Šeit nespēj strādāt "no acīm prom, no sirds ārā" princips. Ir lietas, kuras nemainās. Ja tu esi tās sajutis, tad tās ir kļuvušas par vērtību, par prioritāti.

Thousand maybes

Klausos tajā, kas mani neinteresē, cenšoties norobežoties no apkārtējās čaloņas. Neesmu gulējusi kopš aizvakardienas rīta, šķiet, ka sirgstu ar bezmiegu, iespējams, vienkārši nespēju aizmigt. Šodien mani vieglā formā kaitina pilnīgi viss, bet it īpaši es kaitinu pati sevi. Visticamāk no dusmām, kas vērstas pret sevi, es varētu apraudāties. Ienīstu savu rakstura vājumu. Stulbi, stulbi, stulbi!

Pārlaižu savas acis auditorijā esošajiem cilvēkiem, man acu skatiens ir ašs, bet visticamāk neliecina par nekādu ieinteresētību. Man patīk daļa cilvēku, taču es, esot pie daļēji pilna prāta, apzinos, ka...jā...es šeit tā īsti nederu. Kā saldējums, kuram kā piedeva pievienota darva. Es esmu darva, viņi- saldējums. Vai tu tādu ēstu? Mana sejas izteiksme nemainās. Šodien man jācīnās tikai ar nogurumu, miegs pats ir pazudis.

Es vēroju zaļo EXIT zīmīti, nespējot izprast manas dalītās sajūtas. Pēdējā laikā it viss šķiet dalīts, nekas nav pilnībā pārliecināt spējīgs, tāpēc viss šķiet neīsts un mākslīgs.

Pasniedzēja aizrautīgi stāsta, es dzirdu bet neklausos, informācija šķiet aizķeras tikai manos pašos tālākajos atmiņu kambaros. Man uzmācas vēlme doties prom, bet es neuzdrošinos to darīt. Kāpēc? Neiespējami, ka esmu kļuvusi arī gļēva. Neiespējami, ka esmu kļuvusi gļēva un raksturā vāja. Drīz sevi nepazīšu, es prātoju.

Man patīk rakstīt, jo tā es spēju izmest savas haotiskās un šaudīgās domas, izlikt tās aiz saprāta durvīm. Jūtos nogurusi no sevis un no pārējiem, vairāk jau no sevis. Vēroju diezgan noplukušo palmu, kas ir novietota auditorijas priekšā, paskatoties nedaudz pa kreisi, secinu, ka atlikušas vēl 35. minūtes. Varbūt šodien vienkārši ir slikta diena, varbūt, ka es vienkārši jūku prātā.

Ārā caur pavērtajām žalūzijām paverās pelēkais rudens- neizteiksmīgs, auksts un nomācošs. Man patīk siltums un gaisma, varbūt tāpēc jūtos tā, kā jūtos.

Auditorijā daudzi guļ, es arī labprāt to darītu... Es tikai domāju, domāju un domāju. Domājot par brīdi, kad visas manas domas būs saliktas pa plauktiņiem, lai tās nepadarītu mani traku.

Varbūt tas ir tāpēc, ka man kāds patīk, pat īsti nezinot, vai patīk, tāpēc sev dotajā brīdī riebjos. Smieklīgi! Ar mani nekad nav bijis viegli. Man taču vajadzētu bez problēmām, ar vienu soļa spērienu, pārkāpt tam pāri. Jā... Vecuma efekts- frāze, kas aizķērās manās smadzenēs, šķiet, ka šis mistiskais efekts uz mani iedarbojas.

Es nosolījos sev, ka šo iestādi pabeigšu un tad došos uz kaut kurieni, kur zeme ir sulīgi brūnā krāsā un saule svelmaini apglāsta ādu.

Taču tagad es šeit sēžu, neko nesakot un cenšoties aizvērt savu prātu, cenšoties nedomāt, jo censties nebūt es pat neesmu spējīga.

Ievads studijās un pētniecībā lekcija ir ļoti ražīga sava dvēseles stāvokļa noteikšanai.

