[...] Ja tu pateiktu, ka gribi redzēt mani mirušu, es mirtu tikai tāpēc, lai tevi iepriecinātu.
Zvēru. Ja pēdējais, ko es redzētu, būtu tu, tad zinātu, ka tam visam bija jēga. Un tagad kāds pacentīsies izmantot iespēju sagraut noskaņu, jautājot, kurš gan varētu gribēt redzēt savu draugu vai tuvāko mirušu? Tā taču būtu katastrofa. Jā, būtu. Taču pasaulē ir aizmirsts, ka pastāv arī tāda mīlestība, kas nav abpusēja, pastāv mīlestība, kas ir vērsta no viena cilvēka pret otru, taču atbilde netiek sagaidīta. Bet, vai tas nozīmē, ka tā mīlestība, ko šis cilvēks no sevis atdod otram, ir mazāka vai nevērtīgāka, neīstāka? Nē, tā ir tieši tāda pati, kāda tā būtu, ja tai būtu atbilde. Varbūt pat tā ir stiprāka, ja atbildes tai nav, jo tu mīli kādu, kurš neļauj tev sev pietuvoties, kādu, kurš tevi sāpina, kādu, kurš tevi ienīst, kādu, kuram patīk novērot tevi raustamies agonijā, kādu, kurš, iespējams, grib, lai tu mirsti. Tomēr, neskatoties uz to visu, tu viņu mīli ar visu savu sirdi. Lai cik reizes viņš tajā ir atstājis kādu neizdzēšamu rētu, tu piespied to pukstēt, tikai tāpēc, lai viņu mīlētu. Tikai tāpēc.
Tāpat kā dzīvi, kuru tu neapšaubāmi mīli, arī viņu tu nepamet. Tie, kas dzīvi nemīl, daudz nerunā par aiziešanu, par ļaunumu, par netaisnību, par depresiju vai nāvi, viņi vienkārši aiziet. Klusi. Tāpat kā atnāca. Jo viņiem nav nekādi rēķini, kas kārtojami ar dzīvi. Viņi nejūtās tai parādā un nejūtās, ka tā ir kaut ko parādā viņiem. Viņi nevēlas iesaistīties nekādos darījumos ar to, viņi nevēlas veidot ar dzīvi attiecības.
Tieši tā arī viņš aizgāja- klusi un nevienam nemanot. Un es sapratu, ka tā bija viņa izvēle. Man nebija tiesību ko pārmest vai sūkstīties. Viņš nebija man neko parādā, viņš nebija man parādā savu dzīvi. Bet tas nenozīmē, ka man viņa nepietrūkst. Pietrūkst, un katru dienu. Parasti viņš bija tas, kurš lika man atcerēties par sevi, jo brīžiem to mīlestību, kuru es valtīju tam, kuram patika ciešanas, es projecēju uz viņu. Tagad viņa vairs šeit nebija, un es jutos vientuļāka nekā jebkad agrāk. Man nekad prātā nenāca jautājums, vai ir tādas vietas kā debesis un elle, jo tas nozīmētu, ka viņš ir vienā no abām vietām. Viņam nepatiktu debesis, bet arī elle nešķiet vilinoša vieta, kur iegriezties, tā viņš man pats vienreiz teica. Tad, kur gan viņš ir? Varbūt šeit pat, man blakām. Varbūt, ka viņš nekur nav aizgājis. Tā man dažreiz šķiet, jo ir patīkami domāt, ka ir kāds, kuram tu aizvien vēl rūpi.
Raudāt nav jēgas, jo visas asaras jau ir izraudātas un pašas nožuvušas uz piesārtušajiem vaigiem. Ir palicis tikai neizmērojams tukšums krūšu apvidū, kurš katru dienu plešas plašumā. Pavisam drīz manī nebūs nekā. Es būšu tikai čaula, kuģa vraks, kurā vairs nekad nebūs dzīvības. Es zinu, ka viņš negribēja nodarīt man pāri, bet, kā gan viņš nezināja, ka nogalinot sevi, viņš nogalinās arī mani? Taču tagad tam bija par vēlu. Mēs abi bijām daudzejādā ziņā miruši.
Patiesībā ir grūti noticēt, ka ir pagājis jau gads, kopš viņš labprātīgi aizgāja. Dažreiz šķiet, ka laiks skrien ātri, bet citās dienās tas velkās, it īpaši tajās, kad es domāju, cik gados aiziešu es. Redziet, man nav noslieces uz pašnāvību, es to nekad neizdarītu, jo es to pieminēju. Es neesmu arī pietiekmai drosmīga, lai padarītu sev galu, jo fiziskas sāpes mani nedaudz biedē, es nevarētu sev labprātīgi nodarīt fiziskas sāpes. Pretstatā tam, es nogalinu sevi garīgi, es nodarbojos ar savas sirds, dvēseles un prāta mocīšanu.
