I have some pretty bad habits.

Laikā, kad vieta, kur atrodies, ir tik pelēka un netīra, neglītuma pilna, ka šķiet grēcīga. Zemē atspoguļojas netiklu darbību sekas, un bērzu baltā miza vairs nav balta. Cilvēku sejas ir pelēkas un nesmaida, acis ir pelēkas un tukšas. Pat gaisma, kura iespīd pa tavu logu nav pietiekami gaiša, lai sauktu to par gaismu. Vai tas ir ilgi gaidīgais pavasaris, kas grimst netīros un piemēslotos Rīgas dubļos un neizsakāmi lielā pudeļu un citu mēslu kaudzē? Un tomēr jūs varat neticēt, bet tajā ir kaut kas skaists. Neglītajā taču vienmēr ir atrodams kaut kas skaists, tieši tāpēc, ka tas uzskatāms par neglītu.
Brīdī, kad pelēkās un aukstās lietus lāses skar tavu seju, tevī ieplūst atvieglojuma sajūta, nevis aukstas tirpas pārskrien pār muguru. Un šodien ir pūpolsvētdiena, bet es nezinu, vai jebkad esmu uzskatījusi šo dienu par īstiem svētkiem, tā vairāk ir tikai un vienīgi tradīcija vai ieradums, kas pāriet ikgadējā rutīnā. Cik nevajadzīgi!
Manā prātā norit laika atskaite līdz studiju gada beigām. Un kā jau ierasts, reizi pusgadā es negribīgi spēju spēles ar laiku. Šobrīd šķiet, ka laiks iet ātrāk. Vai tas ir noveļams uz pulksteņa grozīšanu vai padarāmo darbu kaudzi, kas tā īsti vēl pat nav sākta? Iespējams, uz abiem. Bet tā jau ir, kad laiku vajadzētu nedaudz vairāk, tas izsmējīgi steidzas uz priekšu, smejoties tev tieši sejā, citos gadījumos tas velkas. Vajadzētu kļūt apzinīgākai un sākt darīt darbus laicīgāk, taču es zinu, ka šajā dzīvē tā nenoteik, varbūt tad, kad būšu kļuvusi par kādu citu, jo varbūt tai citai būs vairāk brīva laika, vairāk vēlmes un vairāk idejas par noderību.
Pagaidām es turos pa gabalu no tās drāmas, kas noteik man apkārt. Varbūt diezgan netipiski sieviešu dzimumam, bet man riebjas drāma, man riebjas nesaskaņas apkārtējo cilvēku starpā, man riebjas izrunāt katru sīkumu, man riebjas meklēt attaisnojumus un aizbildinājumu savām darbībām, man riebjas vērot, kā citi meklē attaisnojumus un aizbildinājumus savām un man pavisam noteikti riebjas būt iesaistītai. Patiesībā skaidrošanās ir pārāk pārvērtēta, jo īstenībā nevienam tā nav vajadzīga, tikai tam, kas skaidrojās, pārējiem neinteresē- draugiem nav nepieciešama skaidrošanās, jo viņi pieņem tevi tādu, kāds tu esi, un ienaidniekiem būs vienalga, viņi tāpat neklausīsies. Tāpēc tu skaidrojies tikai un vienīgi, lai pats justos labāk. Tagad, kad angļu valoda ir veiksmīgi nost no kakla (pateicoties arī dažiem kursabiedriem, ar kuriem bija dīvaini viegli sastrādāties) un filosofija kontroldarbs ir puspabeigts, es jūtos nedaudz mierīgāka. Un es joprojām turpinu izgāzties prezentācijās, jo es laikam uztraucos, lai piedod man tie, kuriem nācās prezentēt ar mani. Rīt vajadzētu visu pilnībā pabeigt, lai ir miers.
Es varētu nobeigt uz pārliecinoši pozitīvas nots, teiksim, ...es domāju...,ja tev nav pieteikami plašs teorētisko zināšanu loks, bet gan izcils phrõnesis, tad pazudis tu būtu tikai Aristoteļa acīs, jo patiesībā mūsdienās tu izdzīvotu arī ar savu phrõnesis. Filosofija, mīlīši, filosofija.
P.s Antīko laiku gudro uztverē arī tikumība bija pārlieku šaurs jēdziens un manāmi pārvērtēta!

Kā ledus gabals, tas atlūzt no tevis un attālinās.

Es atkal salīdzinoši sen šeit neesmu rādījusies, bet tagad es atkal esmu, tikai pateicoties pāris vārdiem, kurus es izlasīju, pāris parastām darbībām, kuras es piefiksēju, pāris domām, kas klejo pa manu prātu, pāris sajūtām, kas mani nav pametušas un pāris cilvēkiem, kuri man ir bijuši apkārt pēdējās dienās. Kopā tas viss veido glītu kolāžu, kuras dzīlēs ir kaut kas biedējošs, tumšs, neatklāts, bet skaists.
Vārdi vienmēr kaut kur ir, pat tad, kad tos ir grūti dabūt ārā, kad tie iesprūst kaklā, un tu sāc rīstīties, izmisīgi ķerot pēc elpas. Patiesībā tu nesmoc, tev tikai tā liekas, bet ilūzijas ir bīstamas. Iegaumē to labi!

