Man gribas lidot. Vai kādreiz esi tā juties? Gribas palēkties un nesajust vairs zemi zem savām kājām. Šodien gribas. Tik ļoti gribas. Nespēdama piepildīt šo sapni, es noskumu. Ne vienmēr vari dabūt to, ko gribi, pat tad, ja gribi tik ļoti, ka sāp. Tā nav gravitācija, kas tur mani šeit pret pašas gribu, tā esmu es pati, tās ir manas bailes, racionālā domāšana, visu "par" un "pret" izsvēršana, piesardzība, sevis saņemšana rokās, likšana elpot mierīgi.
Kā tam būtu jābūt? Citādi, nekā tas ir. Tumsas vietā būtu jābūt gaismai, kura apžilbina acis. Varētu šķist, ka esmu emocionāli nospiesta, nevarētu teikt, ka nestabila, bet neesmu. Man viss ir labi, vienmēr viss ir labi. Es tikai dažreiz sevi nesaprotu, dažreiz sevi nepazīstu, dažreiz negribu pazīt. Bet ņemot vērā faktu, ka man apkārt ir tik burvīgi cilvēki, tam vajadzētu kaut ko nozīmēt, citādi viņi nebūtu. Es būtu viena. Viena.
Tieši šo cilvēku dēļ, manī nepastāv vēlme atgriezties pagātnē, lai labotu savus pagātnes darbus un nedarbus, jo tad, iespējams, viņu man nebūtu. Būtu citi, bet ne tie paši. Bez viņiem es nebūtu es, manis nebūtu.
Es bieži mēdzu teikt, ka man kaut kas ir vienalga- sīkumi, kuri ir pavisam nenozīmīgi. Es nekad neesmu bijusi spējīga pateikt, ka man ir bijis vienalga par viņiem. Nekad.
Patiesībā, es cenšos nepieķerties, lietām, vietām, cilvēkiem, parādībām, bet vienmēr ir izņēmumi. Dažreiz tev nav izvēles, jo sirds pasaka priekšā un gūst virsroku pār prātu. Un tagad, kad vairs nav tik daudz laika, ko pavadīt kopā, nekas nav mainījies, viss- rūpes, cieņa, mīlestība, sapratne, atbalsts, uzticēšanās un ticība- nekas nav mainījies. Šeit nespēj strādāt "no acīm prom, no sirds ārā" princips. Ir lietas, kuras nemainās. Ja tu esi tās sajutis, tad tās ir kļuvušas par vērtību, par prioritāti.
