I have some pretty bad habits.

Laikā, kad vieta, kur atrodies, ir tik pelēka un netīra, neglītuma pilna, ka šķiet grēcīga. Zemē atspoguļojas netiklu darbību sekas, un bērzu baltā miza vairs nav balta. Cilvēku sejas ir pelēkas un nesmaida, acis ir pelēkas un tukšas. Pat gaisma, kura iespīd pa tavu logu nav pietiekami gaiša, lai sauktu to par gaismu. Vai tas ir ilgi gaidīgais pavasaris, kas grimst netīros un piemēslotos Rīgas dubļos un neizsakāmi lielā pudeļu un citu mēslu kaudzē? Un tomēr jūs varat neticēt, bet tajā ir kaut kas skaists. Neglītajā taču vienmēr ir atrodams kaut kas skaists, tieši tāpēc, ka tas uzskatāms par neglītu.
Brīdī, kad pelēkās un aukstās lietus lāses skar tavu seju, tevī ieplūst atvieglojuma sajūta, nevis aukstas tirpas pārskrien pār muguru. Un šodien ir pūpolsvētdiena, bet es nezinu, vai jebkad esmu uzskatījusi šo dienu par īstiem svētkiem, tā vairāk ir tikai un vienīgi tradīcija vai ieradums, kas pāriet ikgadējā rutīnā. Cik nevajadzīgi!
Manā prātā norit laika atskaite līdz studiju gada beigām. Un kā jau ierasts, reizi pusgadā es negribīgi spēju spēles ar laiku. Šobrīd šķiet, ka laiks iet ātrāk. Vai tas ir noveļams uz pulksteņa grozīšanu vai padarāmo darbu kaudzi, kas tā īsti vēl pat nav sākta? Iespējams, uz abiem. Bet tā jau ir, kad laiku vajadzētu nedaudz vairāk, tas izsmējīgi steidzas uz priekšu, smejoties tev tieši sejā, citos gadījumos tas velkas. Vajadzētu kļūt apzinīgākai un sākt darīt darbus laicīgāk, taču es zinu, ka šajā dzīvē tā nenoteik, varbūt tad, kad būšu kļuvusi par kādu citu, jo varbūt tai citai būs vairāk brīva laika, vairāk vēlmes un vairāk idejas par noderību.
Pagaidām es turos pa gabalu no tās drāmas, kas noteik man apkārt. Varbūt diezgan netipiski sieviešu dzimumam, bet man riebjas drāma, man riebjas nesaskaņas apkārtējo cilvēku starpā, man riebjas izrunāt katru sīkumu, man riebjas meklēt attaisnojumus un aizbildinājumu savām darbībām, man riebjas vērot, kā citi meklē attaisnojumus un aizbildinājumus savām un man pavisam noteikti riebjas būt iesaistītai. Patiesībā skaidrošanās ir pārāk pārvērtēta, jo īstenībā nevienam tā nav vajadzīga, tikai tam, kas skaidrojās, pārējiem neinteresē- draugiem nav nepieciešama skaidrošanās, jo viņi pieņem tevi tādu, kāds tu esi, un ienaidniekiem būs vienalga, viņi tāpat neklausīsies. Tāpēc tu skaidrojies tikai un vienīgi, lai pats justos labāk. Tagad, kad angļu valoda ir veiksmīgi nost no kakla (pateicoties arī dažiem kursabiedriem, ar kuriem bija dīvaini viegli sastrādāties) un filosofija kontroldarbs ir puspabeigts, es jūtos nedaudz mierīgāka. Un es joprojām turpinu izgāzties prezentācijās, jo es laikam uztraucos, lai piedod man tie, kuriem nācās prezentēt ar mani. Rīt vajadzētu visu pilnībā pabeigt, lai ir miers.
Es varētu nobeigt uz pārliecinoši pozitīvas nots, teiksim, ...es domāju...,ja tev nav pieteikami plašs teorētisko zināšanu loks, bet gan izcils phrõnesis, tad pazudis tu būtu tikai Aristoteļa acīs, jo patiesībā mūsdienās tu izdzīvotu arī ar savu phrõnesis. Filosofija, mīlīši, filosofija.
P.s Antīko laiku gudro uztverē arī tikumība bija pārlieku šaurs jēdziens un manāmi pārvērtēta!