Un ko tu dari tad, kad esi pazudis un nevari sevi atrast? Pie kā tu vērsies? Pie tās personas, kura ir tevī, bet tu viņu nejūti? Viņa taču bija tepat blakus. Vēl nesen. Cik nesen? Es neatceros, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tagad ir par vēlu skriet un meklēt, kur es viņu atstāju.
No šī var noprast, ka man iet...labi. Es joprojām esmu tā pati, kuru šeit ievietoju. Skaņa ir, bet attēla nav. Bet, iespējams, ir otrādi. Man šķiet vajadzētu atkārtoties- es neesmu depresīva, kā tas šobrīd šeit varētu šķist. Es zinu, ka es rakstu par citādām sajūtām. Tomēr tajā pašā laikā manī ir arī daudz prieka un mīlestības, manī ir daudz laba, bet to labo var izlikt apskatei arī citur, labo var censties pavairot un dāvināt citiem. To nevejag slēpt. Un kur likt visu to pārējo, ko es nevēlos uzgrūst nevienam citam? Šīs sajūtas es nevēlos pavairot un piedāvāt citiem, pat ja tā būtu vieglāk. Tāpēc man ir šī vieta, tāpēc man dažreiz patīk vienatne, kur var tikt ar sevi galā, izdzīt dēmonus, kas sakrājušies. Jāmin gan, ka viss sliktais ir tikai nosacīti slikts.
Vārdu pa vārdam es lieku kopā dzīvi. Es ticu, ka jūs sapratīsiet, ka dažreiz vārdi, kuri tiek izmantoti, nerīmējas kopā, tāpēc kādā brīdī mēs vairs nesaprotam, kas tur rakstīts, kas ar to domāts. Vēl trakāk- dažreiz mēs vairs nevaram to izlasīt. Uzraksti, un tas tur paliks. Iespiedies papīrā kā tinte. Dzēšlapa nepalīdzēs, nožēla arī ne. Dzīvo. Raksti. Pēc tam tu varēsi pāršķirstīt savu darbu, ja uzdrošināsies to darīt. Tas nav izaicinājums, spēle vai derības. To sauc tikai vienā vārdā, un tai ir tikai viens iznākums. Dzīve. Tad, ko tu liksi tai pretī? Kāda ir samaksa par dzīvi? Tā neprasa daudz, tā prasa visu.
Ak, jā, just for the record pieļaut vienas un tās pašas kļūdas ir nožēlojami, bet nezināmu iemeslu dēļ man tas gadās sasodīti bieži. Pēdējā laikā ir iestājies tāds iedvesmas pagrimums, kādu sen neesmu piedzīvojusi. Ir tik daudz, ko gribas uzrakstīt. Ir tik daudz, kas galvā skan labi, bet uzlikts uz papīra tas izskatās mazs un melns, nepareizs. Uzliekot to uz papīra, tu vairs nevēlies to saukt par savu domu, jo dažbrīd tā izskatās pēc manjakālas novirzes vai saldas banalitātes. Un, ja beigās man tomēr ir jāizvēlas viens no abiem, es došu priekšroku manjakālām novirzēm. Šobrīd tā vien liekas, ka ir par daudz. Bet visi man turpina atgādināt, ka drīz būs brīvdienas, un tikai šodien es apjēdzu, ka tās būs patiešām drīz. Es vairs nesekoju līdzi laikam.
Un vispār šis ieraksts ir... (es vēl meklēju pietiekami labu apzīmējumu).

Jā, es turpinu rakstīt kaut ko līdzīgu grāmatai.

