trešdiena, 2012. gada 29. augusts

I thought I lost you somewhere. But you were never really ever there at all.


 „Tu nevari pazaudēt to, kā nekad nav bijis,” viņš teica.

Sieviete domīgi vērās tālumā, nebilstot ne vārda, tikai stāvot pie atvērtā loga, izbaudot krēslas iestāšanās un lietus dzestro svaigumu, rokā turēdama cigareti. Viņa ar diezgan graciozu un lēnu kustību to tuvināja savām lūpām. Tās apskāva cigareti, un viņa lēnām ievilka dūmus savās plaušās, pēc tam tos izpūtusi pa puspavērtajām lūpām dzestrajā vakara gaisā, tiem saveļoties kopā ar lietu un vakara miglaino stāvu. Joprojām neko nesakot, viņa ievilka vēl vienu dūmu. 

Ārēji sieviete izskatījās apbrīnojami mierīga, nesatricināma, pat nedaudz auksta un nodalīta no apkārtējās realitātes. Likās, ka viņas pasaulē laiks rit atsevišķu gaitu, nodalīti no visiem vispārzināmās pasaules un laika definīcijas.

Vīrietis stāvēja viņai blakus un lūkojās sievietes sejā. Viņa acīs bija redzams kas tāds, kas mūsdienu vīriešos bija izzudis. Tumšās acis liecināja par ilgām, kas robežojās ar sāpēm, par ārprātu un vienaldzību, par vēlmi pieskarties, bet centieniem sevi atturēt. Jā, visvairāk tās pauda īstas, izjustas, patiesas un tīras ilgas, kas viņu iekšēji mocīja, un acis bija vienīgās, ko ārišķība nespēja noslēpt. Iespējams, tāpēc sieviete vairījās savu acu skatu pavērst pret viņu.

Uz galda stāvēja pustukšas vīna un viskija glāzes. Uz vīna glāzes malas bija palicis miesas krāsas lūpu krāsas nospiedums, taču pārējā glāzes daļa joprojām laistījās kristāldzidrumā, vīnam izskatoties pēc ar ūdeni atšķaidītām asinīm, jo krāsa – tā atbilda tumši sarkanajai asiņu krāsai - , taču šķidruma konsistence bija cita – daudz vieglāka, joprojām piesātināta, taču ne tik lipīga un bieza. 

Vīrietis, spēris pāris soļus, lai nokļūtu līdz galdam, paņēma viskija glāzi un palika stāvam pie galda, veroties uz sievieti no mugurpuses. Viena roka viņai bija savilkta ap vidukli, bet otra, ar elkoni atbalstījās pret salocīto roku, paceltu gaisā turēdama gandrīz nopīpēto cigareti. Vīrietis nopētīja sievietes auguma līnijas no galvas līdz kājām.
„Tu zini, ka man ir taisnība,” viņš noteica sievietei no mugurpuses.
„Es zinu,” pavisam klusā balsī sieviete atzina. 
Ja istabā nevaldītu pilnīgs miers, tad visticamāk vīrietis nemaz šo atzinumu nebūtu sadzirdējis.
Tajā paša laikā viņa jutās tā, it kā viss pasaules smagums kā neredzams Damokla zobens karājās viņai virs galvas, ik brīdi grasoties uzkrist viņai virsū. Viņi abi stāvēja nekustēdamies, telpā bija dzirdama vien elpošana un attālās pilsētas skaņas, kas ieplūda istabā caur pavērto logu.

