Pirmā mācību nedēļa ir beigusies, un man ir tāda sajūta, it kā šī nebūtu bijusi pirmā mācību nedēļa. Tas, protams, nav dīvaini. Nemaz. Visur mājasdarbi ir sadoti, noteikumi ir izskaidroti, tā kā es varu dzīvot tik laimīga, cik mana sirdsapziņa man atļauj. Visneforšākais ir tas, ka man jau atkal būs jāskatās uz Rietumeiropas morlāes filozofiju un jācenšas iegaumēt tās saturs, kaut gan man bija cerība (lai neteiktu pārliecība), ka tas ir pagājis un vairs nekad neatgriezīsies. Kļūda! Labais nodoms ir sākt mācīties jau tagad, bet stresa situācijās man iemācīties laikam ir pat vieglāk un atrāk. Tas viss ātrāk saglabājas prātā, noārdoties manām nervu šūnām, kas, mīlīši, neatjaunojas. Ja mans nākotnes skatījums ir pareizs, tad pēc pāris gadiem es būšu emocionāli nestabila vai traka. Tomēr būt trakai pasaulē, kur neviens neierindojas kategorijā normāls, jo normālumu nav iespējams definēt, tad that's fine with me.
Ir priekšmeti, kas šķiet saistoši, priekšmeti, kas nešķiet saistoši un priekšmeti, kuri šķiet apbrīnojami nevajadzīgi (neko jau nesaku, bet trīs stundas mācīties par tikumu un morāli laikā, kad sabiedrība kopumā un pati par sevi vairāk ir amorāla, ir lieki, jo katram vienmēr ir sava taisnība un savi uzskati, kas nemainīsies tikai tāpēc, ka senie domātāji bija domājuši savādāk). Bet viss ir labi. Runājot pavisam godīgi, grupu darbi mani īpaši neiepriecināja. Jā, tev teoretiski ir jādara mazāk, bet man patīk darīt visu pašai, jo uz sevi es varu paļauties, ja kļūdos varu vainot tikai un vienīgi sevi. Paļaušanās uz citiem man rada problēmas, pat ja citi ir patiešām forši un apzinīgi cilvēki. Tā ir mana dīvainība, ar kuru man šajā semestrī būs visiem spēkiem jācenšas tikt pāri. Bet kā var tikt pāri sev?
Es gribu Ziemassvētkus, jo man pietrūkst brāļa. Ļoti, ļoti, ļoti pietrūkst. Viņš bija mans prieciņš un smiekliņš pavisam drūmās dienās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru