Sieviete domīgi vērās tālumā, nebilstot ne vārda, tikai stāvot pie
atvērtā loga, izbaudot krēslas iestāšanās un lietus dzestro svaigumu, rokā
turēdama cigareti. Viņa ar diezgan graciozu un lēnu kustību to tuvināja savām
lūpām. Tās apskāva cigareti, un viņa lēnām ievilka dūmus savās plaušās, pēc tam
tos izpūtusi pa puspavērtajām lūpām dzestrajā vakara gaisā, tiem saveļoties
kopā ar lietu un vakara miglaino stāvu. Joprojām neko nesakot, viņa ievilka vēl
vienu dūmu.
Ārēji sieviete izskatījās apbrīnojami mierīga, nesatricināma, pat
nedaudz auksta un nodalīta no apkārtējās realitātes. Likās, ka viņas pasaulē
laiks rit atsevišķu gaitu, nodalīti no visiem vispārzināmās pasaules un laika
definīcijas.
Vīrietis stāvēja viņai blakus un lūkojās sievietes sejā. Viņa acīs
bija redzams kas tāds, kas mūsdienu vīriešos bija izzudis. Tumšās acis
liecināja par ilgām, kas robežojās ar sāpēm, par ārprātu un vienaldzību, par
vēlmi pieskarties, bet centieniem sevi atturēt. Jā, visvairāk tās pauda īstas,
izjustas, patiesas un tīras ilgas, kas viņu iekšēji mocīja, un acis bija
vienīgās, ko ārišķība nespēja noslēpt. Iespējams, tāpēc sieviete vairījās savu
acu skatu pavērst pret viņu.
Uz galda stāvēja pustukšas vīna un viskija glāzes. Uz vīna glāzes
malas bija palicis miesas krāsas lūpu krāsas nospiedums, taču pārējā glāzes
daļa joprojām laistījās kristāldzidrumā, vīnam izskatoties pēc ar ūdeni
atšķaidītām asinīm, jo krāsa – tā atbilda tumši sarkanajai asiņu krāsai - ,
taču šķidruma konsistence bija cita – daudz vieglāka, joprojām piesātināta,
taču ne tik lipīga un bieza.
Vīrietis, spēris pāris soļus, lai nokļūtu līdz galdam,
paņēma viskija glāzi un palika stāvam pie galda, veroties uz sievieti no
mugurpuses. Viena roka viņai bija savilkta ap vidukli, bet otra, ar elkoni
atbalstījās pret salocīto roku, paceltu gaisā turēdama gandrīz nopīpēto
cigareti. Vīrietis nopētīja sievietes auguma līnijas no galvas līdz kājām.
„Tu zini, ka man ir taisnība,” viņš noteica sievietei no
mugurpuses.
„Es zinu,” pavisam klusā balsī sieviete atzina.
Ja istabā nevaldītu pilnīgs miers, tad visticamāk vīrietis nemaz šo atzinumu nebūtu sadzirdējis.
Tajā paša laikā viņa jutās tā, it kā viss pasaules smagums kā neredzams Damokla zobens karājās viņai virs galvas, ik brīdi grasoties uzkrist viņai virsū. Viņi abi stāvēja nekustēdamies, telpā bija dzirdama vien elpošana un attālās pilsētas skaņas, kas ieplūda istabā caur pavērto logu.
Ja istabā nevaldītu pilnīgs miers, tad visticamāk vīrietis nemaz šo atzinumu nebūtu sadzirdējis.