ceturtdiena, 2012. gada 9. augusts

Klusie vārdi, kas atbalsojas plašajos prāta nostūros

"Tev ir 21 gads, tu esi viena un raksti savas ziņas." Šādi vārdi, izteikti skaļi un vēl nākuši no cita cilvēka lūpām, mani uz brīdi apstulbināja, bet ar laiku ieskāva sevī. Tik dīvaini liekas, ka, izteikti skaļi, tie materializējas un kļūst par realitāti, par skaudro patiesību. Jāatzīst, ka tas skan diezgan skumji, dzirdot tos no malas, rodas sajūta, kuras kā kaitinoša un sāpīga skabarga, ieduras ķermenī un prātā, lēnām salaužot ieturēto stilu un vienaldzību.
Lēnām tu sāc meklēt iemeslus - sevī, citos, vidē, izvēlēs, zināšanās - visur. Taču iemeslu meklēšana nekad īsti nav palīdzējusi.
Varbūt lietas ir iegrozījušās nepareizi, varbūt es pārāk pievērsos darbam un mācībām, varbūt es nezinu, ko darīt. Varbūt man ir bail. Un ko gan dara cilvēki, kuri, pamostoties blakus kādam, kuru vēl vakar mīlēja, secina, ka vairs nemīl, ka viss, kas ilgu laiku bija uzturēts, kultivēts, bez kā nevarēja dzīvot, vairs neko no tā nenozīmē? Visticamāk, vienīgā atbilde varētu būt "notika dzīve".
Vienu brīdi man likās, ka pasaule ir apstājusies. Man nekad īsti nesanāca skaļi izteikt to, ko es dziļi sevī jutu. Man tas nepadevās. Ir cilvēki, kuriem nepadodas spēlēt basketbolu vai zīmēt, vai dziedāt. Man nepadevās izklāstīt skaļi savas sajūtas. Ja tā labi padomā, tad man nav ne mazākās nojausmas, ko es darītu, ja mani situācija spiestu to darīt. Noteikti iestātos visaptverošs klusums, kurš nebūs asociējams ar patīkamu un nomierinošu iekšējā miera sajūtu. Nē, tas būs tāds klusums, kuru nav iespējams pārtraukt, taču tas, atbalsojoties visā telpā, dun tavās smadzenēs un lēnām tevi smacē, izspiežot visu gaisu ārā no tavām krūtīm. Varbūt man bija problēmas. Iespējams, mani neinteresēja stāsts ar laimīgām beigām, iespējams, es gribēju izjust tās emocijas, par kurām neviens nav sajūsmā, tās, kuras cilvēki nicina un no kurām izvairās - varbūt tad man būs par ko rakstīt, varbūt tad es būšu saņēmusi dzīves realitātes daļu, kura pagaidām vien līdzpastāv kopā ar mani.
Pasaules skaistums izpaužas skaistumā to ieraudzīt. Tu noraidoši pakratīsi galvu, uzgriežot man muguru, ļaujot putekļu gūzmai un cilvēku ziņkārīgajiem skatieniem man gāzties kā Niagāras ūdenskrituma mutuļojošajam ūdenim. Tie mani smacēs un biedēs. Beigās es vienalga visvairāk biedēšu pati sevi. Būdama necilvēcīgi nespēcīga saistībā ar saviem spriedumiem, es priecāšos, ka esmu lēmumu izdarījusi. Pat tad, ja man tas liksies nepareizs. Tas vienalga būs lēmums. Mans. 

otrdiena, 2012. gada 3. aprīlis

Blame it on my ADD

Ziniet, es neesmu interneta topogrāfiskais idiots, bet, Green, es nekādīgi nevaru atrast komentāru vietu tavā jaunajā izskatā! Čuš! Un es neesmu spējīga noturēt ciet savu muti [labi vien, ka tā, citādi kā gan mēs spētu viena otru izklaidēt???]. Kad nu tas ir pateikts, tad ķeršos klāt pie savām pārdomām.

Šī dziesma pēdējā laikā ļoti bieži griežas manā mūzikas atskaņotājā.



Man šķiet, ka pēdējā laikā es esmu bijusi īpaši viegli aizkaitināma, kam teorētiski nav bijis nekāds izteikti atšķirīgs iemesls. Patiesībā es domāju, ka man vajadzēja nedēļu bez apkārtējo gaušanās par savu mīlas dzīvi, jo vienu brīdi es vairs nebiju spējīga uzkalusīt vienu un to pašu atkal un atkal. Ja kādreiz esiet mēģinājuši klausīties disku, kas uzkāries magnetafonā vai plati, kas aizķērusies plašu atskaņotājā, tad saprotat, cik kaitinoši un neizturami tas paliek. Es varu uzklausīt patiešām svarīgas lietas, vienalga par ko, bet ne jau tīneidžer-all-over-again-murgus. Vai tas mani padara par drausmīgu cilvēku?

