They can't tell you how you supposed to feel.

Hello, life!
Šodien ir brīnišķīgs rīts/diena. Saule spīd, ārā auksts, bet kaut kas ir savādāk nekā vakar. Vakardienas vairs nebūs, nebūs nevienas dienas, kura jau ir tikusi aizvadīta. Nekad. Tieši tā vienmēr esmu domājusi. Un tas ir labi, ka lietas, vietas, notikumi un cilvēki neatkārtojas. Nav iespējams klonēt dienu, nedēļu, mēnesi, gadu. Bet vai tu gribētu?
Lasu Dafnijas di Morjē romānu "Rebeka". Vakar ap nakts vidu, neilgi pirms rītausmas, lasīju šīs rindiņas:

"Šī māja mums deva pajumti, mēs runājām, mēs mīlējām šais sienās. Tas bija vakar. Šodien aizejam tālāk, mēs tās vairs neredzam, un mēs esam citādi, mūsu sirdī ir notikusi kāda maza pārvērtība. Mēs nekad vairs nevaram būt gluži tie paši, kas agrāk. Pat kad apstājos kādā ceļmalas ēdienu veikalā pusdienu paēst, un ieeju tumšā, svešā telpā rokas nomazgāt, telpā, kur man svešs durvju rokturis, kur loksnēm lobās nost tapetes, telpā ar mazu smieklīgu spoguli virs mazgājamās bļodas,- tad arī tā vienu mirkli ir mana, pieder pie manis. Mēs pazīstam viena otru. Tā ir tagadne. Nav pagātnes, nav nākotnes. Te es mazgāju rokas, un ieplīsušais spogulis rāda mani man pašai, it kā laikā karājoties; tā esmu es, šis mirklis nepaies."

Un tad es aizmigu...



Viss pamazām nostājas savās vietās. Lietas nokārtojas. Pat man. Un tomēr, vai es varētu dusmoties par sagādātajām raizēm un sāpēm, uztraukumiem un pārmetumiem. Es varētu apgalvot, ka pārmetumi bija netaisni, taču, kuram gan tas rūp. Man riebjas aizbildināties, man riebjas atskaitīties citiem par savām darbībām. Labāk tad klusēju, uzklausot vārdus, kuri sitas sejā kā pļaukas. Es nepiekrītu, es tikai klausos un gaidu, kad viss būs beidzies. Es uzskatu, ka zinu labāk, ka man ir taisnība. Kāpēc gan man būtu sava taisnība jāieborē citiem. Viņi tāpat neticēs. Tāpēc man pietiek, ka to zinu es. Aizbildināšanās ir velta laika tērēšana. Un aizbildinoties tu meklē iespējamos iemeslus savām darbībām, meklē iemeslus savai rīcībai. Tu gribi likt justies labāk sev. Varbūt arī citiem. Bet vairāk jau sev. Pat ja zināsi, ka aizbildinājums ir neloģisks, iracionāls un nepatiess, tu vienalga tam pieķersies kā pie glābšanas riņķa, kurš tevi glābs no tavas sirdsapziņas.
Diena ir sasodīti skaista. Tas ir konstatēts fakts. Tagad man vajadzētu doties to izbaudīt. Kā? Tam nav nozīmes. Es varētu sēdēt pie loga, ietinusies segā zīmēt vai lasīt grāmatu, vai rakstīt, vai nedarīt neko- tikai skatīties uz ainavu, kas paverās no mana istabas loga. Es varētu klausīties mūziku ar aizvērtām acīm. Tas, ko es darītu- tam nebūtu nekādas nozīmes-, it viss iederētos šodienā. Šodiena nav perfekta, bet savādā, man neizprotamā veidā, tā ir īpaša.

Egoisma saciršana gabalos.

