I know you got a soul even though you're heartless.

10. Saeimas vēlēšanas ir veiksmīgi beigušās, un arī es vakar pavadīju laiciņu vēlēšanu iecirknī gan nobalsojot, gan intervējot citus balsotājus. Kāpēc vaiksmīgi? Tāpēc, ka "Vienotība" iegūs visvairāk mandātus. Iespējams, ka es nestāvu ar zobiem un nagiem par politiķiem, taču domāju, ka "Vienotība" tomēr ir mazākais ļaunums no visiem pārejiem ļaunumiem. Vakar es biju pārāk nogurusi, lai iztāstītu, kā man gāja vēlēšanu iecirknī.

Sāksim ar to, ka cilvēkiem ir bail no citiem cilvēkiem, kas vēlas uzdot viņiem jautājumus. Pat ja es saku, ka man no personiskajiem datiem būtu vjadazīgs tikai viņu vārds un vecums. Ja jaunieši vēl ir ar mieru sniegt interviju un laipni ar tevi aprunājas, tad vecāki cilvēki nogroza galvu un atbild: "Nē. Nē." Un kā, kā lai es iegūstu intervijas no vecākiem cilvēkiem, ja viņi nevēlas ar mani runāties. Pēc diezgan ilga laika es biju savākusi nepieciešamo interviju skaitu gan no jauniešiem, gan no pensijas vecuma cilvēkiem. Tas man prasīja tikai kripatiņu manu nervu.
Tālāk. Šorīt iegāju domubiedros, un diskusija par Ojāru uz brīdi aizēnoja manas tik ļoti pozitīvās šīsdienas emocijas, kuras komunikācijas teoriju mājasdarbs vēl nebija paspējis sabojāt, jo es vēl neesmu tam pieķērusies klāt. Man patīk, ka atkal kāds visgudrais spēj izvērtēt citu sagatavotās prezentācijas informācijas svarīgumu. Jo, ja informācija viņam liekas nesvarīga un lieka, tad tā arī pavisam noteikti IR lieka vai ne? Lieka visiem un vienmēr. Es apsveru iespēju, ka šis cilvēks mani vienkārši kaitina, tikai tāpēc, ka viņš ir viņš, taču arī tam ir bijis nepieciešams kaut kāds sākuma punkts. Visādā gadījumā šobrīd visi viņa pieņēmumi, izteikumi un apbrīnojami subjektīvais viedoklis mani kaitina. Bet, protams, tā ir mana problēma. Kāda cita darbu vienmēr ir vieglāk novērtēt par sliktu nekā savējo. Vismaz vairākumā gadījumu.
Turpinām. Sestdien es saņēmu apstiprinājumu savai pārliecībai, ka arī fakultātes sienās visi baumo par visiem. Baumu iemesls ir un var būt jebkas. Skaudība, iekšējs naids, vienladzība vai garlaicība. Everything will work. Paņemt un iešaut tādiem cilvēkiem pa seju. Es varētu atvainoties par savu iztiekumu, bet šoriez man ir taisnība. Nu kāda velna pēc tev ir jāiet un jāstāsta pasniedzējam, cik labi vai cik slikti iet kādam citam? Un nē, citu "aplūkošana" nekad nav bijusi un nebūs "small talk". Un dzīve nav Gossip Girl seriāls, $%#&! Vēl labāk būtu, ja tie, kas atrodas man apkārt nemaz nerunātu par šo seriālu, jo, pirmkārt, es nekad viņu neesmu skatījusies un otrkārt, es arī nedomāju viņu sākt skatīties, un treškārt, mani neinteresē.
Kas vēl? Es aktīvāk sāku uzturēt sakarus ar sen neredzētiem cilvēkiem. Prakstiski jau biju aizmirsusi, cik labi jūtos viņu sabiedrībā. Vai ir iespējams aizmirst, ka tev kāds pietrūkst? Jo dažreiz man liekas, ka jā, ka tas ir iespējams. Un man ir bail, ka kādreiz es aizmirsīšu, ka man pietrūkst , ka aizmirsīšu, kā tas ir, kad pietrūkst.
Un pēdējais. Beidzot varu izdarīt secinājumus, ka cilvēks, kurš mūsu fakultātes sienās man simpatizēja ir pazudis. Brīnumainā kārtā es neko nejūtu. Kāpēc es vairs neko nejūtu? Un nē, viņš nebija no mana kursa, pat no manas nodaļas nē. Žēl. Tomēr, man šķiet, ka tieši šajā brīdī pierādās "no acīm prom, no sirds ārā" princips. Lai arī līdz sirdij, šķiet, nekas vispār nebija nokļuvis.
Beigās. Dažbrīd man ir bail, ka nākotnē es pārvērtīšos par briesmīgu un aukstu cilvēku.