trešdiena, 2012. gada 21. marts

Morālās klišejas un realitātes dvesmas

Es dažreiz domāju... Nē, pagaidi, es domāju vienmēr, bet dažreiz, dažreiz es domāju par visiem scenārijiem, kuri varētu iezīmēties manā dzīvē. Lieki teikt, ka brīnišķīgie scenāriji lielākoties saskarās ar nežēlīgo dzīves realitāti.Un tad tu saproti, ka Koelju izskaistinātie rakstu darbi un tajos mītošā dzīves patiesība nav patiesība. Vēl biežāk prātā iezogas doma, vai viņš maz ir redzējis, kāda ir īstā dzīve, ja atļaujas burbulēt par sadošanos rokās, mīlestību bez robežām un gaidām, pazemību un sapņu piepildījumu? Varbūt, ka viņš dzīvo uz citas planētas, bet ja nē, tad, cik man zināms, šī planēta, kur mēs atrodamies, ir biedējoša un sāpju pilna vieta. Tā viņa tur sēdēja ar atvērtu Marķīza de Sada grāmatu savās rokās, kamēr domas šāvās caur viņas prātu gaismas ātrumā.
Sapņi par mieru un vienlīdzību ir kļuvuš par klišeju, kamēr karš un naids ir realitāte, dzinējspēks, iemesls un cēlonis, un sekas. Lūk, tas ir skumji! Skumji ir dzīvot pasaulē, kur labais un pareizais ir klišeja. Tiekšanās pēc tā ir bezpēcības, nevarības un nespējas iezīme. Burtiski - vājums. Tāpēc izdzīvo stiprākais - tas, kurš ir spējīgs karot un uzvarēt karā, tas, kurš grib valdīt, nevis sniegt padomu valdīšanā, izpildot savas tautas vēlmes. Ekonomikā un politikā, tieslietās, kultūrā, pat mākslā un sadzīvē - visur - uzvar nevis godīgākais un taisnīgākais, bet gan spēcīgākais, viltīgākais un nežēlīgākais.
Godīgi sakot, viņa nemaz nezināja, kāpēc jau tā sāpju pilnajā pasaulē esot, lasīja tik nežēlīgu un skumju grāmatu. Varbūt tāpēc cilvēki izvēlējās lasīt kaut ko ar laimīgām beigām, ar skaistām beigām, kurās uzvar labais un mīlestība, jo tā pietrūka reālajā dzīvē. Ģimenē un attiecībās noteikumus diktē nevis tas, kurš vairāk mīl, bet tas, kurš mīl mazāk. Un cik gan nepareizi ir diktēt noteikumus attiecībās? Cik gan muļķīgi ir mīlēt kādu, kurš nekad nav klāt?!Bet cilvēki taču mīl. Tas ir tik dīvaini, ka viņu jūtas neviens no minētajiem faktiem nemaina. Es domāju, ka es tā nevarētu...
Redziet, man liekas, ka es pasauli redzu citādāk nekā citi. Es, protams, saprotu lietas, kuras ir līdz vājprātam nepareizas un šaušelīgas, pat asinis stindzinošas, bet, atšķirībā no citiem, mani tās nepārsteidz. Es saprotu to būtību tieši tik pat ļoti kā apzinos un pieņemu to ikdienas eksistenci. Es redzu arī labās lietas, bet arī tās mani nepārsteidz. Iespējams, tas ir tāpēc, ka man liekas, ka lielākoties viss ir pārvērtēts un pārspīlēts, dramatizēts un banalizēts, līdz klinķim vienkāršots, novests līdz absurdai vienkāršībai, kas vairs neko nepadara ģeniālu vai ievērības cienīgu.
Laika gaitā cilvēks pazūd. Galvenais ir nepazaudēt cilvēcību.


trešdiena, 2012. gada 25. janvāris

Ja es varētu darīt jebko - visu, varbūt neko, to, ko es gribētu, - ko es darītu? Ja es varētu būt jebkas, kas es būtu? Vai es būtu nekas? Vai varbūt es būtu viss? Un kas būtu tu? Vai tu būtu tas, kas esi šobrīd? Un vai es būtu tā pati? Noteikti, ka nē, jo cilvēki būtu citi.
Iespējams, tā ir taisnība, ka atliek vien indivīdam iedot masku, un viņš parādīs savu īsto seju. Jā, pastāv varbūtība, ka man ir maska. Arī tev tāda var būt. Tāda var būt ikkatram, kurš paiet tev garām uz ielas vai apstājas ar tevi sasveicināties garajos fakultātes gaiteņos. Tāda var būt cilvēkiem tavā darba vietā un... pat mājās. Tomēr vai tā ir maska, ja tik ļoti pieaugusi sejai, ka kļuvusi par to? Ja to norautu no sejas, tad man tādas vairs nebūtu. Tā vairs nav maska un tādējādi nekad nav bijusi.
Es vienkārši neesmu saulaina persona. Racionalitāte, dedukcijas un indukcijas spējas, zināšanas - tā ir mana maska. Ir lietas, kurām es neticu, jo manā prātā tās neeksistē. Iespējams, man ir ļoti zemas empātijas spējas vai varbūt es vēlos, lai man būtu ļoti zemas empātijas spējas. Neesmu vēl izdomājusi, kurš no variantiem ir pareizais.
Rakstot ar pildspalvu uz papīra, man riebjas kļūdīties - man ir psiholoģiski grūti nosvītrot nepareizi uzrakstīto un pēc tam pārrakstīt pareizi. Man ir grūti pateikt "es nezinu". Man vienmēr no grāmatplaukta izņemtās gramātas jānoliek atpakaļ grāmatplauktā. Man nepieciešami trīs modinātāja zvani, lai es izkāptu no gultas, neskatoties, ka pamostos no pirmā. Es vienmēr pieceļos pulksten 5.00 no rīta, lai paskatītos pulkstenī un secinātu, ka "ir pieci". Reizi pusgadā man ir bezmiega periods, kurs ilgst 6 naktis. Bez šīm ir vēl citas dīvainības, ar kurām es sadzīvoju.
Un tagad, iesniekgusi savu kursa darbu, es sēžu un skatos sienā. Tā vēl nekad nav likusies tik interesanta.

