Laikā, kad vieta, kur atrodies, ir tik pelēka un netīra, neglītuma pilna, ka šķiet grēcīga. Zemē atspoguļojas netiklu darbību sekas, un bērzu baltā miza vairs nav balta. Cilvēku sejas ir pelēkas un nesmaida, acis ir pelēkas un tukšas. Pat gaisma, kura iespīd pa tavu logu nav pietiekami gaiša, lai sauktu to par gaismu. Vai tas ir ilgi gaidīgais pavasaris, kas grimst netīros un piemēslotos Rīgas dubļos un neizsakāmi lielā pudeļu un citu mēslu kaudzē? Un tomēr jūs varat neticēt, bet tajā ir kaut kas skaists. Neglītajā taču vienmēr ir atrodams kaut kas skaists, tieši tāpēc, ka tas uzskatāms par neglītu.
Brīdī, kad pelēkās un aukstās lietus lāses skar tavu seju, tevī ieplūst atvieglojuma sajūta, nevis aukstas tirpas pārskrien pār muguru. Un šodien ir pūpolsvētdiena, bet es nezinu, vai jebkad esmu uzskatījusi šo dienu par īstiem svētkiem, tā vairāk ir tikai un vienīgi tradīcija vai ieradums, kas pāriet ikgadējā rutīnā. Cik nevajadzīgi!
Manā prātā norit laika atskaite līdz studiju gada beigām. Un kā jau ierasts, reizi pusgadā es negribīgi spēju spēles ar laiku. Šobrīd šķiet, ka laiks iet ātrāk. Vai tas ir noveļams uz pulksteņa grozīšanu vai padarāmo darbu kaudzi, kas tā īsti vēl pat nav sākta? Iespējams, uz abiem. Bet tā jau ir, kad laiku vajadzētu nedaudz vairāk, tas izsmējīgi steidzas uz priekšu, smejoties tev tieši sejā, citos gadījumos tas velkas. Vajadzētu kļūt apzinīgākai un sākt darīt darbus laicīgāk, taču es zinu, ka šajā dzīvē tā nenoteik, varbūt tad, kad būšu kļuvusi par kādu citu, jo varbūt tai citai būs vairāk brīva laika, vairāk vēlmes un vairāk idejas par noderību.
Pagaidām es turos pa gabalu no tās drāmas, kas noteik man apkārt. Varbūt diezgan netipiski sieviešu dzimumam, bet man riebjas drāma, man riebjas nesaskaņas apkārtējo cilvēku starpā, man riebjas izrunāt katru sīkumu, man riebjas meklēt attaisnojumus un aizbildinājumu savām darbībām, man riebjas vērot, kā citi meklē attaisnojumus un aizbildinājumus savām un man pavisam noteikti riebjas būt iesaistītai. Patiesībā skaidrošanās ir pārāk pārvērtēta, jo īstenībā nevienam tā nav vajadzīga, tikai tam, kas skaidrojās, pārējiem neinteresē- draugiem nav nepieciešama skaidrošanās, jo viņi pieņem tevi tādu, kāds tu esi, un ienaidniekiem būs vienalga, viņi tāpat neklausīsies. Tāpēc tu skaidrojies tikai un vienīgi, lai pats justos labāk. Tagad, kad angļu valoda ir veiksmīgi nost no kakla (pateicoties arī dažiem kursabiedriem, ar kuriem bija dīvaini viegli sastrādāties) un filosofija kontroldarbs ir puspabeigts, es jūtos nedaudz mierīgāka. Un es joprojām turpinu izgāzties prezentācijās, jo es laikam uztraucos, lai piedod man tie, kuriem nācās prezentēt ar mani. Rīt vajadzētu visu pilnībā pabeigt, lai ir miers.
Es varētu nobeigt uz pārliecinoši pozitīvas nots, teiksim, ...es domāju...,ja tev nav pieteikami plašs teorētisko zināšanu loks, bet gan izcils phrõnesis, tad pazudis tu būtu tikai Aristoteļa acīs, jo patiesībā mūsdienās tu izdzīvotu arī ar savu phrõnesis. Filosofija, mīlīši, filosofija.
P.s Antīko laiku gudro uztverē arī tikumība bija pārlieku šaurs jēdziens un manāmi pārvērtēta!
Brīdī, kad pelēkās un aukstās lietus lāses skar tavu seju, tevī ieplūst atvieglojuma sajūta, nevis aukstas tirpas pārskrien pār muguru. Un šodien ir pūpolsvētdiena, bet es nezinu, vai jebkad esmu uzskatījusi šo dienu par īstiem svētkiem, tā vairāk ir tikai un vienīgi tradīcija vai ieradums, kas pāriet ikgadējā rutīnā. Cik nevajadzīgi!
Manā prātā norit laika atskaite līdz studiju gada beigām. Un kā jau ierasts, reizi pusgadā es negribīgi spēju spēles ar laiku. Šobrīd šķiet, ka laiks iet ātrāk. Vai tas ir noveļams uz pulksteņa grozīšanu vai padarāmo darbu kaudzi, kas tā īsti vēl pat nav sākta? Iespējams, uz abiem. Bet tā jau ir, kad laiku vajadzētu nedaudz vairāk, tas izsmējīgi steidzas uz priekšu, smejoties tev tieši sejā, citos gadījumos tas velkas. Vajadzētu kļūt apzinīgākai un sākt darīt darbus laicīgāk, taču es zinu, ka šajā dzīvē tā nenoteik, varbūt tad, kad būšu kļuvusi par kādu citu, jo varbūt tai citai būs vairāk brīva laika, vairāk vēlmes un vairāk idejas par noderību.
Pagaidām es turos pa gabalu no tās drāmas, kas noteik man apkārt. Varbūt diezgan netipiski sieviešu dzimumam, bet man riebjas drāma, man riebjas nesaskaņas apkārtējo cilvēku starpā, man riebjas izrunāt katru sīkumu, man riebjas meklēt attaisnojumus un aizbildinājumu savām darbībām, man riebjas vērot, kā citi meklē attaisnojumus un aizbildinājumus savām un man pavisam noteikti riebjas būt iesaistītai. Patiesībā skaidrošanās ir pārāk pārvērtēta, jo īstenībā nevienam tā nav vajadzīga, tikai tam, kas skaidrojās, pārējiem neinteresē- draugiem nav nepieciešama skaidrošanās, jo viņi pieņem tevi tādu, kāds tu esi, un ienaidniekiem būs vienalga, viņi tāpat neklausīsies. Tāpēc tu skaidrojies tikai un vienīgi, lai pats justos labāk. Tagad, kad angļu valoda ir veiksmīgi nost no kakla (pateicoties arī dažiem kursabiedriem, ar kuriem bija dīvaini viegli sastrādāties) un filosofija kontroldarbs ir puspabeigts, es jūtos nedaudz mierīgāka. Un es joprojām turpinu izgāzties prezentācijās, jo es laikam uztraucos, lai piedod man tie, kuriem nācās prezentēt ar mani. Rīt vajadzētu visu pilnībā pabeigt, lai ir miers.
Es varētu nobeigt uz pārliecinoši pozitīvas nots, teiksim, ...es domāju...,ja tev nav pieteikami plašs teorētisko zināšanu loks, bet gan izcils phrõnesis, tad pazudis tu būtu tikai Aristoteļa acīs, jo patiesībā mūsdienās tu izdzīvotu arī ar savu phrõnesis. Filosofija, mīlīši, filosofija.
P.s Antīko laiku gudro uztverē arī tikumība bija pārlieku šaurs jēdziens un manāmi pārvērtēta!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru