Transient expansion of feelings.

fhjefuiedhgf$#@5uuviuvfdqppn()&%uhhgvue2865wruer4 44yrf&%^#@%^fhygvfhhv89437t84 cixiirhuidgfhvbeuixcyn87zugewdxu
............................... [...]
"So I'm taking these pills for to fill up my soul
And I'm drinking them down with cheap alcohol
And you'd be inclined to be mine for the taking
And part of this terrible mess that I'm making"

Vasara. Brīvība? Vieglums? Vienaldzība? Man liekas, ka cilvēks ir tieši tik brīvs, cik brīvs viņš atļaujas būt. Tajā pašā laikā viņš ir tieši tik pat nebrīvs. Absolūta brīvība nepastāv. Lai arī cilvēki nonāk pie robežsituācijām, kad vai nu pārkāpj pāri sev, saviem principiem un izpratnei par to, kā dzīvot, un mainās, vai arī pagriež robežai muguru, jo, patiesībā, pārmaiņām nav nepieciešamības.

Dažreiz šķiet, ka es gribu sekundi, minūti, stundu, kas ievelkas, kas nekad nebeidzas, kas saglabā mani drošībā, kas nemainās, kas neiedveš neziņu, kas ir tik pazīstama kā vislabākias draugs.
Atgriešanās fakultātē man uzdzina skumjas. Es stāvēju pie zaļās sienas un, garlaikoti gaidot pirmo lekciju savā pēdējā bakalaura gadā, sapratu, ka manas prombūtnes laikā nekas nav mainījies. Tie paši cilvēki, kurus es redzēju pirms aizbraukšanas, tās pašas sarunas, tā pati atmosfēra un tā pati uzspēlētā ziņkārība un mākslīgi radītā interese, kas savā īstenajā būtībā robežojas ar klaju vienaldzību un virspusīgumu. Atklāti runājot, man tā nepietrūka. Kuram gan kas tāds varētu pietrūkt?

Zaglīgi acu skatieni bija pavērsti uz manu seju, kurā kā akmenī bija iecirsta neko neizsakoša sejas izteiksme. Es tikai pastarpināti redzēju kustošas lūpas un desmitiem acu pāru, jo manas acis bija ieurbušās zaļajā sienā. Tajā brīdī šī zaļā siena un austiņās skanošā mūzika bija daudz interesantāks sarunbiedrs nekā cilvēki, kuri stāvēja man apkārt. Siena un austiņas man sniedza drošību un izvairības iespēju, jo jūs pat nevarat iedomāties, cik nogurdinoši ir atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem par laiku, kas pavadīts tālajā zemē. Es tos zinu no galvas. Arī atbildes es esmu iemācījusies.
Vakar gan es konstatēju, ka pazudušais cilvēks, kuru kādu laiku atpakaļ biju ievērojusi fakultātē, atkal ir atgriezies. Vai varbūt, ka tās ir tikai manas iedomas un redzes pasliktināšanās?!
Visbeidzot jāpiemin, ka tāpat, kā dažreiz mēdz notikt ar labākajiem draugiem, pēc zināma laika tu pieķer sevi pie domas, ka jūs vairs nekas nesaista, arī šī minūte, stunda vai sekunde liekas sveša un apnicīga. Lai arī tu viņu pazīsti labāk nekā pazīsti sevi, jūs esat kļuvuši par tiem attālajiem paziņām, kurus satiekot iestājas apdullinoši neveiklais klusums. Tieši tā arī notiktu ar sekundi, minūti, stundu vai mirkli, kas ievelktos un nekad nebeigtos. Tu nezini, ko teikt, viņš arī nezin.
Arī es vairs nezinu.

The volume of the fierce silence in my head.

Istabā valda klusums- es esmu viena. Stāvā valda klusums- beidzot es esmu viena. Ik pa brīdim iespiežu savu seju rokās, lai sakārtotu domas nākamajam teikumam. Man ir pavasaris. Ar to es domāju to, ka pavasaris ir ārā, nevis manā galvā. Manā galvā nekad nav pavasaris, jo es neesmu bezrūpīga, un manas smadzenes vienmēr uzvar cīņā ar sirdi. Tās vienmēr mani vēro un apstādina sirds iegribas jau sākuma posmā. Iespējams, varētu likties, ka manas smadzenes ir briesmīgs orgāns, bet patiesībā es esmu viņām par daudz ko pateicīga.