Kā ledus gabals, tas atlūzt no tevis un attālinās.

Es atkal salīdzinoši sen šeit neesmu rādījusies, bet tagad es atkal esmu, tikai pateicoties pāris vārdiem, kurus es izlasīju, pāris parastām darbībām, kuras es piefiksēju, pāris domām, kas klejo pa manu prātu, pāris sajūtām, kas mani nav pametušas un pāris cilvēkiem, kuri man ir bijuši apkārt pēdējās dienās. Kopā tas viss veido glītu kolāžu, kuras dzīlēs ir kaut kas biedējošs, tumšs, neatklāts, bet skaists.
Vārdi vienmēr kaut kur ir, pat tad, kad tos ir grūti dabūt ārā, kad tie iesprūst kaklā, un tu sāc rīstīties, izmisīgi ķerot pēc elpas. Patiesībā tu nesmoc, tev tikai tā liekas, bet ilūzijas ir bīstamas. Iegaumē to labi!

Un ko tu dari tad, kad esi pazudis un nevari sevi atrast? Pie kā tu vērsies? Pie tās personas, kura ir tevī, bet tu viņu nejūti? Viņa taču bija tepat blakus. Vēl nesen. Cik nesen? Es neatceros, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tagad ir par vēlu skriet un meklēt, kur es viņu atstāju.
No šī var noprast, ka man iet...labi. Es joprojām esmu tā pati, kuru šeit ievietoju. Skaņa ir, bet attēla nav. Bet, iespējams, ir otrādi. Man šķiet vajadzētu atkārtoties- es neesmu depresīva, kā tas šobrīd šeit varētu šķist. Es zinu, ka es rakstu par citādām sajūtām. Tomēr tajā pašā laikā manī ir arī daudz prieka un mīlestības, manī ir daudz laba, bet to labo var izlikt apskatei arī citur, labo var censties pavairot un dāvināt citiem. To nevejag slēpt. Un kur likt visu to pārējo, ko es nevēlos uzgrūst nevienam citam? Šīs sajūtas es nevēlos pavairot un piedāvāt citiem, pat ja tā būtu vieglāk. Tāpēc man ir šī vieta, tāpēc man dažreiz patīk vienatne, kur var tikt ar sevi galā, izdzīt dēmonus, kas sakrājušies. Jāmin gan, ka viss sliktais ir tikai nosacīti slikts.
Vārdu pa vārdam es lieku kopā dzīvi. Es ticu, ka jūs sapratīsiet, ka dažreiz vārdi, kuri tiek izmantoti, nerīmējas kopā, tāpēc kādā brīdī mēs vairs nesaprotam, kas tur rakstīts, kas ar to domāts. Vēl trakāk- dažreiz mēs vairs nevaram to izlasīt. Uzraksti, un tas tur paliks. Iespiedies papīrā kā tinte. Dzēšlapa nepalīdzēs, nožēla arī ne. Dzīvo. Raksti. Pēc tam tu varēsi pāršķirstīt savu darbu, ja uzdrošināsies to darīt. Tas nav izaicinājums, spēle vai derības. To sauc tikai vienā vārdā, un tai ir tikai viens iznākums. Dzīve. Tad, ko tu liksi tai pretī? Kāda ir samaksa par dzīvi? Tā neprasa daudz, tā prasa visu.
Ak, jā, just for the record pieļaut vienas un tās pašas kļūdas ir nožēlojami, bet nezināmu iemeslu dēļ man tas gadās sasodīti bieži. Pēdējā laikā ir iestājies tāds iedvesmas pagrimums, kādu sen neesmu piedzīvojusi. Ir tik daudz, ko gribas uzrakstīt. Ir tik daudz, kas galvā skan labi, bet uzlikts uz papīra tas izskatās mazs un melns, nepareizs. Uzliekot to uz papīra, tu vairs nevēlies to saukt par savu domu, jo dažbrīd tā izskatās pēc manjakālas novirzes vai saldas banalitātes. Un, ja beigās man tomēr ir jāizvēlas viens no abiem, es došu priekšroku manjakālām novirzēm. Šobrīd tā vien liekas, ka ir par daudz. Bet visi man turpina atgādināt, ka drīz būs brīvdienas, un tikai šodien es apjēdzu, ka tās būs patiešām drīz. Es vairs nesekoju līdzi laikam.
Un vispār šis ieraksts ir... (es vēl meklēju pietiekami labu apzīmējumu).