piektdiena, 2012. gada 13. janvāris

Piektdiena, trīspadsmit.

Man skan Blue Foundation. Es mācos socioloģijas eksāmenam. Vispār esmu tikai pie 4 lapas no 45.

ceturtdiena, 2012. gada 5. janvāris

Overthinking, indeed, my dear!


Vecums ir tad, kad pārāk ātri sāk notirpt kāja, uz kuras sēdi, un, to izkustinot, sarauj krampis. Darbi lēnām kustās uz priekšu. Lēnām. Šogad es tikai skrienu, skrienu un skrienu, paliekot uz vietas.
Es mazāk rakstu un vairāk domāju, taču ik reizi, kad piesēžos, lai uzrakstītu, pēc pirmā vārda es metu tam mieru, jo patiesībā taču nav vērts.
Ik pa brīdim domāju, vai nekļūšu par masīvu vilšanās blāķi pati sev. Ja nu dzīvē nesanāk, ja nu nav lemts? Šogad daudz biežāk es ieslīgstu iekšējās filosofiskās pārdomās, vienlaicīgi nokļūstot pretrunās pašai ar sevi. Nemitīgi strīdēties ar sevi ir daudz traģiskāk nekā ar citiem, jo uzvarētāja nav - pat uzvarot tu zaudē. Un strīdi taču ir saistīti ar uzvaru, tie nav ikdienas izklaide. Vienīgais mērķis ir uzvarēt, pierādīt savu taisnību, otra taisnību saskaldot sīkās drumslās. Tāpēc katru reizi, kad uzvaru, es kādu daļu sevis saskaldu dīkās drumslās. Man liekas, ka tas notiek arī tad, ja zaudēju. Jā, varbūt to daļu, kurai nav taisnība, bet varbūt to, kura ir vājāka, taču ir taisnība. Laikam tikai ar gadiem nāk izpratne, ka vienas taisnības nav, tās ir vairākas - katram ir sava taisnība. Un vēl ilgāku laiku prasa tolerance un spēja pieņemt uzskatu, ka tava taisnība var nebūt tasinība kādam citam. Es personīgi neesmu tikusi tik tālu, tāpēc turpinu saskaldīt kadu daļu sevis, kad uznāk tāda nepieciešamība.
Daudz biežāk es sevi pieķeru pie atklāsmes, ka man patīk būt vienai, ka man daudz biežāk patīk būt vienai. Acīmredzot, pie vientulības pierod, pierod tik ļoti, ka vientulība kļūst par ikdienas stāvokli, par nemainīgu dispozīciju, kura konstanti ir, tāpēc to pat vairs nejūt kā to parādību, kas tā patiesībā ir, jo to vienkārši vairs nejūt. Dažreiz apkārt esošie cilvēki mani nogurdina. Ne sliktā nozīmē. Godīgi sakot, vispār nekādā nozīmē. Es neesmu atradusi iekšējo mieru, pēc kura visi tā tiecās, tāpēc nekas nav sakārtots, taču kamēr citi to izmisīgi meklē un saliek visu pa plauktiņiem, es iemācos peldēt mūžīgajā haosā, kas mani maigi sevī ieskauj un, gluži kā atvars, velk aizvien dziļāk un dziļāk, lēnītēm izsūcot no manis gaisu, nogremdējot tumšajā dzelmē. Patiesībā es domaju, ka dzīvi nemaz nav iespējams sakārtot.
Bet, protams, es esmu izcili skeptiska.