Šobrīd man ir atlicis pusotrs mēnesis, kuru pavadīt attālajā vietā, un, godīgi sakot, man nākas smagi nopūsties, kad prātā iezogas doma par mājās braukšanu. Nē, ne tāpēc, ka man negribētos barukt prom, bet vairāk gan tāpēc, ka man šeit ir cita dzīve. Kamēr esmu šeit man nav jāprāto par visām lietām, kuras būs jānokārto, kad atgriezīšos no kurienes nāku. Šeit pasaulei nav tieksmes griezties nepareizajā virzienā. Dzīve ir mierīga un dažreiz kļūst pārāk garlaicīga, bet to vienmēr var centies pagriezt citā virzienā. Šai dzīvei ir citi cilvēki, citas domas, citas nodarbes, lai arī es esmu tā pati, kas biju, dažas lietas ir iespējams padarīt izteikti sekundāras. Un nē, es nebēgu no problēmām, es tās neatbīdu vēlākam laikam, es vienkārši domāju, ka pašlaik dzīve vienkāršāka šķiet šeit. Nav jau tā, ka dzīve vispār būtu vienkārša padarīšana, bet šobrīd, un tikai šobrīd, esot šeit, man nav jādomā par lietām, kurām man nāksies stāties pretī.

Muļķīgā ideja par aizmiršanu ir nostrādajusi gaužām aplami. Tā kā mājās mani gaida neveiklas situācijas un pilnīga neizpratne. Labais un sliktais ir saplūdis vienā lielā murskulī. Izvēloties šķietami pareizo darbību, nekad nav garantijas par to, cik pareiza gan tā būs. Un beigās man ir bail, ka man nāksies kaut ko nožēlot, ka man nāksies domāt, ka varēja būt citādāk, ka varēja būt.

Tomēr man nāksies smaidīt un apgalvot, ka tas nav svarīgi, ka viss ir labi, ka esmu pārliecināta, ka tā tam ir jābūt, ka ir tā, kā tam vajadzēja būt un ne savādāk. Cilvēki noticēs. Visi noticēs, izņemot divus- mani un Z. Nezinu, bet dažreiz man šķiet, ka viņa redz man cauri. Varbūt, ka viņa ir iepazinusi mani pārāk labi. Tikpat labi tās var būt tikai un vienīgi manas iedomas.

Es varēšu būt priecīga par viņiem, es zinu, ka es varēšu, jo abi man nozīmē daudz, taču tāpat es zinu, ka man nāksies attālināties. Man nāksies atrast citas vietas, kur pavadīt laiku, man nāksies samierināties, un es nekad neesmu bijis tas cilvēks, kurš ir pieradis ar kaut ko samieirāties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es zināšu, ka tā bija mana izvēle. Mana dzīve balstās uz manām izvēlēm, un , lai cik lepna es būtu par šo, man nāksies kaut ko mainīt savā dzīvē. Es to griezīšu gabaliņos un līmēšu kopā no jauna. Likšu puzli nepareizi, izvēloties grūtāko ceļu, taču to salikšu, tāpat ka savu sirdi. Puzli vienmēr var salikt kopā, neskatoties uz to, cik galabiņi tajā ir, tieši tāpat arī sirdi vienmēr var salikt kopā, veidojot jaunu attēlu. Attēls parādās ar sīkām savienojuma pēdām, bet, par spīti tam, tā būtību vienmēr var saskatīt. Man liekas, ka man patīk puzles, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka tās pēc sajuakšanas vienmēr var salikt kopā izmantojot nesamērīgi daudz pacietības un gribasspēka.

Nav laika kavēties iespējamībās, varbūtībās. Es aizvēršu durvis un, parvarot bailes no augstuma, līdīšu iekšā pa logu. Un mani logi vienmēr atrodas saules pusē. Ja arī logs būs ciet, es rakšu pazemes eju. Nebūs man lāpstas, izmantošu virtuves piederumus. Vienalga. I'm just sayin'. Where's the fun in doing the things as you actually should be doing them?

