Transient expansion of feelings.

fhjefuiedhgf$#@5uuviuvfdqppn()&%uhhgvue2865wruer4 44yrf&%^#@%^fhygvfhhv89437t84 cixiirhuidgfhvbeuixcyn87zugewdxu
............................... [...]
"So I'm taking these pills for to fill up my soul
And I'm drinking them down with cheap alcohol
And you'd be inclined to be mine for the taking
And part of this terrible mess that I'm making"

Vasara. Brīvība? Vieglums? Vienaldzība? Man liekas, ka cilvēks ir tieši tik brīvs, cik brīvs viņš atļaujas būt. Tajā pašā laikā viņš ir tieši tik pat nebrīvs. Absolūta brīvība nepastāv. Lai arī cilvēki nonāk pie robežsituācijām, kad vai nu pārkāpj pāri sev, saviem principiem un izpratnei par to, kā dzīvot, un mainās, vai arī pagriež robežai muguru, jo, patiesībā, pārmaiņām nav nepieciešamības.

Dažreiz šķiet, ka es gribu sekundi, minūti, stundu, kas ievelkas, kas nekad nebeidzas, kas saglabā mani drošībā, kas nemainās, kas neiedveš neziņu, kas ir tik pazīstama kā vislabākias draugs.
Atgriešanās fakultātē man uzdzina skumjas. Es stāvēju pie zaļās sienas un, garlaikoti gaidot pirmo lekciju savā pēdējā bakalaura gadā, sapratu, ka manas prombūtnes laikā nekas nav mainījies. Tie paši cilvēki, kurus es redzēju pirms aizbraukšanas, tās pašas sarunas, tā pati atmosfēra un tā pati uzspēlētā ziņkārība un mākslīgi radītā interese, kas savā īstenajā būtībā robežojas ar klaju vienaldzību un virspusīgumu. Atklāti runājot, man tā nepietrūka. Kuram gan kas tāds varētu pietrūkt?

Zaglīgi acu skatieni bija pavērsti uz manu seju, kurā kā akmenī bija iecirsta neko neizsakoša sejas izteiksme. Es tikai pastarpināti redzēju kustošas lūpas un desmitiem acu pāru, jo manas acis bija ieurbušās zaļajā sienā. Tajā brīdī šī zaļā siena un austiņās skanošā mūzika bija daudz interesantāks sarunbiedrs nekā cilvēki, kuri stāvēja man apkārt. Siena un austiņas man sniedza drošību un izvairības iespēju, jo jūs pat nevarat iedomāties, cik nogurdinoši ir atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem par laiku, kas pavadīts tālajā zemē. Es tos zinu no galvas. Arī atbildes es esmu iemācījusies.
Vakar gan es konstatēju, ka pazudušais cilvēks, kuru kādu laiku atpakaļ biju ievērojusi fakultātē, atkal ir atgriezies. Vai varbūt, ka tās ir tikai manas iedomas un redzes pasliktināšanās?!
Visbeidzot jāpiemin, ka tāpat, kā dažreiz mēdz notikt ar labākajiem draugiem, pēc zināma laika tu pieķer sevi pie domas, ka jūs vairs nekas nesaista, arī šī minūte, stunda vai sekunde liekas sveša un apnicīga. Lai arī tu viņu pazīsti labāk nekā pazīsti sevi, jūs esat kļuvuši par tiem attālajiem paziņām, kurus satiekot iestājas apdullinoši neveiklais klusums. Tieši tā arī notiktu ar sekundi, minūti, stundu vai mirkli, kas ievelktos un nekad nebeigtos. Tu nezini, ko teikt, viņš arī nezin.
Arī es vairs nezinu.