Sākšu no sākuma, cenšoties savirknēt loģiskus un sakarīgus teikumus, kā nekā šodien bija latviešu valodas eksāmens. Esmu mierīga un savākusies. Manī ir gaiša cerība, ko es arī godam nesīšu. Paldies. Man gribētos sev labi stipri iesist par to, ko es tūlīt teikšu, bet tā ir taisnība, man riebjas latviešu valoda. Varbūt es esmu vienīgā, kas uzskata, ka mēs visu cenšamies pārlieku sarežģīt, varbūt, ka tā patiešām ir. Ar šo tekstu, es necenšos apgalvot, ka tā nav bagāta, izteiksmīga vai skaista, nē, tieši tāda tā ir. Tomēr dažreiz tieši viss neglītais, šķietami seklais un parastais ir daudz skaistāks, jo tas tikai šķietami ir sekls, parasts un neglīts. Viss atkarīgs no tā, kā to redzi tu pats.

Sheesh...man jāatzīst, ka pēdējā laika esmu bijusi drausmīgi savtīga un egoistiska. Tāda sev es it nemaz nepatīku. Pretīgi. Pārāk daudz "es" un "man", pārāk maz "tev", "tu", "jūs" un "jums". Vismaz ir skaidri redzams, ko es tagad praktizēšu vairāk nekā iepriekš- sapratni, spēju saprast un pieņemt. Skan skaisti. Agrāk es teiktu, ka pārāk skaisti, lai tā būtu patiesība. Tagad, es labāk domāšu, ka tas tomēr ir iespējams. Lai arī gadsimts ir tāds, kad visi domā tikai par sevi, apgalvodami, ka tas, ko viņi dara, ir sabiedrības vai citu cilvēku labā. Man šķiet, ka mēs pārāk sākam līdzinaties mūsu valsts politiķiem. Viņi melo daudz, jo, manuprāt, viņi paši vairs neapzinās, kur ir tā robeža starp patiesību un meliem. Arī labi meli vienalga ir un paliek meli, lai kāds tiem būtu attaisnojums vai pamatojums. Man ir jāveic kāds ieguldījums mammas nebeidzamajām rūpēm par mani un brāļa neizsīkštošajai pacietībai. Nekad nenāk par vēlu apzinaties tos cilvēkus, kuriem tu esi neizsakāmi pateicīgs.

Laicīgi sākšu atkārtot arī pētniecības eksāmena materiālus. Nu vismaz pagaidām es domāju, ka es to sāksu darīt laicīgi. Domas mainās, bet tā labā ideja un vēlme jau paliek.

Labvakar, mana klusā sirds un nogurušais prāt! Kā tev šķiet, vai šis gada sākums man paliks atmiņā ar kaut ko izcili labu? Padomā vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz... Atvieglo manu sirdi un noņem no dvēseles to pašu smagumu, kuru tur uzliki. Tagad.

Būs labi. Esmu apņēmusies savest kārtībā visu, ko atstāju. Jā, es esmu apņēmusies kaut ko izdarīt. Ko gan es vēl varētu pateikt, ja manā prātā apgrozās tikai viena neizturama cerību pilna doma un nekas vairāk? Nekas, ko es pateiktu nešķistu pietiekami labs, pietiekami saprotams un glīts.

Ja man vajadzētu aprakstīt tās šaubas, kas šobrīd atrodas manā pakrūtē, tad es nespētu atrast pietiekami labus vārdus, lai ikviens varētu sajust manas jūtas. Bailes, kuras sajaucas ar neiespējamu vainas sajūtu, uztraukums, kas vārās smadzenēs un nogalinoša vēlme vērst visu par labu. Patīkami, ne?

Es būt tik neizsakāmi priecīga, ja viss pēc iespējas ātrāk nokārtotos. Lūdzu! Nav nekā drausmīgāka par neziņu un vainas sajūtu. Kopā tās ir iznīcinošas. Tā būs laime, kad es tikšu atbrīvota, tad es atkal atsākšu elpot un priecāties par dzīvi, lai kāda ta arī būtu.

Sakrusto par mani visus savus īkšķus, un es tos saskrustošu par tevi, lai tev nekad, nekad nenāktos pieļaut tādu kļūdu, kādu pieļāvu es.

Šoreiz nepaliek vieglāk pat, ja esi šo žulti dabūjis ārā no sevis. Šoreiz nepalīdzēs nekas, kā vien pati situācijas veiksmīga atrisināšana. Tad nu, lai tā tiek veiksmīgi atrisināta, jo drīz man pietrūks gaisa.