Kā ledus gabals, tas atlūzt no tevis un attālinās.

Es atkal salīdzinoši sen šeit neesmu rādījusies, bet tagad es atkal esmu, tikai pateicoties pāris vārdiem, kurus es izlasīju, pāris parastām darbībām, kuras es piefiksēju, pāris domām, kas klejo pa manu prātu, pāris sajūtām, kas mani nav pametušas un pāris cilvēkiem, kuri man ir bijuši apkārt pēdējās dienās. Kopā tas viss veido glītu kolāžu, kuras dzīlēs ir kaut kas biedējošs, tumšs, neatklāts, bet skaists.
Vārdi vienmēr kaut kur ir, pat tad, kad tos ir grūti dabūt ārā, kad tie iesprūst kaklā, un tu sāc rīstīties, izmisīgi ķerot pēc elpas. Patiesībā tu nesmoc, tev tikai tā liekas, bet ilūzijas ir bīstamas. Iegaumē to labi!

Un ko tu dari tad, kad esi pazudis un nevari sevi atrast? Pie kā tu vērsies? Pie tās personas, kura ir tevī, bet tu viņu nejūti? Viņa taču bija tepat blakus. Vēl nesen. Cik nesen? Es neatceros, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tagad ir par vēlu skriet un meklēt, kur es viņu atstāju.
No šī var noprast, ka man iet...labi. Es joprojām esmu tā pati, kuru šeit ievietoju. Skaņa ir, bet attēla nav. Bet, iespējams, ir otrādi. Man šķiet vajadzētu atkārtoties- es neesmu depresīva, kā tas šobrīd šeit varētu šķist. Es zinu, ka es rakstu par citādām sajūtām. Tomēr tajā pašā laikā manī ir arī daudz prieka un mīlestības, manī ir daudz laba, bet to labo var izlikt apskatei arī citur, labo var censties pavairot un dāvināt citiem. To nevejag slēpt. Un kur likt visu to pārējo, ko es nevēlos uzgrūst nevienam citam? Šīs sajūtas es nevēlos pavairot un piedāvāt citiem, pat ja tā būtu vieglāk. Tāpēc man ir šī vieta, tāpēc man dažreiz patīk vienatne, kur var tikt ar sevi galā, izdzīt dēmonus, kas sakrājušies. Jāmin gan, ka viss sliktais ir tikai nosacīti slikts.
Vārdu pa vārdam es lieku kopā dzīvi. Es ticu, ka jūs sapratīsiet, ka dažreiz vārdi, kuri tiek izmantoti, nerīmējas kopā, tāpēc kādā brīdī mēs vairs nesaprotam, kas tur rakstīts, kas ar to domāts. Vēl trakāk- dažreiz mēs vairs nevaram to izlasīt. Uzraksti, un tas tur paliks. Iespiedies papīrā kā tinte. Dzēšlapa nepalīdzēs, nožēla arī ne. Dzīvo. Raksti. Pēc tam tu varēsi pāršķirstīt savu darbu, ja uzdrošināsies to darīt. Tas nav izaicinājums, spēle vai derības. To sauc tikai vienā vārdā, un tai ir tikai viens iznākums. Dzīve. Tad, ko tu liksi tai pretī? Kāda ir samaksa par dzīvi? Tā neprasa daudz, tā prasa visu.
Ak, jā, just for the record pieļaut vienas un tās pašas kļūdas ir nožēlojami, bet nezināmu iemeslu dēļ man tas gadās sasodīti bieži. Pēdējā laikā ir iestājies tāds iedvesmas pagrimums, kādu sen neesmu piedzīvojusi. Ir tik daudz, ko gribas uzrakstīt. Ir tik daudz, kas galvā skan labi, bet uzlikts uz papīra tas izskatās mazs un melns, nepareizs. Uzliekot to uz papīra, tu vairs nevēlies to saukt par savu domu, jo dažbrīd tā izskatās pēc manjakālas novirzes vai saldas banalitātes. Un, ja beigās man tomēr ir jāizvēlas viens no abiem, es došu priekšroku manjakālām novirzēm. Šobrīd tā vien liekas, ka ir par daudz. Bet visi man turpina atgādināt, ka drīz būs brīvdienas, un tikai šodien es apjēdzu, ka tās būs patiešām drīz. Es vairs nesekoju līdzi laikam.
Un vispār šis ieraksts ir... (es vēl meklēju pietiekami labu apzīmējumu).

