trešdiena, 2012. gada 21. marts

Morālās klišejas un realitātes dvesmas

Es dažreiz domāju... Nē, pagaidi, es domāju vienmēr, bet dažreiz, dažreiz es domāju par visiem scenārijiem, kuri varētu iezīmēties manā dzīvē. Lieki teikt, ka brīnišķīgie scenāriji lielākoties saskarās ar nežēlīgo dzīves realitāti.Un tad tu saproti, ka Koelju izskaistinātie rakstu darbi un tajos mītošā dzīves patiesība nav patiesība. Vēl biežāk prātā iezogas doma, vai viņš maz ir redzējis, kāda ir īstā dzīve, ja atļaujas burbulēt par sadošanos rokās, mīlestību bez robežām un gaidām, pazemību un sapņu piepildījumu? Varbūt, ka viņš dzīvo uz citas planētas, bet ja nē, tad, cik man zināms, šī planēta, kur mēs atrodamies, ir biedējoša un sāpju pilna vieta. Tā viņa tur sēdēja ar atvērtu Marķīza de Sada grāmatu savās rokās, kamēr domas šāvās caur viņas prātu gaismas ātrumā.
Sapņi par mieru un vienlīdzību ir kļuvuš par klišeju, kamēr karš un naids ir realitāte, dzinējspēks, iemesls un cēlonis, un sekas. Lūk, tas ir skumji! Skumji ir dzīvot pasaulē, kur labais un pareizais ir klišeja. Tiekšanās pēc tā ir bezpēcības, nevarības un nespējas iezīme. Burtiski - vājums. Tāpēc izdzīvo stiprākais - tas, kurš ir spējīgs karot un uzvarēt karā, tas, kurš grib valdīt, nevis sniegt padomu valdīšanā, izpildot savas tautas vēlmes. Ekonomikā un politikā, tieslietās, kultūrā, pat mākslā un sadzīvē - visur - uzvar nevis godīgākais un taisnīgākais, bet gan spēcīgākais, viltīgākais un nežēlīgākais.
Godīgi sakot, viņa nemaz nezināja, kāpēc jau tā sāpju pilnajā pasaulē esot, lasīja tik nežēlīgu un skumju grāmatu. Varbūt tāpēc cilvēki izvēlējās lasīt kaut ko ar laimīgām beigām, ar skaistām beigām, kurās uzvar labais un mīlestība, jo tā pietrūka reālajā dzīvē. Ģimenē un attiecībās noteikumus diktē nevis tas, kurš vairāk mīl, bet tas, kurš mīl mazāk. Un cik gan nepareizi ir diktēt noteikumus attiecībās? Cik gan muļķīgi ir mīlēt kādu, kurš nekad nav klāt?!Bet cilvēki taču mīl. Tas ir tik dīvaini, ka viņu jūtas neviens no minētajiem faktiem nemaina. Es domāju, ka es tā nevarētu...
Redziet, man liekas, ka es pasauli redzu citādāk nekā citi. Es, protams, saprotu lietas, kuras ir līdz vājprātam nepareizas un šaušelīgas, pat asinis stindzinošas, bet, atšķirībā no citiem, mani tās nepārsteidz. Es saprotu to būtību tieši tik pat ļoti kā apzinos un pieņemu to ikdienas eksistenci. Es redzu arī labās lietas, bet arī tās mani nepārsteidz. Iespējams, tas ir tāpēc, ka man liekas, ka lielākoties viss ir pārvērtēts un pārspīlēts, dramatizēts un banalizēts, līdz klinķim vienkāršots, novests līdz absurdai vienkāršībai, kas vairs neko nepadara ģeniālu vai ievērības cienīgu.
Laika gaitā cilvēks pazūd. Galvenais ir nepazaudēt cilvēcību.