Iesākumā apkārtējie cilvēki centās piespiest mani runāt par piedzīvoto zaudējumu, runāt ar skolas psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, ārstiem. It kā runāšan palīdzētu, it kā tas varētu atgriezt viņu dzīvē. Man riebās par to runāt, tāpēc es klusēju. Ja patversmē nebūtu kāda, kurš piespiestu mani iet uz skolu, es nolīstu kādā tumšā kaktā, lai paslēptos no vērīgajiem acu skatieniem, kuri vienmēr pauda tik dalītas sajūtas. Es jutu, ka es katru dienu tieku vērota. Viņi laikam baidījās, ka es sekošu viņa piemēram. Bet tas apliecina tikai to, ka viņi mani nepazīst. Neviens mani nepazīst. Es nezinu, vai es sevi vainoju viņa nāvē, jo teorētsiki, esot viņa tuvākajam draugam, man vajadzēja ievērot. Ko ievērot? Nekas par to neliecināja. Viņš vienmēr smaidīja. Viņš bija bijis mans balsts jau vairākus gadus. Tagad mans balsts bija iegrimis dziļi zemē. Ja arī es sevi nevainoju, es zināju vienu cilvēku, kurš mani vainoja. Ironiski, ka tas bija tieši tas cilvēks, kuru es mīlēju.
Varētu teikt, ka mēs abi nevarējām viņu palaist vaļā, tikai veids kādā mēs pie viņa turējāmies bija pilnīgi atšķirīgs. Es turējos klusi, nevienam to nemanot, bez pārmetumiem, naida, dusmām, tikai dziļām jo dziļām sāpēm. Viņš turējās savādāk- ar naidu un dusmām, kuras bija vērstas pret mani un ar jautājumu "kāpēc" vērstu pret debesīm. Bija tikai viens veids, kurā mēs turējāmies pie viņa vienādi,- mīlestībā, kas vērsta pret viņu. Visādā gadījumā es biju nogurusi. Tāpēc es pārstāju runāt. Sākumā mani atkal sūtīja aprunāties pie psihologa, vēlāk- es nokļuvu pie psihiatra. Gan vieniem, gan otriem patīk iztirzāt tavu dzīvi, jautājot par bērnību, vecākiem, brāļiem vai māsām, mājām, vārdu skaot, par visu to, kas man nekad nav bijis. Un tad viņi žēlsirdīgi skatās uz mani un māj ar galvu. Smieklīgi, ka runātājs ir tikai ārsts, kuram pretī tu sēdi. Es nekad neizdvešu ne vārda.
Mana dzīves vieta ir bērnu patversme, kurā es dzīvoju nu jau septiņpadsmit gadus. Citu māju man nekad īsti nav bijis. Man bija septiņpadsmit, tomēr manī nebija ne miņas no tā patīkamā pusaudžu naivuma, kuru varēja sazīmēt lielākajā daļā manu vienaudžu. Iespējams, ka dzīve viņus vēl nebija pievarējusi. Es pazinu pasaules tumšās puses, jo nekad nebiju laimes lutekle, ja par tādu nesauc kādu, kuram nekas nepieder. Tās puses, kuras nav tik skaistas un pārāk bieži tiek slēptas. Dažreiz man šķiet, ka es pati esmu šīs pasuales kroplums un neglītums. Šis uzskats neradās bez jebkāda iemesla. Es biju pamesta, man nebija vecāku. Cik sevi atceros, vienmēr biju dzīvojusi vecajās, bāli nodzeltējušajās sienās kopā ar sev līdzīgajiem, kuriem pasaule bija uzgriezusi muguru. Mēs bijām bērni, kuri ir bijuši nevēlami, kuriem nekad nav bijis un nebūs tā, kas katram bērnam ir kopš dzimšanas- vecāku. Jau kopš dzimšanas es esmu bijusi nemīlama, nelaimes gadījums, kļūda, tāpēc no manis atbrīvojās.
Es gribētu atbrīvoties no savām atmiņām, jo varbūt tad, es zaudētu to rūgtumu, kas manī nepazūd ne uz mirkli. Ir grūti sevi apzināties, ja zini, ka, pat zīdainis būdams, esi bijis panikas iemesls, pretīguma iemiesojums. Varbūt no tā man ir tieksme mīlēt cilvēkus, kuri nemīl mani.[...]