Jā, es turpinu rakstīt kaut ko līdzīgu grāmatai.

[...] Ja tu pateiktu, ka gribi redzēt mani mirušu, es mirtu tikai tāpēc, lai tevi iepriecinātu.
Zvēru. Ja pēdējais, ko es redzētu, būtu tu, tad zinātu, ka tam visam bija jēga. Un tagad kāds pacentīsies izmantot iespēju sagraut noskaņu, jautājot, kurš gan varētu gribēt redzēt savu draugu vai tuvāko mirušu? Tā taču būtu katastrofa. Jā, būtu. Taču pasaulē ir aizmirsts, ka pastāv arī tāda mīlestība, kas nav abpusēja, pastāv mīlestība, kas ir vērsta no viena cilvēka pret otru, taču atbilde netiek sagaidīta. Bet, vai tas nozīmē, ka tā mīlestība, ko šis cilvēks no sevis atdod otram, ir mazāka vai nevērtīgāka, neīstāka? Nē, tā ir tieši tāda pati, kāda tā būtu, ja tai būtu atbilde. Varbūt pat tā ir stiprāka, ja atbildes tai nav, jo tu mīli kādu, kurš neļauj tev sev pietuvoties, kādu, kurš tevi sāpina, kādu, kurš tevi ienīst, kādu, kuram patīk novērot tevi raustamies agonijā, kādu, kurš, iespējams, grib, lai tu mirsti. Tomēr, neskatoties uz to visu, tu viņu mīli ar visu savu sirdi. Lai cik reizes viņš tajā ir atstājis kādu neizdzēšamu rētu, tu piespied to pukstēt, tikai tāpēc, lai viņu mīlētu. Tikai tāpēc.
Tāpat kā dzīvi, kuru tu neapšaubāmi mīli, arī viņu tu nepamet. Tie, kas dzīvi nemīl, daudz nerunā par aiziešanu, par ļaunumu, par netaisnību, par depresiju vai nāvi, viņi vienkārši aiziet. Klusi. Tāpat kā atnāca. Jo viņiem nav nekādi rēķini, kas kārtojami ar dzīvi. Viņi nejūtās tai parādā un nejūtās, ka tā ir kaut ko parādā viņiem. Viņi nevēlas iesaistīties nekādos darījumos ar to, viņi nevēlas veidot ar dzīvi attiecības.
Tieši tā arī viņš aizgāja- klusi un nevienam nemanot. Un es sapratu, ka tā bija viņa izvēle. Man nebija tiesību ko pārmest vai sūkstīties. Viņš nebija man neko parādā, viņš nebija man parādā savu dzīvi. Bet tas nenozīmē, ka man viņa nepietrūkst. Pietrūkst, un katru dienu. Parasti viņš bija tas, kurš lika man atcerēties par sevi, jo brīžiem to mīlestību, kuru es valtīju tam, kuram patika ciešanas, es projecēju uz viņu. Tagad viņa vairs šeit nebija, un es jutos vientuļāka nekā jebkad agrāk. Man nekad prātā nenāca jautājums, vai ir tādas vietas kā debesis un elle, jo tas nozīmētu, ka viņš ir vienā no abām vietām. Viņam nepatiktu debesis, bet arī elle nešķiet vilinoša vieta, kur iegriezties, tā viņš man pats vienreiz teica. Tad, kur gan viņš ir? Varbūt šeit pat, man blakām. Varbūt, ka viņš nekur nav aizgājis. Tā man dažreiz šķiet, jo ir patīkami domāt, ka ir kāds, kuram tu aizvien vēl rūpi.
Raudāt nav jēgas, jo visas asaras jau ir izraudātas un pašas nožuvušas uz piesārtušajiem vaigiem. Ir palicis tikai neizmērojams tukšums krūšu apvidū, kurš katru dienu plešas plašumā. Pavisam drīz manī nebūs nekā. Es būšu tikai čaula, kuģa vraks, kurā vairs nekad nebūs dzīvības. Es zinu, ka viņš negribēja nodarīt man pāri, bet, kā gan viņš nezināja, ka nogalinot sevi, viņš nogalinās arī mani? Taču tagad tam bija par vēlu. Mēs abi bijām daudzejādā ziņā miruši.
Patiesībā ir grūti noticēt, ka ir pagājis jau gads, kopš viņš labprātīgi aizgāja. Dažreiz šķiet, ka laiks skrien ātri, bet citās dienās tas velkās, it īpaši tajās, kad es domāju, cik gados aiziešu es. Redziet, man nav noslieces uz pašnāvību, es to nekad neizdarītu, jo es to pieminēju. Es neesmu arī pietiekmai drosmīga, lai padarītu sev galu, jo fiziskas sāpes mani nedaudz biedē, es nevarētu sev labprātīgi nodarīt fiziskas sāpes. Pretstatā tam, es nogalinu sevi garīgi, es nodarbojos ar savas sirds, dvēseles un prāta mocīšanu.