Motion picture of the life

Labdien, es esmu es, es esmu es pati un neviens cits. Tā es tur stāvu un neko nesaku, nezinādama, ko īsti teikt. Es bieži kļūdos, un tas ir diezgan nogurdinoši, jo kļūdas jālabo, tas ir kaitinoši, ja vienu un to pašu kļūdu es pieļauju vairākas reizes. Jā, tā ar mani gadās. Es neesmu pareiza. Tik ļoti nepareiza, ka dažreiz man paliek slikti pašai no sevis. Liekas, ka varētu atvemt visu sevi, savu saturu un atstāt to tur, kur tas ir izdarīts. Pēdējā laikā visur iesaistu pingvīnus un sapņoju par kaķi, kurš vēlas mani nogalināt. Vai arī tas nebija kaķis?!

Es esmu vientuļa arī cilvēku pilnā telpā. Es spēju būt viena arī tad, ja cilvēki man ir visapkārt. Man nepatīk daudz runāt par sevi ar cilvēkiem, jo cilvēki mēdz izmantot informāciju savos nolūkos. Man ir bail no ļoti daudz kā, īsti nezinot no kā īsti, taču es zinu, ka man ir bail. Bieži vien es aizdomājos un neklausos cilvēkos, taču pēc tam jūtos vainīga. Man patīk atrasties ārā vētras laikā, kad redzi kā visapkārt satumst un koki lokas vēja dziesmas ritmā kamēr lietus lāses smagi atduras pret tevi un visu, kas atrodas tev apkārt, man patīk saulriets un saullēkts. Man patīk cilvēku īstais smaids, ja viņi smaida no sirds. Man šķiet pašsaprotami kādam palīdzēt, negaidot par to kaut ko pretī. Man patīk vasarās gulēt šūpuļtīklā un vērot debesis.

Man ir ļoti grūti atzīt, ka man ir ļoti daudz mīnusu, kuri man patiešām ir neizmērojami daudz. Neesmu perfekta, taču man piemīt tieksme uz perfekcionismu jebkuros darbos, ko daru. Mani saista pastaigas pa laternu apmirdzētu Rīgu. Uzskatu, ka neesmu dīvaina, jo patiesībā neviens tāds nav, jo katrs ir atšķirīgs, bet tas taču nenozīmē- dīvains. Kas ir dīvains? Vai tas, ka, piemēram, cilvēkam garšo kotletes ar putukrējumu ir dīvaini (šoreiz šis gan nav par mani, bet vienalga), ja tajā pašā brīdī kāds 10.00 no rīta jau nododas glāzei Vodkas ar Red Bull ir normāli? Nesaprotu, kāpēc cilvēki cenšas citus cilvēkus iespiest kaut kādos rāmjos, kāpēc tie tos sistematizē?

Es turpinu stāvēt un klusēt, prātojot, vai ir vērts izmest kādu triviālu un nekam nenozīmīgu, banāļu frāzi. Vai ir vērts? Es stāvu un cilvēki šaujas man garām milzīgā ātrumā, bet es tikai stāvu. Es gribu, lai man ir taisnība, taču tā vienmēr nav. Taču mani uzskati paliek mani, mana taisnība paliek mana. Esmu spītīga kā kaza. Es vienmēr nāku komplektā ar savu viedokli, kurš ne vienmēr būs tas pareizākais, bet tas vienmēr būs pareizais man.

Nespēju ciest teātri, kuru sabiedrība spēlē. Man nepatīk piedalīties jau citu uzrakstītā scenārijā, priekš tam man ir sava galva uz pleciem, savas smadzenes, tāpēc domāju, ka būšu pietiekami saprātīga, lai sarakstītu sev pati savējo. Man nav nepieciešamība pēc cilvēkiem, kas man piekrīt un seko, es spēju būt viena. Varbūt, tas nevienmēr ir patīkami, taču tas ir iespējams. Es esmu tā, kas esmu, nezinot vai esmu tā, kas gribētu būt.

Iespējams, ka esmu kaitinošākā persona, kuru jebkad esmu sastapusi. Nekad neesmu vēlējusies būt tas cilvēks, kuram ir nepieciešami citi, lai pašapliecinātos. Man patīk klusums, taču tas mani biedē. Jā, man galvā šaudās mežonīgi daudz domu.