Zvēru. Ja pēdējais, ko es redzētu, būtu tu, tad zinātu, ka tam visam bija jēga. Un tagad kāds pacentīsies izmantot iespēju sagraut noskaņu, jautājot, kurš gan varētu gribēt redzēt savu draugu vai tuvāko mirušu? Tā taču būtu katastrofa. Jā, būtu. Taču pasaulē ir aizmirsts, ka pastāv arī tāda mīlestība, kas nav abpusēja, pastāv mīlestība, kas ir vērsta no viena cilvēka pret otru, taču atbilde netiek sagaidīta. Bet, vai tas nozīmē, ka tā mīlestība, ko šis cilvēks no sevis atdod otram, ir mazāka vai nevērtīgāka, neīstāka? Nē, tā ir tieši tāda pati, kāda tā būtu, ja tai būtu atbilde. Varbūt pat tā ir stiprāka, ja atbildes tai nav, jo tu mīli kādu, kurš neļauj tev sev pietuvoties, kādu, kurš tevi sāpina, kādu, kurš tevi ienīst, kādu, kuram patīk novērot tevi raustamies agonijā, kādu, kurš, iespējams, grib, lai tu mirsti. Tomēr, neskatoties uz to visu, tu viņu mīli ar visu savu sirdi. Lai cik reizes viņš tajā ir atstājis kādu neizdzēšamu rētu, tu piespied to pukstēt, tikai tāpēc, lai viņu mīlētu. Tikai tāpēc.
Tāpat kā dzīvi, kuru tu neapšaubāmi mīli, arī viņu tu nepamet. Tie, kas dzīvi nemīl, daudz nerunā par aiziešanu, par ļaunumu, par netaisnību, par depresiju vai nāvi, viņi vienkārši aiziet. Klusi. Tāpat kā atnāca. Jo viņiem nav nekādi rēķini, kas kārtojami ar dzīvi. Viņi nejūtās tai parādā un nejūtās, ka tā ir kaut ko parādā viņiem. Viņi nevēlas iesaistīties nekādos darījumos ar to, viņi nevēlas veidot ar dzīvi attiecības.
Tieši tā arī viņš aizgāja- klusi un nevienam nemanot. Un es sapratu, ka tā bija viņa izvēle. Man nebija tiesību ko pārmest vai sūkstīties. Viņš nebija man neko parādā, viņš nebija man parādā savu dzīvi. Bet tas nenozīmē, ka man viņa nepietrūkst. Pietrūkst, un katru dienu. Parasti viņš bija tas, kurš lika man atcerēties par sevi, jo brīžiem to mīlestību, kuru es valtīju tam, kuram patika ciešanas, es projecēju uz viņu. Tagad viņa vairs šeit nebija, un es jutos vientuļāka nekā jebkad agrāk. Man nekad prātā nenāca jautājums, vai ir tādas vietas kā debesis un elle, jo tas nozīmētu, ka viņš ir vienā no abām vietām. Viņam nepatiktu debesis, bet arī elle nešķiet vilinoša vieta, kur iegriezties, tā viņš man pats vienreiz teica. Tad, kur gan viņš ir? Varbūt šeit pat, man blakām. Varbūt, ka viņš nekur nav aizgājis. Tā man dažreiz šķiet, jo ir patīkami domāt, ka ir kāds, kuram tu aizvien vēl rūpi.
Raudāt nav jēgas, jo visas asaras jau ir izraudātas un pašas nožuvušas uz piesārtušajiem vaigiem. Ir palicis tikai neizmērojams tukšums krūšu apvidū, kurš katru dienu plešas plašumā. Pavisam drīz manī nebūs nekā. Es būšu tikai čaula, kuģa vraks, kurā vairs nekad nebūs dzīvības. Es zinu, ka viņš negribēja nodarīt man pāri, bet, kā gan viņš nezināja, ka nogalinot sevi, viņš nogalinās arī mani? Taču tagad tam bija par vēlu. Mēs abi bijām daudzejādā ziņā miruši.
Patiesībā ir grūti noticēt, ka ir pagājis jau gads, kopš viņš labprātīgi aizgāja. Dažreiz šķiet, ka laiks skrien ātri, bet citās dienās tas velkās, it īpaši tajās, kad es domāju, cik gados aiziešu es. Redziet, man nav noslieces uz pašnāvību, es to nekad neizdarītu, jo es to pieminēju. Es neesmu arī pietiekmai drosmīga, lai padarītu sev galu, jo fiziskas sāpes mani nedaudz biedē, es nevarētu sev labprātīgi nodarīt fiziskas sāpes. Pretstatā tam, es nogalinu sevi garīgi, es nodarbojos ar savas sirds, dvēseles un prāta mocīšanu.
