Es atkal salīdzinoši sen šeit neesmu rādījusies, bet tagad es atkal esmu, tikai pateicoties pāris vārdiem, kurus es izlasīju, pāris parastām darbībām, kuras es piefiksēju, pāris domām, kas klejo pa manu prātu, pāris sajūtām, kas mani nav pametušas un pāris cilvēkiem, kuri man ir bijuši apkārt pēdējās dienās. Kopā tas viss veido glītu kolāžu, kuras dzīlēs ir kaut kas biedējošs, tumšs, neatklāts, bet skaists.
Vārdi vienmēr kaut kur ir, pat tad, kad tos ir grūti dabūt ārā, kad tie iesprūst kaklā, un tu sāc rīstīties, izmisīgi ķerot pēc elpas. Patiesībā tu nesmoc, tev tikai tā liekas, bet ilūzijas ir bīstamas. Iegaumē to labi!
Un ko tu dari tad, kad esi pazudis un nevari sevi atrast? Pie kā tu vērsies? Pie tās personas, kura ir tevī, bet tu viņu nejūti? Viņa taču bija tepat blakus. Vēl nesen. Cik nesen? Es neatceros, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tagad ir par vēlu skriet un meklēt, kur es viņu atstāju.
No šī var noprast, ka man iet...labi. Es joprojām esmu tā pati, kuru šeit ievietoju. Skaņa ir, bet attēla nav. Bet, iespējams, ir otrādi. Man šķiet vajadzētu atkārtoties- es neesmu depresīva, kā tas šobrīd šeit varētu šķist. Es zinu, ka es rakstu par citādām sajūtām. Tomēr tajā pašā laikā manī ir arī daudz prieka un mīlestības, manī ir daudz laba, bet to labo var izlikt apskatei arī citur, labo var censties pavairot un dāvināt citiem. To nevejag slēpt. Un kur likt visu to pārējo, ko es nevēlos uzgrūst nevienam citam? Šīs sajūtas es nevēlos pavairot un piedāvāt citiem, pat ja tā būtu vieglāk. Tāpēc man ir šī vieta, tāpēc man dažreiz patīk vienatne, kur var tikt ar sevi galā, izdzīt dēmonus, kas sakrājušies. Jāmin gan, ka viss sliktais ir tikai nosacīti slikts.
Vārdu pa vārdam es lieku kopā dzīvi. Es ticu, ka jūs sapratīsiet, ka dažreiz vārdi, kuri tiek izmantoti, nerīmējas kopā, tāpēc kādā brīdī mēs vairs nesaprotam, kas tur rakstīts, kas ar to domāts. Vēl trakāk- dažreiz mēs vairs nevaram to izlasīt. Uzraksti, un tas tur paliks. Iespiedies papīrā kā tinte. Dzēšlapa nepalīdzēs, nožēla arī ne. Dzīvo. Raksti. Pēc tam tu varēsi pāršķirstīt savu darbu, ja uzdrošināsies to darīt. Tas nav izaicinājums, spēle vai derības. To sauc tikai vienā vārdā, un tai ir tikai viens iznākums. Dzīve. Tad, ko tu liksi tai pretī? Kāda ir samaksa par dzīvi? Tā neprasa daudz, tā prasa visu.
Ak, jā, just for the record pieļaut vienas un tās pašas kļūdas ir nožēlojami, bet nezināmu iemeslu dēļ man tas gadās sasodīti bieži. Pēdējā laikā ir iestājies tāds iedvesmas pagrimums, kādu sen neesmu piedzīvojusi. Ir tik daudz, ko gribas uzrakstīt. Ir tik daudz, kas galvā skan labi, bet uzlikts uz papīra tas izskatās mazs un melns, nepareizs. Uzliekot to uz papīra, tu vairs nevēlies to saukt par savu domu, jo dažbrīd tā izskatās pēc manjakālas novirzes vai saldas banalitātes. Un, ja beigās man tomēr ir jāizvēlas viens no abiem, es došu priekšroku manjakālām novirzēm. Šobrīd tā vien liekas, ka ir par daudz. Bet visi man turpina atgādināt, ka drīz būs brīvdienas, un tikai šodien es apjēdzu, ka tās būs patiešām drīz. Es vairs nesekoju līdzi laikam.
