Pāris dienu alkohola maratons ir beidzies... līdz rītdienai. Pēc sesijas beigām es tā arī neko pamatīgu un svarīgu neesmu paveikusi. Nekā. Mana dzīve pēdējā laikā ir bijisi viena vienīga liela izklaide. Es lasu grāmatas, klausos mūziku, satiekos ar draugiem, rakstu, vazājos apkārt un visādi citādi pa naktīm neesmu mājās.
Piemēram, šodien es biju grāmatnīcā, un man šķiet, ka es to iestādījumu sāku apmeklēt pārak bieži, jo atstāju tur diezgan daudz savu materiālo līdzekļu. Tad vēl dienas lielāko daļu es veidoju ideālo dāvanu otrās liepājnieces divdesmit gadu jubilejā. Savā ziņā man patīk dāvināt dāvanas. Ziniet kā ir, cilvēkiem patīk dāvanas dāvināt tāpēc, ka tas liek justies labi viņiem, lai arī pārsvarā tiek apgalvots, ka viņiem visvairāk patīk tas prieks, ko viņi redz tā cilvēka acīs, kurš šo dāvanu saņem. Protams, ka viņiem patīk prieks, ko viņi rada, bēt vienalga- galvenokārt tas ir tik labi, jo tik labi liek justies tev. Anyway, ideālās davanas tapšana aizņem diezgan daudz laika.
Man joprojām pietrūks brāļa. Domāju, ka viņš man nekad nebeigs pietrūkt, lai arī mums katram ir sava dzīve. Un, ja kāds man šo būtu teicis gadus desmit atpakaļ, es nebūtu ticējusi. Maziem bērniem ir grūti sadalīt lietas, it īpaši, ja intereses ir kopīgas, un mēs nebijām izņēmums.
Mani Līgo Līgo svētki bija ūber forši. Un diena pēc tiem arī. Un nākamā diena arī. Un aiznākamā arī. Un vakardiena arī. I am a lucky bastard. Tajā vietā vienmēr ir patīkami atgriezties, un patiesībā tā jau lēnām veidojas par tādu kā tradīciju. Es uzpinu vainagu. Cilvēki, kuri mani labi pazīst, to uzskata par apbrīnojamu lietu, jo es neesmu īsti parocīga ar šādām lietām kā vainagu pīšana, ēst gatavošana, Jāņu zāļu lasīšana utt. Bet es aizgāju uz pļavu (nedabūju ērces) un salasīju puķes un citas zāles un nezāles. Tad mēs čaklās meitenes, kuras uzpina vainadziņus un vēl nav precējušās sagaidījām tieši pusnakti un lidinājām tos iekšā piemājas liepā, lai noskaidrotu, pēc cik tad gadiem mēs varam gaidīt gredzenu pirkstā. Jā, es iemetu ar pirmo reizi. Smieklīgi. Ko lai saka, man ir labi ietrenēts atvēziens no vecajiem labajiem laikiem. Bet es esmu pārliecināta, ka pēc gada jūs mani vēl nevarēsiet dēvēt par kundzi jaunkundes vietā. Lai arī dzīve mēdz būt neparedzama, tā nav tik neparedzama, lai es zaudētu jebkuras prata un smadzeņu paliekas tik ļoti, lai piekristu šādam neparātam. Es visticamāk būtu ar mieru piekrist visam, izņemot precībām. Jo kā dzīve ir iemācījusi, pārāk bieži apprecēšanas agrā jaunībā noved pie būšanas šķirtai agrāk vai vēlāk (parasti agrāk). Un cik gan dīvaini būtu būt šķirtai divdesmit vienā gadā? Nē, es nemaz nevēlosnoskaidrot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru