She bought a handgun to learn how to shoot

Jau kādu laiku esmu iepazīstināta ar sajūtu, kad ir tik daudz, ko teikt, ka vieglāk ir klusēt. 
Labi, varbūt ne vieglāk, un precīzāk būtu teikt, ka nekas cits neatliek, kā klusēt. Nupat liekas, ka esmu iebridusi grāvī - pamatīgā, netīrā un dziļā - pie tam uzstājīgi un neatlaidīgi bīdoties aizvien dziļāk tā bezdibenī. Ja ikdienišķi es lēnām kustējos šajā virzienā, tad šobrīd es esmu uzņēmusi apgriezienus, izdarot lāča pakalpojumu pati sev.

Tomēr, neskatoties uz visu, esmu palikusi arī prātīgāka

Pēdējās dienās vai, precīzāk, nedēļās esmu nobružājusies, esmu vīlusies, esmu pat nedaudz cerējusi, esmu dusmojusies uz sevi un citiem, esmu skrējusi, austiņās skaļi klausoties mūziku, cenšoties aizbēgt no domu murdoņas savā galvā, esmu piesardzīgi izsvērusi situācijas un sekas. Visbeidzot esmu sapratusi, ka ir lietas, kuras ir nelabojamas, par tādu noteikti kļūs arī mana šībrīža situācija, kuru es varētu raksturot vienīgi kā pārvārītus makaronus, kuri savārījušies miltainā tumē, tiem zudējot jebkādu formu, estētisko izskatu un garšu. 
Centīšos sākt vēlreiz. Citādāk, un tāpēc no jauna. Vakar naktī, kārtējo reizi nevarot aizmigt, kamēr nogurums nomāc gan manu prātu, gan ķermeni, es skumji domāju, ka savā dzīvē nekad nevarēšu izdarīt visu, ko es gribētu. Es nevarēšu izmācīties visu, ko vēlētos, aizbraukt visur, kur mans deguns rāda, nevarēšu radīt un dot tik daudz, cik gribu. Gribu, bet nevaru. Tas mani skumdināja. Domas ietērpt rakstiskā burtā ir sarežģīti, taču vēl neciešamāk un nepanesamāk ir rakstītajam iedot to sajūtu, kas mani nospiež, atstājot mani kā rozīni, kas agrāk bijusi zaļojoša vīnoga, taču beigās pārvērtusies par sačervelējušos brūnganu, bezformīgu priekšmetu. 

Ik dienu es aizvien vairāk apzinos, ka cilvēkiem uzticēties nevajag. Arī šoreiz nevajadzēja. Tā prieka un pacilājuma vietā, tās tīksmes un sirdsprieka, kas kādu laiku bija iemājojis manā būtībā, lai arī mijoties ar saprāta balsi un manāmu piesardzības sajūtu, vietā es saņēmu klaju belzienu pa kuņģi. Taču ar kuņģi tas nebeidzās, tas neapstājās arī pie plaušām, kad uz īsu brīdi no realitātes apzināšanās atsitiena man aizsitās elpa, liekot man sagrīļoties. Kādu brīdi es meklēju pamatu zem kājām. 

Man liekas, ka es gribu novērsties no cilvēkiem. Man gribas būt vienaldzīgai. Lai arī es joprojām uzskatu, ka vienaldzība ir sliktākais, kas var būt, ka tas nozīmē eksistences neesamību, man, šķiet, vairs nav spēka turēt rūpi par visiem un visu. Es tagad teikšu vienalga par līdzcilvēku lietām, kas tiešā veidā neskar mani. Pastāvīgā citu cilvēku uzklausīšana no manis prasa pārāk daudz spēka. Es negribu izklausīties pēc egocentriķa, jo tas vienkārši ir nogurums. Turklāt burtiski pirms diviem gadiem es pati sev noteicu nekad vairs šādā situācijā nenokļūt. Es nokļuvu, arī otra iesaistītā puse ir tā pati. Labi, ka trešā ir cita. Tomēr neskatoties uz to – man pietiek. 

Tu uzaudz ar ambīcijām un ekspektācijām, bet brīdī, kad piedzīvo pasauli, saproti, ka ar ambīcijām nepietiek, un ekspektācijas ir tukšs laika kavēklis - tik ļoti pārvērtēts un nevajadzīgs, mulsinošs un vilšanas sagādājošs. Ambīcijas ir tikai priekšnoteikums, tas nav veids, tā nav metode, tas nav noteicošais faktors. Smags darbs - tas ir veids, metode un noteicošais faktors. Tāpēc visupirms nepieciešams sev pajautāt, vai tas, ko tu dari, ir tā vērts, lai tajā ieguldītu smagu, nogurdinošu darbu, lai tajā ieguldītu sevi visu un vēl vairāk, lai "ziedotu" atsevišķus dzīves aspektus, kurus tas nešaubīgi agrāk vai vēlāk nepielūdzami pieprasīs.

Būs grūtības, būs brīži, kad liksies, ka tam nav jēgas, būs brīži, kad tev vairāk būs jācīnās pašam ar sevi, nekā ar sabiedrību, darba devēju vai tiem, kam tu iedomāti vai reāli stāsies pretī. Tieši cīņa, kuru tu izcīnīsi iekšēji būs tavs lielākais sasniegums vai neatgriezeniskais krahs.

Būs brīži, kad gribēsies padoties, pateikt, ka vairs nerūp, tomēr tu zināsi, ka tā nav taisnība, jo kaut kas tik tuvs un tev iepriekš nozīmīgs nevar kļūt par tukšumu, mīlestība nevar pārvērsties vienaldzībā. Patiesībā padošanās nav vienaldzība - tās ir pārāk lielas rūpes, kas tevi nospiež tik zemu. Šīs rūpes tev liek nostāties pasaules priekšā uz ceļiem, lūdzot, palīdzību, lai spētu ko mainīt. Tieši rūpes un mīlestība vada tevi tavās ikdienas gaitās.

Rezultāta man gribas uztaisīt siermaizes, paņemt termosā kafiju, somā iemest fotoaparātu un kopā ar cilvēku, kas neprasa paskaidrojumus, kāpēc mēs tā darām, doties ārpus Rīgas izbaudīt pirmos pavasara saules starus. Tā ir sava veida bēgšana no sevis, un tam tomēr ir vajadzīgs kāds, kurš saprot, ka šādos brīžos nav jārunā par darbu, par skolu, par tiesām un jaunākajām mediju aizkulisēm.