Un vispār šis ieraksts ir... (es vēl meklēju pietiekami labu apzīmējumu).
Vārdi vienmēr kaut kur ir, pat tad, kad tos ir grūti dabūt ārā, kad tie iesprūst kaklā, un tu sāc rīstīties, izmisīgi ķerot pēc elpas. Patiesībā tu nesmoc, tev tikai tā liekas, bet ilūzijas ir bīstamas. Iegaumē to labi!
Un ko tu dari tad, kad esi pazudis un nevari sevi atrast? Pie kā tu vērsies? Pie tās personas, kura ir tevī, bet tu viņu nejūti? Viņa taču bija tepat blakus. Vēl nesen. Cik nesen? Es neatceros, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tagad ir par vēlu skriet un meklēt, kur es viņu atstāju.
No šī var noprast, ka man iet...labi. Es joprojām esmu tā pati, kuru šeit ievietoju. Skaņa ir, bet attēla nav. Bet, iespējams, ir otrādi. Man šķiet vajadzētu atkārtoties- es neesmu depresīva, kā tas šobrīd šeit varētu šķist. Es zinu, ka es rakstu par citādām sajūtām. Tomēr tajā pašā laikā manī ir arī daudz prieka un mīlestības, manī ir daudz laba, bet to labo var izlikt apskatei arī citur, labo var censties pavairot un dāvināt citiem. To nevejag slēpt. Un kur likt visu to pārējo, ko es nevēlos uzgrūst nevienam citam? Šīs sajūtas es nevēlos pavairot un piedāvāt citiem, pat ja tā būtu vieglāk. Tāpēc man ir šī vieta, tāpēc man dažreiz patīk vienatne, kur var tikt ar sevi galā, izdzīt dēmonus, kas sakrājušies. Jāmin gan, ka viss sliktais ir tikai nosacīti slikts.
Vārdu pa vārdam es lieku kopā dzīvi. Es ticu, ka jūs sapratīsiet, ka dažreiz vārdi, kuri tiek izmantoti, nerīmējas kopā, tāpēc kādā brīdī mēs vairs nesaprotam, kas tur rakstīts, kas ar to domāts. Vēl trakāk- dažreiz mēs vairs nevaram to izlasīt. Uzraksti, un tas tur paliks. Iespiedies papīrā kā tinte. Dzēšlapa nepalīdzēs, nožēla arī ne. Dzīvo. Raksti. Pēc tam tu varēsi pāršķirstīt savu darbu, ja uzdrošināsies to darīt. Tas nav izaicinājums, spēle vai derības. To sauc tikai vienā vārdā, un tai ir tikai viens iznākums. Dzīve. Tad, ko tu liksi tai pretī? Kāda ir samaksa par dzīvi? Tā neprasa daudz, tā prasa visu.
Ak, jā, just for the record pieļaut vienas un tās pašas kļūdas ir nožēlojami, bet nezināmu iemeslu dēļ man tas gadās sasodīti bieži. Pēdējā laikā ir iestājies tāds iedvesmas pagrimums, kādu sen neesmu piedzīvojusi. Ir tik daudz, ko gribas uzrakstīt. Ir tik daudz, kas galvā skan labi, bet uzlikts uz papīra tas izskatās mazs un melns, nepareizs. Uzliekot to uz papīra, tu vairs nevēlies to saukt par savu domu, jo dažbrīd tā izskatās pēc manjakālas novirzes vai saldas banalitātes. Un, ja beigās man tomēr ir jāizvēlas viens no abiem, es došu priekšroku manjakālām novirzēm. Šobrīd tā vien liekas, ka ir par daudz. Bet visi man turpina atgādināt, ka drīz būs brīvdienas, un tikai šodien es apjēdzu, ka tās būs patiešām drīz. Es vairs nesekoju līdzi laikam.
Un vispār šis ieraksts ir... (es vēl meklēju pietiekami labu apzīmējumu).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru