Some things do change, even if you don't want them to

Cilvēki melo, kad saka, ka jūtas tukši vai jūt tukšumu sevī. Šie meli, iespējams, ir neapzināti, taču tas nemaina situāciju. Ja cilvēks patiešām būtu tukšs, viņš būtu tukšs, un viss. Viņš nejustu, viņam nebūtu slikti, viņam būtu vienalga. Ne jau tukšums ir tas, kas mūs nogalina. Nē, tā ir nežēlīgā pārpildītība ar visu- ar sajūtām, ar cilvēkiem, ar domām, ar atmiņām, ar problēmām. Cilvēks nekad nav tukšs, kaut arī tukšums, melnais caurums vai vienalga kas nāktu kā brīnišķīgs pretsāpju līdzeklis, taču tā nenotiek. Ja cilvēks ir tukš, tad viņa nemaz nav. Diskutabls jautājums ir par to, vai būt tukšam, proti, nebūt ir labāk nekā mūždien justies pārpildītam, jo ne jau vienmēr lietas, ar kurām esi pārpildīts ir vērtējamas ar pozitīvu lādiņu. Galu galā, ja tev par visu ir pilnīgi vienalga, tad kāpēc tu atrodies šeit, vai dzīve kādā brīdī nepaliek nežēlīga, drūma, vienaldzīga un neinteresanta?

Šis gads cilvēku un pārmiaņu ziņā ir bijis netipiski ražīgs. Laikam jau ir tā, ka tu iegūsti kādu un kādu pazaudē. Nē, es domāju, ka es nesūdzos. Jā, ir skumiji, taču šoreiz es saprotu, ka es nepazaudēju, pazaudēja mani, lēnām pazūdot no manas dzīves. "To live in this world, you must be able to do three things: to love what is mortal; to hold it against your bones knowing your own life depends on it; and, when the time comes to let it go, to let it go." ("Wild Geese" by Mary Oliver). Tā nu ir. Tieši tagad es esmu nonākusi pie vaļā palaišanas fāzes, jo man pietiek. Man neapnika censties, man neapnika būt, man neapnika atcerēties, nē, es gluži vienkārši sapratu, ka tam cilvēkam tas viss, acīmredzot, vairs nav nepieciešams, vienīgā, kam tas ir nepieciešams, esmu es. Un nav runa par negribēšanu just šo vienpusējo draudzību, nemaz. Es esmu pateicīga par laiku, par atmiņām, par sajūtām, par pašu cilvēku, bet tomēr, neskatoties uz to visu, esmu gatava palaist vaļā, jo tas skaistums, tā brīvība, tas siltums un patiesums ir pārvērties par kaut ko nežēlīgi mākslīgu, ka tas pilnībā mani sāpina. Tāpēc ir laiks, ir laiks, lai es saņemtos un ļautu arī šim cilvēkam pievienoties manām atmiņām, vienām no laimīgākajām atmiņām, kādas manī mīt. Jaunajā gadā ar kaut ko ir jāsāk, vai ne?!
Visādā gadījumā labā ziņa ir tā, ka es esmu pietiekami pieaugusi un apveltīta ar prāta spejām, lai šo visu saprastu, tā vietā, lai bērnišķīgi savilktu seju milzīgā, uzpūstā burbulī un apvainotos par lietām, par kurām apvainoties ir netaisni un bezjēdzīgi. Man liekas, ka šī gada laikā es esmu augusi vairākos dzīves aspektos, tāpēc par to man ir prieks.