Labvakar, mana klusā sirds un nogurušais prāt! Kā tev šķiet, vai šis gada sākums man paliks atmiņā ar kaut ko izcili labu? Padomā vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz... Atvieglo manu sirdi un noņem no dvēseles to pašu smagumu, kuru tur uzliki. Tagad.

Būs labi. Esmu apņēmusies savest kārtībā visu, ko atstāju. Jā, es esmu apņēmusies kaut ko izdarīt. Ko gan es vēl varētu pateikt, ja manā prātā apgrozās tikai viena neizturama cerību pilna doma un nekas vairāk? Nekas, ko es pateiktu nešķistu pietiekami labs, pietiekami saprotams un glīts.

Ja man vajadzētu aprakstīt tās šaubas, kas šobrīd atrodas manā pakrūtē, tad es nespētu atrast pietiekami labus vārdus, lai ikviens varētu sajust manas jūtas. Bailes, kuras sajaucas ar neiespējamu vainas sajūtu, uztraukums, kas vārās smadzenēs un nogalinoša vēlme vērst visu par labu. Patīkami, ne?

Es būt tik neizsakāmi priecīga, ja viss pēc iespējas ātrāk nokārtotos. Lūdzu! Nav nekā drausmīgāka par neziņu un vainas sajūtu. Kopā tās ir iznīcinošas. Tā būs laime, kad es tikšu atbrīvota, tad es atkal atsākšu elpot un priecāties par dzīvi, lai kāda ta arī būtu.

Sakrusto par mani visus savus īkšķus, un es tos saskrustošu par tevi, lai tev nekad, nekad nenāktos pieļaut tādu kļūdu, kādu pieļāvu es.

Šoreiz nepaliek vieglāk pat, ja esi šo žulti dabūjis ārā no sevis. Šoreiz nepalīdzēs nekas, kā vien pati situācijas veiksmīga atrisināšana. Tad nu, lai tā tiek veiksmīgi atrisināta, jo drīz man pietrūks gaisa.