Es turpinu stāvēt un klusēt, kaut gan man ir tik daudz, ko teikt, taču es nespēju, varbūt, kādreiz es spēšu, jo es taču esmu šeit, bet tevis vairs te nav. Tomēr es turpinu domāt. Es zinu, ka tu saprastu. Mēs gribējām tikt no šejienes ārā kopā, bet now it's just me, I guess. Mums bija plāni, taču tagad man ir vairs tikai atmiņas un fotogrāfijas, es biju ar viņu līdz pēdējam brīdim un vēl... Es aizvien vēl daudz par to domāju, es bieži domāju par viņu. Bija laiks, kad es viņu pieskatīju, man bija bailes viņu zaudēt, tagad viņa pieskata mani, par to es esmu pārliecināta.

Tā es šeit stāvu, elpojot lēnām, it kā baidīdamās, ka kāds mani varētu sadzirdēt. Klusējot. Nespējot izteikt, cik ļoti man viņas pietrūkst.

Virsraksts

Es jau ilgu laiku sēžu pie šī ieraksta. Kāpēc? Nav ne mazākās nojausmas. Visu šodien uztvēru ar patīkamu vieglumu un humoru- gan testu, gan lekcijās stāstīto. Kaut vai tikai tāpēc diena ir nepārprotami izdevusies, par spīti drēganjam un diezgan pelēcīgajam laikam. Tests, kā par brīnumu, patiešām bija tests. Diezgan neticami, kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Tā kā mans vakardienas pieņēmums nebija pareizs. Tikai šķiet, ka savas neuzmanības un neiedziļināšanās jautājumos dēļ, es tāpat gan jau, ka pamanījos nokļūdīties vairākos jautājumos. Varbūt vajadzēja vairāk uztraukties. Tad jau redzēs kā būs.

Pacel acis un pasmaidi arī tu, jo šodien es to izdarīju, šī diena par spīti it visam bija laba, tā bija piepildīta, lai arī es neko jēdzīgu netiku paveikusi, viss likās daudz labāks, nekā, iespējams, patiesībā ir, taču man tas šodien nerūpēja, es biju gatava pieņemt visu tādu kāds tas likās, tādu kāds tas bija, nemeklējot patiesību, īstenos nodomus un zemtekstus.

Laikam lēnām jūku prātā, staigāju no viena istabas gala uz otru un iekšēji priecājos, ka man sava istaba nav jādala ne ar vienu savu ģimenes locekli, ja neskaita manu suni ar kuru es arī šad tad mēdzu sarunāties, jo pēc cilvēkos pavadītas dienas gribas pabūt vienatnē, vai kādas tuvas personas kompānijā, kura neuzdod jautājumus un netiecas pēc patstāvīgas sarunāšanās un uzmanības. Apsēžos uz gultas, pieceļos no gultas, piesēžos pie datora, lai atkal pieceltos un aizietu līdz logam, pavēroju cilvēkus, kuri iet garām.

Es sirgstu ar iesnām, kuru latīnisko jeb zinātnisko nosaukumu varētu pavaicāt brālim, jo viņš ir tas, kurš izdomājis kļūt par ārstu. Viņš mācās par ārstu, es mācos rakstīt. Ironiski. Vecāki visticamāk domā, ka es izniekoju savu potenciālu, tikai neko nesaka. Sen jau vairs neko nesaka, kad saprata, ka censties izlocīt vai ielocīt savādāk kā tādu origami cilvēciņu, nav vērts, precīzāk sakot, nav iespējams. Visādā gadījumā, ja es drīzumā netikšu no tām vaļā, tad mans deguns būs tik pat sarkans kā Rūdolfam- uzticīgajam Santas ziemeļbriedim.

Uz riņķi skan dažas nepopulāras dziesmas, kas padara viņas vēl labākas.

Šo ierakstu uzsāku tad, kad ārā vēl bija gaišs, tagad palūkojoties ārā pa logu es saredzu tumši jo tumši zilas debesis un diezgan draudīga paskata kokus, kuri ietinušies vakara tumsā. Un gan citronu, gan upeņu Coldrex ir sasodīti negaršīgs.

Miers.

Tikko zvanīja viens no labākajiem draugiem, kādus vien es varētu sev iedomāties un jautāja, kas noticis?! Laikam fakts, ka es daļēji atteicos šovakar apmeklēt R'n'R, ir apceļojis cilvēkus gaismas ātrumā, un dažiem tas darbojas kā brīdinājuma signāls, ka kaut kas nav kārtībā.

