Decembris

Es sēdēju gultā un skatījos vienā punktā, praktiski nemirkšķinot acis. Mana seja, visticamāk, bija mierpilna un nepauda neko no tā, ko šobrīd es jutu. Es gribēju kliegt, taču šai vēlmei nebija nekādas jēgas vai praktiska pielietojuma. Pat ja es atvērtu muti, tad no tās kā ēna izslīdētu stindzinošs klusums, bet mana uzskatāmi mierīgā seja būtu zizķēmota mēmās šausmās un neizsakāmās sāpēs.

Tieši tā, kā es šobrīd jutos, es jutos jau labu laiku, kas sasaistāms ar trīs dienām. Trīs dienas šādā veidolā ir pietiekami ilgs laiks, lai vēlētos atgriezt visu iepriekšējajās sliedēs, kurās nekas nebija īsti un pilnīgi svarīgs, tāpat kā nekas nebija pilnīgi nesvarīgs. Sliedēs, kur biju es, manas problēmas, aukstais laiks un iztukšojošs klusums- mans klusums. Taču šīs sajūtas bija citādas. Tās padarīja mani ievainojamu- manu sirdi atvērtu, prātu parocīgi iespaidojamu un dvēseli neaizsargātu.
Atmiņā uzplaiksnīja šodienas nesenās ainas. Es sēdēju šajā vietā un malkoju kafiju, kas lika man jutsies apskurbušai, apskurbušain no dzīves, izbaudot izteikto garšu un ieelpojot tik patīkamo smaržu, labpatikā aizverot acis. Tur sēžot un savā nodabā sevi izklaidējot, es pamanīju vīrieti. Lai kā es centos, es nebiju spējīga sevi piespiest novērst acu skatienu no viņa. Viņā bija kaut kas labestīgs, neticami cilvēcīgs, taču arī šī sķietamība liecināja par kaut ko bīstamu, kas viņā mitinājās. Kur tad bija mans prāts, kad dīvains siltums mani apņēma no iekšienes?!

Nav nekā nopietnāka un nenopietnāka par dzīvi.

Paliec sveiks , ruden, un esi sveicināta, ziema!
Mācībās man iet tik šaušelīgi, ka es pat nevēlos par to domāt. Visi līdzšinējie darbi ir ļoti labi, pat ļoti labi, bet, paskatoties nākotnē, man paliek šķērmi ap dūšu eksāmenu, referātu, rakstu, semināru dēļ. Paātrinātā sesija padarīs manas pirmās trīs decembra nedēļas par absolūtu elli. Bet par mācībām šobrīd man negribas domāt, lai gan man jāatzīst, ka šī tēma no manām smadzenēm nekad nepazūd. Es aizeju gulēt ar domu par izdarāmajiem akadēmiskajiem darbiem un pieceļos no rīta, domājot tieši to pašu.
Pēdējā laikā ļoti bieži sanāk domāt par cilvēkiem. Tagad tas, ko es teikšu noteikti izklausīsies drausmīgi ļauni, taču tā ir taisnība, kurai ar ļaunumu nav nekāda sakara. Cilvēki ir egoistiski- visi un vienmēr. Un nē, tā nav problēma. Vismaz man tā nav problēma, jo gandrīz visas darbības kuras tu veic, tu veic kaut kādu savu motīvu vadīts. Labākajā gadījumā, būdams egoistisks, tu vari iepriecināt, palīdzēt citiem, izdarīt labu darbu priekš citiem, vienlaicīgi esot savtīgs, pilnīgs egoists un cerams mazāka pakaļa nekā ikdienā.
Aiz muguras palikušajos trijos mēnešos es esmu izgājusi cauri četrām cilvēka sajūtu attīstības fāzēm (un nē, šis nav ņemts no psiholoģijas, es vienkārši spriežu pēc sevis), proti, esmu sapratusi, mani ir kaitinājis, es esmu samierinājusies, un tagad esmu sasniegusi vienaldzības fāzi, fāzi, kad vairs nepietrūkst. Galu galā man labpatīk ticēt, ka ir iemesls, kāpēc tie cilvēki, kuri bija tuvi, ir attālinājušies tik tālu, ka kļuvuši par pilnīgiem svešeniekiem.
Virzoties tālāk, jāpiemin, ka es atkal jūtos kā vidusskolniece, kura ir iemīlejusies. Man patiesi līdz pašiem sirds dziļumiem riebjas tā sajūta. I feel like I'm having a high school crush, and I don't do high school crushes anymore. Un tad es uz mirkli atļāvos apstāties un aizdomāties, par ko gan es domāju. Šoriez, paldies tam, kas rediģē manas sajūtas, esmu izvēlējusies šķietami normālāku objektu, nekā tas bijis iepriekš, taču nekāda skaistā pasaka tā arī nav. Vairāk kā pāris gadu starpība ir iepriecinoša, jo, iespējams, viņš jau ir ticis pāri saviem identitātes meklējumiem. Mani personīgie secinājumi mani noveda pie izpratnes, ka man patīk vai nu self-centered-assholes vai pilnīgi dīvaiņi. Tas, savukārt, liek man domāt, kāpēc man nevar simpatizēt jauki puiši, kuri īpaši neizceļas no sabiedrības masas. Tā taču būtu vieglāk, daudz vieglāk! Tomēr es nevaru pie tā vainot nevienu citu kā tikai un vienīgi sevi, kas nozīmē, ka kaut kas nav īsti labi ar mani un manu uztveri, jo pretēja gadījumā, manas izvēles būtu pilnīgi citādas. Bet es beigšu čīkstēt par šo tēmu.
Ir svētdiena, es neesmu izgulējusies, jo nezinu, kura vietā man iebāzt savu roku, lai tā nepieskartos nevienam citam objektam. Pa nakti es centos gulēt ar roku augšā, kas nevedās īsti labi, tāpēc es gulēju neticami sūdīgi. Šodien es domāju izveidot ļoti produktīvu dienu, uzrakstot žurnālistikas melnrakstu un pabeidzot morālās situācijas analīzi.



Cheers!

The truth is... there is no truth.

Nupat es biju apņēmusies uzrakstīt kaut ko neticami garu un manu iekšējo stāvokli iztirzājošu, taču tad es izdomāju, ka man jādodas prom. Varbūt citreiz. Pladies!