Iesākumā apkārtējie cilvēki centās piespiest mani runāt par piedzīvoto zaudējumu, runāt ar skolas psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, ārstiem. It kā runāšan palīdzētu, it kā tas varētu atgriezt viņu dzīvē. Man riebās par to runāt, tāpēc es klusēju. Ja patversmē nebūtu kāda, kurš piespiestu mani iet uz skolu, es nolīstu kādā tumšā kaktā, lai paslēptos no vērīgajiem acu skatieniem, kuri vienmēr pauda tik dalītas sajūtas. Es jutu, ka es katru dienu tieku vērota. Viņi laikam baidījās, ka es sekošu viņa piemēram. Bet tas apliecina tikai to, ka viņi mani nepazīst. Neviens mani nepazīst. Es nezinu, vai es sevi vainoju viņa nāvē, jo teorētsiki, esot viņa tuvākajam draugam, man vajadzēja ievērot. Ko ievērot? Nekas par to neliecināja. Viņš vienmēr smaidīja. Viņš bija bijis mans balsts jau vairākus gadus. Tagad mans balsts bija iegrimis dziļi zemē. Ja arī es sevi nevainoju, es zināju vienu cilvēku, kurš mani vainoja. Ironiski, ka tas bija tieši tas cilvēks, kuru es mīlēju.
Varētu teikt, ka mēs abi nevarējām viņu palaist vaļā, tikai veids kādā mēs pie viņa turējāmies bija pilnīgi atšķirīgs. Es turējos klusi, nevienam to nemanot, bez pārmetumiem, naida, dusmām, tikai dziļām jo dziļām sāpēm. Viņš turējās savādāk- ar naidu un dusmām, kuras bija vērstas pret mani un ar jautājumu "kāpēc" vērstu pret debesīm. Bija tikai viens veids, kurā mēs turējāmies pie viņa vienādi,- mīlestībā, kas vērsta pret viņu. Visādā gadījumā es biju nogurusi. Tāpēc es pārstāju runāt. Sākumā mani atkal sūtīja aprunāties pie psihologa, vēlāk- es nokļuvu pie psihiatra. Gan vieniem, gan otriem patīk iztirzāt tavu dzīvi, jautājot par bērnību, vecākiem, brāļiem vai māsām, mājām, vārdu skaot, par visu to, kas man nekad nav bijis. Un tad viņi žēlsirdīgi skatās uz mani un māj ar galvu. Smieklīgi, ka runātājs ir tikai ārsts, kuram pretī tu sēdi. Es nekad neizdvešu ne vārda.
Mana dzīves vieta ir bērnu patversme, kurā es dzīvoju nu jau septiņpadsmit gadus. Citu māju man nekad īsti nav bijis. Man bija septiņpadsmit, tomēr manī nebija ne miņas no tā patīkamā pusaudžu naivuma, kuru varēja sazīmēt lielākajā daļā manu vienaudžu. Iespējams, ka dzīve viņus vēl nebija pievarējusi. Es pazinu pasaules tumšās puses, jo nekad nebiju laimes lutekle, ja par tādu nesauc kādu, kuram nekas nepieder. Tās puses, kuras nav tik skaistas un pārāk bieži tiek slēptas. Dažreiz man šķiet, ka es pati esmu šīs pasuales kroplums un neglītums. Šis uzskats neradās bez jebkāda iemesla. Es biju pamesta, man nebija vecāku. Cik sevi atceros, vienmēr biju dzīvojusi vecajās, bāli nodzeltējušajās sienās kopā ar sev līdzīgajiem, kuriem pasaule bija uzgriezusi muguru. Mēs bijām bērni, kuri ir bijuši nevēlami, kuriem nekad nav bijis un nebūs tā, kas katram bērnam ir kopš dzimšanas- vecāku. Jau kopš dzimšanas es esmu bijusi nemīlama, nelaimes gadījums, kļūda, tāpēc no manis atbrīvojās.
Es gribētu atbrīvoties no savām atmiņām, jo varbūt tad, es zaudētu to rūgtumu, kas manī nepazūd ne uz mirkli. Ir grūti sevi apzināties, ja zini, ka, pat zīdainis būdams, esi bijis panikas iemesls, pretīguma iemiesojums. Varbūt no tā man ir tieksme mīlēt cilvēkus, kuri nemīl mani.[...]

