Ziniet, es neesmu interneta topogrāfiskais idiots, bet, Green, es nekādīgi nevaru atrast komentāru vietu tavā jaunajā izskatā! Čuš! Un es neesmu spējīga noturēt ciet savu muti [labi vien, ka tā, citādi kā gan mēs spētu viena otru izklaidēt???]. Kad nu tas ir pateikts, tad ķeršos klāt pie savām pārdomām.
Šī dziesma pēdējā laikā ļoti bieži griežas manā mūzikas atskaņotājā.
Man šķiet, ka pēdējā laikā es esmu bijusi īpaši viegli aizkaitināma, kam teorētiski nav bijis nekāds izteikti atšķirīgs iemesls. Patiesībā es domāju, ka man vajadzēja nedēļu bez apkārtējo gaušanās par savu mīlas dzīvi, jo vienu brīdi es vairs nebiju spējīga uzkalusīt vienu un to pašu atkal un atkal. Ja kādreiz esiet mēģinājuši klausīties disku, kas uzkāries magnetafonā vai plati, kas aizķērusies plašu atskaņotājā, tad saprotat, cik kaitinoši un neizturami tas paliek. Es varu uzklausīt patiešām svarīgas lietas, vienalga par ko, bet ne jau tīneidžer-all-over-again-murgus. Vai tas mani padara par drausmīgu cilvēku?