Te ir kluss. Pēdējā laikā vismaz. Bet man patīk.
Vakar spriedu par lietām. Kā tad īsti ir? Vai saņemot to, pēc kā esi alcis un tiecies, tu patiešām sāc apsvērt, vai tas ir tas, kas tev ir vajadzīgs, vai tas ir tas, ko vēroji alkainām acīm, pēc kā tiecies ar abām rokām? Varbūt tā bija tikai cilvēciska iedoma. Pie tam ļoti akla iedoma. Visbiežākajā gadījumā ar mani ir tieši tā, bet es neuzdrošinos apgalvot, ka es nezinu, ko gribu. Problēma jau ir tā, ka es zinu, ko es gribu tajā mirklī, bet, kad tas nonāk manās rokās, kad tas ir sasniegts, tas zudē vērtību. Secinājums- es nemāku domāt ilgtermiņā. Vai patiešām? Mierinājums varētu būt, ka es neesmu tāda viena. Tikai tas nav mierinājums, ja kas tāds notiek ar cilvēku, kuru tu pazīsti, kurš tev kaut ko nozīmē. Ir smagi noskatīties uz kādu, kurš nezin, ko darīt, kuru ceļu izvēlēties un iet, nezinot, vai spēs to noiet līdz galam. Noskatīties ir daudz grūtāk, nekā ciest pašam. Un kādu padomu dot, kad pēc tāda jautā? Man nekad nav paticis dot padomus vai mācīt, es māku uzklausīt un būt blakus, bet ko gan es varu ieteikt? Dzīvo savu dzīvi. Tu vienmēr varēsi iet uz priekšu, lai darītu citas lietas, bet nekad nevarēsi pagriezties atpakaļ, lai tomēr paveiktu to, ko nepaveici. Un patiesība ir viena, kuru arī es nepaturēju pie sevis- es būšu laimīga, ja tāda būsi tu. Ziniet tā ir, ka bieži vien tiek pievērtas acis līdzekļiem, kādi tiek izmantoti, lai šo laimi sasniegtu. Bet šādos gadījumos nekad nav dalītas sajūtas, jo cilvēks, kurš stāv tev priekšā un smēķē otro cigareti pēc kārtas, meklējot pareizās atbildes uz jautājumiem, uz kuriem tādas pareizās atbildes nav, ir kāda tavas sirds daļa. Ja šie pāris cilvēki, kuriem katram pieder kāda manas sirds daļa pazustu, es paliktu bez sirds. Cilvēks var funkcionēt bez dažādiem orgāniem, pat ar vienu plaušu, bet sirds ir viena, kas jau tā nepieder vairs tev pašam. To nedrīkst atņemt, izraut un aizmest.
Pēc visa šī var noprast, ka man bija ļoti jauka sieviešdiena.
Šovakar es fakultātē skatījos filmu. Un man nāca miegs, jo vakardiena bija gara.
Šķiet man ir aptrūcies iedvesmas. Jau labu laiku. Ir izlasītas grāmatas, kuras gribēju izlasīt, un jūtu nepieciešamību meklēt jaunas, kā iedvesmas avotu vai realitātes atspoguļotāju, vai patvērumu no dzīves. Vienalaga. Man patīk grāmatas. Tās nekad nemainās, tās vienmēr ir tādas pašas, tajā vienmēr rakstīts viens un tas pats. Atšķirās tikai tava interpretācija un uzskati, kuri atkarīgi no tava garastāvokļa un dvēseles stāvokļa, kad tās tiek lasītas. Tām var uzticēties un uz tām var paļauties. Ar to palīdzību var atslēgties. No kā? No visa.