"Mīlestība nav ierobežojums, mīlestība ir lidojums"

"Mīlestība vienmēr atstāj nozīmīgas pēdas."

Noteikti, ka katrs kaut vienu reizi dzīvē ir prātojis par Dieva esamību. Vai viņš ir? Vai nav? Un, ja ir, tad kāds viņš ir? Un, kur viņš ir tad, kad viņu vajag visvairāk? Iespējams, ka viņš ir pasaulē vispieminētākā persona, lieta, parādība, būtne... Viņam tiek lūgta palīdzība, teikti pateicības vārdi un veltīti lāsti. Viss. Dažiem viņš pastāv, dažiem nepastāv, citiem ir pilnīgi vienalga. Bet ņemot vērā, ka gandrīz nekad nevar būt pilnīgi vienalga, tie, kas tā apgalvo, melo. Normālā gadījumā man šādas pārdomas pavisam noteikti neveidojas divpadsmitos no rīta, bet es lasu Viljama P. Janga romānu "Būda", kas savā būtībā ir tīri filosofiskas pārdomas par reliģiju, Dievu un cilvēka nozīmi, tā attiecībām ar Dievu. Jā, sākumā es to tieši tā arī uztvēru, bet pēc tam es sapratu, ka grāmata patiesībā ir ļoti vienkārša, ka doma, kas tajā ir ietērpta ir acīmredzama. Šī grāmata māca mums mīlēt. Mīlēt sevi, mīlēt sev apkārtējos, mīlēt dzīvi, mīlēt savu tuvāko, mīlēt savus bērnus, ja jums tādi ir, mīlēt Dievu, ja jūs viņam ticat. Grāmata ir par visaptverošo mīletību, un ne par ko citu.