Izstāstīju visu- to, ka liekas, ka esmu nošāvusi garām ar skolas vai fakultātes izvēli, to, ka man nepatīk lielākā daļa cilvēku, to, ka vairums priekšmetu šķiet bezjēdzīgi, to, ka esmu tikusi štruntīgā grupā, to, ka jūtos ne savā vietā. Visu. Sajutos labāk, sajutu tādu kā siltuma sajūtu, kas ielija manā sirdī.

Tagad atliek vien ievilkt dziļu elpu un mierīgi izelpot, domājot, ka viss būs kārtībā. Es taču vienmēr varu darīt kaut ko lietas labā.

Lai jums laba diena!

Iespaids

Šodien bija mana pirmā īstā "skolas" diena kā pilntiesīgai studentei. Sajūtas ir divējādas- gan pozitīvi vertējamas, gan negatīvi. Lielākā daļa cilvēku ir tādi, ar kādiem es īsti ikdienā satikties un tā atbilstoši forši parunāties neesmu pieradusi, nav bijis nepieciešams vai, varbūt, vienkārši neesmu gribējusi. Īsti pat nezinu vai man tik ļoti patīk cilvēki, lai darītu kaut ko tādu, kas mani nesaista un neinteresē, proti, meklēt draudzīgas saites ar cilvēkiem, ar kuriem man nav pilnīgi nekā kopīga- pat nevienas kopīgas intereses, un tukša mutes dzesēšana man arī īsti neiet pie sirds.

Piemetināšu, ka lekcija Ievads studijās ir ļoti nogurdinoša un ne īpaši patīkama, bet šajā gadījumā man atliek tikai nodomāt:"Kas jādara- jādara!".

Par spīti manai diezgan skeptiskajai attieksmei pret visu šo padarīšanu, mūsu jaunizveidotajā domubiedru grupā ir ļoti pozitīvi noskaņoti cilvēki. Visi tik draudzīgi, tik dedzīgi par sapazīšanos un citām aktivitātēm. Nezināmu iemeslu dēļ es jūtu, ka es atkal neiederos, jo, iespēams, es pat negribu kaut kur iederēties. Protams, ir arī cilvēki, kas man patīk un šķiet sakarīgi, pretējā gadījumā es šo trīs gadu laikā sajuktu prātā.

Varbūt, ka ar laiku viss šķitīs daudz labāk un daudz interesantāk. Dzīvosim redzēsim.

Šovakar bija šis.

Pirmsaristoteļa svētki bija nogurdinoši, neteikšu, ka neinteresanti, tomēr biju gaidījusi ko vairāk vai vismaz interesantāk. Nezinu, visādā gadījumā - savādāk. Tas jau kā vienmēr pierāda, ka nekad nevajag neko gaidīt, jo tad ir iespējams sajust lielāku vai mazāku vilšanos. Varbūt, ka tikai man tā visa padarīšana likās nejēdzīgi izstiepta un bezmērķīga, tāpēc, varbūt, tā esmu es, ar kuru kaut kas nav kārtībā?

Jebkurā gadījumā, iespējams, ka tā ir, jo pēdējās dienās mans garastāvoklis ir nepanesams. Es laikam kļūstu emocionālāka vai vienkārši pārdzīvoju kaut kādu emocionālo krīzi. Varbūt, es esmu tikai dīvaina. Vienalga- man tas nu nemaz nepatīk. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka visa kā ir par daudz, pārāk daudz notikumu un emociju priekš manis.

Es cenšos tikt vaļā no saviem pagātnes "dēmoniem". Yes, I'm trying to exorcise my demons. Dotajā brīdī šķiet, ka sanāk štruntīgi. Ceru, ka ar laiku veiksies daudz labāk. Pietiek vien satikt cilvēku, lai viss atkal sāktos no gala, it kā tas nekad nebūtu beidzies, taču no civilizācijas izolēties arī nav iespējams. Iespējams, tas ir kaut kads izaicinājums, pārbaude, lai noskaidrotu savu jūtu robežu.

Rīt ir "Aristotelis", bet šovakar es dodos tālāk- savās vakara gaitās.

I don't want to drive a straight line.