Iesākumā apkārtējie cilvēki centās piespiest mani runāt par piedzīvoto zaudējumu, runāt ar skolas psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, ārstiem. It kā runāšan palīdzētu, it kā tas varētu atgriezt viņu dzīvē. Man riebās par to runāt, tāpēc es klusēju. Ja patversmē nebūtu kāda, kurš piespiestu mani iet uz skolu, es nolīstu kādā tumšā kaktā, lai paslēptos no vērīgajiem acu skatieniem, kuri vienmēr pauda tik dalītas sajūtas. Es jutu, ka es katru dienu tieku vērota. Viņi laikam baidījās, ka es sekošu viņa piemēram. Bet tas apliecina tikai to, ka viņi mani nepazīst. Neviens mani nepazīst. Es nezinu, vai es sevi vainoju viņa nāvē, jo teorētsiki, esot viņa tuvākajam draugam, man vajadzēja ievērot. Ko ievērot? Nekas par to neliecināja. Viņš vienmēr smaidīja. Viņš bija bijis mans balsts jau vairākus gadus. Tagad mans balsts bija iegrimis dziļi zemē. Ja arī es sevi nevainoju, es zināju vienu cilvēku, kurš mani vainoja. Ironiski, ka tas bija tieši tas cilvēks, kuru es mīlēju.
Varētu teikt, ka mēs abi nevarējām viņu palaist vaļā, tikai veids kādā mēs pie viņa turējāmies bija pilnīgi atšķirīgs. Es turējos klusi, nevienam to nemanot, bez pārmetumiem, naida, dusmām, tikai dziļām jo dziļām sāpēm. Viņš turējās savādāk- ar naidu un dusmām, kuras bija vērstas pret mani un ar jautājumu "kāpēc" vērstu pret debesīm. Bija tikai viens veids, kurā mēs turējāmies pie viņa vienādi,- mīlestībā, kas vērsta pret viņu. Visādā gadījumā es biju nogurusi. Tāpēc es pārstāju runāt. Sākumā mani atkal sūtīja aprunāties pie psihologa, vēlāk- es nokļuvu pie psihiatra. Gan vieniem, gan otriem patīk iztirzāt tavu dzīvi, jautājot par bērnību, vecākiem, brāļiem vai māsām, mājām, vārdu skaot, par visu to, kas man nekad nav bijis. Un tad viņi žēlsirdīgi skatās uz mani un māj ar galvu. Smieklīgi, ka runātājs ir tikai ārsts, kuram pretī tu sēdi. Es nekad neizdvešu ne vārda.
Mana dzīves vieta ir bērnu patversme, kurā es dzīvoju nu jau septiņpadsmit gadus. Citu māju man nekad īsti nav bijis. Man bija septiņpadsmit, tomēr manī nebija ne miņas no tā patīkamā pusaudžu naivuma, kuru varēja sazīmēt lielākajā daļā manu vienaudžu. Iespējams, ka dzīve viņus vēl nebija pievarējusi. Es pazinu pasaules tumšās puses, jo nekad nebiju laimes lutekle, ja par tādu nesauc kādu, kuram nekas nepieder. Tās puses, kuras nav tik skaistas un pārāk bieži tiek slēptas. Dažreiz man šķiet, ka es pati esmu šīs pasuales kroplums un neglītums. Šis uzskats neradās bez jebkāda iemesla. Es biju pamesta, man nebija vecāku. Cik sevi atceros, vienmēr biju dzīvojusi vecajās, bāli nodzeltējušajās sienās kopā ar sev līdzīgajiem, kuriem pasaule bija uzgriezusi muguru. Mēs bijām bērni, kuri ir bijuši nevēlami, kuriem nekad nav bijis un nebūs tā, kas katram bērnam ir kopš dzimšanas- vecāku. Jau kopš dzimšanas es esmu bijusi nemīlama, nelaimes gadījums, kļūda, tāpēc no manis atbrīvojās.
Es gribētu atbrīvoties no savām atmiņām, jo varbūt tad, es zaudētu to rūgtumu, kas manī nepazūd ne uz mirkli. Ir grūti sevi apzināties, ja zini, ka, pat zīdainis būdams, esi bijis panikas iemesls, pretīguma iemiesojums. Varbūt no tā man ir tieksme mīlēt cilvēkus, kuri nemīl mani.[...]
3 komentāri:
ļoti interesanta apziņas plūsma. man patīk. tev padodas.
green.
Liels paldies! Ir neiedomājami patīkami to dzirdēt. Patiešām.
P.s. Ja nu to paspēj izlasīt pirms rītdienas, tad veiksmi psiholoģijā! 8)
No šī teksta vien var iegūt vairumu atziņu. Esmu pārsteigts par to, cik labi viss iegulst savās vietās. Iespējams, to pat varētu saukt par talantu.
Gaidīšu turpinājumu. Tāds taču būs?
Ierakstīt komentāru