"Mīlestība, kas tiek uzspiesta, vairs nav mīlestība."
"Taisnība, attiecības ir krietni sarežģītākas nekā noteikumi, taču noteikumi nekad nedos tev atbildes uz sirds dziļākajiem jautājumiem un nekad tevi nemīlēs."

Te ir kluss. Pēdējā laikā vismaz. Bet man patīk.
Vakar spriedu par lietām. Kā tad īsti ir? Vai saņemot to, pēc kā esi alcis un tiecies, tu patiešām sāc apsvērt, vai tas ir tas, kas tev ir vajadzīgs, vai tas ir tas, ko vēroji alkainām acīm, pēc kā tiecies ar abām rokām? Varbūt tā bija tikai cilvēciska iedoma. Pie tam ļoti akla iedoma. Visbiežākajā gadījumā ar mani ir tieši tā, bet es neuzdrošinos apgalvot, ka es nezinu, ko gribu. Problēma jau ir tā, ka es zinu, ko es gribu tajā mirklī, bet, kad tas nonāk manās rokās, kad tas ir sasniegts, tas zudē vērtību. Secinājums- es nemāku domāt ilgtermiņā. Vai patiešām? Mierinājums varētu būt, ka es neesmu tāda viena. Tikai tas nav mierinājums, ja kas tāds notiek ar cilvēku, kuru tu pazīsti, kurš tev kaut ko nozīmē. Ir smagi noskatīties uz kādu, kurš nezin, ko darīt, kuru ceļu izvēlēties un iet, nezinot, vai spēs to noiet līdz galam. Noskatīties ir daudz grūtāk, nekā ciest pašam. Un kādu padomu dot, kad pēc tāda jautā? Man nekad nav paticis dot padomus vai mācīt, es māku uzklausīt un būt blakus, bet ko gan es varu ieteikt? Dzīvo savu dzīvi. Tu vienmēr varēsi iet uz priekšu, lai darītu citas lietas, bet nekad nevarēsi pagriezties atpakaļ, lai tomēr paveiktu to, ko nepaveici. Un patiesība ir viena, kuru arī es nepaturēju pie sevis- es būšu laimīga, ja tāda būsi tu. Ziniet tā ir, ka bieži vien tiek pievērtas acis līdzekļiem, kādi tiek izmantoti, lai šo laimi sasniegtu. Bet šādos gadījumos nekad nav dalītas sajūtas, jo cilvēks, kurš stāv tev priekšā un smēķē otro cigareti pēc kārtas, meklējot pareizās atbildes uz jautājumiem, uz kuriem tādas pareizās atbildes nav, ir kāda tavas sirds daļa. Ja šie pāris cilvēki, kuriem katram pieder kāda manas sirds daļa pazustu, es paliktu bez sirds. Cilvēks var funkcionēt bez dažādiem orgāniem, pat ar vienu plaušu, bet sirds ir viena, kas jau tā nepieder vairs tev pašam. To nedrīkst atņemt, izraut un aizmest.
Pēc visa šī var noprast, ka man bija ļoti jauka sieviešdiena.
Šovakar es fakultātē skatījos filmu. Un man nāca miegs, jo vakardiena bija gara.
Šķiet man ir aptrūcies iedvesmas. Jau labu laiku. Ir izlasītas grāmatas, kuras gribēju izlasīt, un jūtu nepieciešamību meklēt jaunas, kā iedvesmas avotu vai realitātes atspoguļotāju, vai patvērumu no dzīves. Vienalaga. Man patīk grāmatas. Tās nekad nemainās, tās vienmēr ir tādas pašas, tajā vienmēr rakstīts viens un tas pats. Atšķirās tikai tava interpretācija un uzskati, kuri atkarīgi no tava garastāvokļa un dvēseles stāvokļa, kad tās tiek lasītas. Tām var uzticēties un uz tām var paļauties. Ar to palīdzību var atslēgties. No kā? No visa.