Gribu ko vairāk. Gribu piedzīvojumus, smieklus, skumjas, smaidus un asaras. Gribu dzirdēt Butch Walker dzīvajā (patiešām dzīvajā, nevis youtube.com dzīvo ierakstu).

http://www.youtube.com/watch?v=_8zvvfaLNU4&feature=channel

Jā, esmu sajūsmā par viņa mūziku.

http://www.youtube.com/watch?v=RTUA_NK_87Y&feature=related

Anyway, diena šodien ir laba, patīkamas vēja brāzmas un silta saulīte. Kas gan var būt labāks par to?!

Gaidu skolu, gaidu jauna perioda uzsākšanu savā dzīvē, kā nekā vidusskola ir veiksmīgi pabeigta, tātad viens periods dzīvē noslēgts, proti, vidusskola. Es vairs nekad nemācīšos vidusskolā... Drīz vairs nebūs ikvakara pasēdēšanas pie Daugavas, vērojot kā lēnām noriet saule. Dažbrīd paliek skumji. It kā nav iemesla skumjām un sentimentālismam, taču šad tad tas atklīst pie manis, un es jūtos dīvaini.

Es varētu atcerēties savu pirmo izdzerto aliņu, pirmo vīna glāzi, kas tika pacelta kopā ar draugiem, nevis ģimenes locekļiem, pirmo vakaru, kad visi sēdējām uz lielā bluķa pie Daugavas, kad gājām mājās daudz vēlāk par pusnakti, pirmo tematisko burziņu, kur ģērbāmies kā hipiji un visus pārējos- emo, cacas, panki utt. Varētu pieminēt pirmo reizi, kad sapratu, ka mūsu attiecības (lasīt draudzība) ir vairāk nekā satriecošas, kā arī reizes, kad esmu gribējusi atmest it visam ar roku, jo šķiet, ka smedzenes ir nogurušas no visa. Pieminēšanas vērta arī ir reize, kad izmēģināju pirmo cigareti savā mūžā un sāku neapturami klepot, nesaprotot kāpēc cilvēki to dara- kapēc viņi smēķē. Tagad varētu teikt, ka saprotu kāpēc, kaut gan no otras puses nē- aizvien vēl nesaprotu. Tā, kas vēl? Ā jā, pirmais rīts, kad pēc ballītes pamosties ar tādu sajūta, ka tev pāri būtu pārbraukusi kravas mašīna, un tu nodomā, ka vairāk nekad, nekad nedzersi, kas, protams, izrādās neliela nepatiesība.

Tā lēnām lēnītēm tu saproti, ka tu pieaudz, ka nekas nestāv uz vietas, tavs acu skatiens mainās. Beigās tu apjēdz, ka tu esi saskāries ar tik daudzām lietām, atrisinājis tik daudzas problēmas, atradis neskaitāmu daudzumu atbilžu uz saviem jautājumiem. Iznāk, ka esi gandrīz vai ģēnijs! Esi piedzīvojis tik daudz laba un tik daudz slikta. Jāpiemin pirmā reize, kad saskāries ar tuva cilvēka nāvi. Tomēr šajā gadījumā, katru reizi, kad saskaries ar tuva cilvēka nāvi, šķiet, ka tā būtu pirmā reize, it īpaši, ja šis tuvais cilvēks tobrīd bija tavā vecumā, šķiet, ka dzīve ir negodīga, šķiet, ka tu ienīsti visu pasauli...sajūtas ir neapskaužāmi sliktas- tajā brīdī pasaule brūk un jūk, nav pat nepieciešama zemestrīce, lai zeme zem tavām kājām sakustētos. Yes, I've been there, done that!

Ir pienācis laiks, kad saproti, ka esi vairāk vai mazāk pieaudzis, ka vairs neesi tas mazais bērns, kurš pagalmā spēlēja futbolu. Paskatoties uz saviem tetovējumiem, es atceros kādu noteiktu posmu, kādu noteiktu sajūtu, jo katrs no tiem man kaut ko nozīmē, tie nav random izvēlēti. Nē, tiem ir jēga, they all make sense to me. Tie ir kā atgādinājums, lai es nekad, nekad neaizmirstu, to, kas man ir bijis svarīgs.

Tagad es domāju, kas es gribu būt nakotnē, par ko es gribu kļūt, ko es gribu redzēt un ko es gribu darīt?

Par to citreiz.