[...] Ja tu pateiktu, ka gribi redzēt mani mirušu, es mirtu tikai tāpēc, lai tevi iepriecinātu.
Zvēru. Ja pēdējais, ko es redzētu, būtu tu, tad zinātu, ka tam visam bija jēga. Un tagad kāds pacentīsies izmantot iespēju sagraut noskaņu, jautājot, kurš gan varētu gribēt redzēt savu draugu vai tuvāko mirušu? Tā taču būtu katastrofa. Jā, būtu. Taču pasaulē ir aizmirsts, ka pastāv arī tāda mīlestība, kas nav abpusēja, pastāv mīlestība, kas ir vērsta no viena cilvēka pret otru, taču atbilde netiek sagaidīta. Bet, vai tas nozīmē, ka tā mīlestība, ko šis cilvēks no sevis atdod otram, ir mazāka vai nevērtīgāka, neīstāka? Nē, tā ir tieši tāda pati, kāda tā būtu, ja tai būtu atbilde. Varbūt pat tā ir stiprāka, ja atbildes tai nav, jo tu mīli kādu, kurš neļauj tev sev pietuvoties, kādu, kurš tevi sāpina, kādu, kurš tevi ienīst, kādu, kuram patīk novērot tevi raustamies agonijā, kādu, kurš, iespējams, grib, lai tu mirsti. Tomēr, neskatoties uz to visu, tu viņu mīli ar visu savu sirdi. Lai cik reizes viņš tajā ir atstājis kādu neizdzēšamu rētu, tu piespied to pukstēt, tikai tāpēc, lai viņu mīlētu. Tikai tāpēc.
Tāpat kā dzīvi, kuru tu neapšaubāmi mīli, arī viņu tu nepamet. Tie, kas dzīvi nemīl, daudz nerunā par aiziešanu, par ļaunumu, par netaisnību, par depresiju vai nāvi, viņi vienkārši aiziet. Klusi. Tāpat kā atnāca. Jo viņiem nav nekādi rēķini, kas kārtojami ar dzīvi. Viņi nejūtās tai parādā un nejūtās, ka tā ir kaut ko parādā viņiem. Viņi nevēlas iesaistīties nekādos darījumos ar to, viņi nevēlas veidot ar dzīvi attiecības.
Tieši tā arī viņš aizgāja- klusi un nevienam nemanot. Un es sapratu, ka tā bija viņa izvēle. Man nebija tiesību ko pārmest vai sūkstīties. Viņš nebija man neko parādā, viņš nebija man parādā savu dzīvi. Bet tas nenozīmē, ka man viņa nepietrūkst. Pietrūkst, un katru dienu. Parasti viņš bija tas, kurš lika man atcerēties par sevi, jo brīžiem to mīlestību, kuru es valtīju tam, kuram patika ciešanas, es projecēju uz viņu. Tagad viņa vairs šeit nebija, un es jutos vientuļāka nekā jebkad agrāk. Man nekad prātā nenāca jautājums, vai ir tādas vietas kā debesis un elle, jo tas nozīmētu, ka viņš ir vienā no abām vietām. Viņam nepatiktu debesis, bet arī elle nešķiet vilinoša vieta, kur iegriezties, tā viņš man pats vienreiz teica. Tad, kur gan viņš ir? Varbūt šeit pat, man blakām. Varbūt, ka viņš nekur nav aizgājis. Tā man dažreiz šķiet, jo ir patīkami domāt, ka ir kāds, kuram tu aizvien vēl rūpi.
Raudāt nav jēgas, jo visas asaras jau ir izraudātas un pašas nožuvušas uz piesārtušajiem vaigiem. Ir palicis tikai neizmērojams tukšums krūšu apvidū, kurš katru dienu plešas plašumā. Pavisam drīz manī nebūs nekā. Es būšu tikai čaula, kuģa vraks, kurā vairs nekad nebūs dzīvības. Es zinu, ka viņš negribēja nodarīt man pāri, bet, kā gan viņš nezināja, ka nogalinot sevi, viņš nogalinās arī mani? Taču tagad tam bija par vēlu. Mēs abi bijām daudzejādā ziņā miruši.
Patiesībā ir grūti noticēt, ka ir pagājis jau gads, kopš viņš labprātīgi aizgāja. Dažreiz šķiet, ka laiks skrien ātri, bet citās dienās tas velkās, it īpaši tajās, kad es domāju, cik gados aiziešu es. Redziet, man nav noslieces uz pašnāvību, es to nekad neizdarītu, jo es to pieminēju. Es neesmu arī pietiekmai drosmīga, lai padarītu sev galu, jo fiziskas sāpes mani nedaudz biedē, es nevarētu sev labprātīgi nodarīt fiziskas sāpes. Pretstatā tam, es nogalinu sevi garīgi, es nodarbojos ar savas sirds, dvēseles un prāta mocīšanu.
Iesākumā apkārtējie cilvēki centās piespiest mani runāt par piedzīvoto zaudējumu, runāt ar skolas psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, ārstiem. It kā runāšan palīdzētu, it kā tas varētu atgriezt viņu dzīvē. Man riebās par to runāt, tāpēc es klusēju. Ja patversmē nebūtu kāda, kurš piespiestu mani iet uz skolu, es nolīstu kādā tumšā kaktā, lai paslēptos no vērīgajiem acu skatieniem, kuri vienmēr pauda tik dalītas sajūtas. Es jutu, ka es katru dienu tieku vērota. Viņi laikam baidījās, ka es sekošu viņa piemēram. Bet tas apliecina tikai to, ka viņi mani nepazīst. Neviens mani nepazīst. Es nezinu, vai es sevi vainoju viņa nāvē, jo teorētsiki, esot viņa tuvākajam draugam, man vajadzēja ievērot. Ko ievērot? Nekas par to neliecināja. Viņš vienmēr smaidīja. Viņš bija bijis mans balsts jau vairākus gadus. Tagad mans balsts bija iegrimis dziļi zemē. Ja arī es sevi nevainoju, es zināju vienu cilvēku, kurš mani vainoja. Ironiski, ka tas bija tieši tas cilvēks, kuru es mīlēju.
Varētu teikt, ka mēs abi nevarējām viņu palaist vaļā, tikai veids kādā mēs pie viņa turējāmies bija pilnīgi atšķirīgs. Es turējos klusi, nevienam to nemanot, bez pārmetumiem, naida, dusmām, tikai dziļām jo dziļām sāpēm. Viņš turējās savādāk- ar naidu un dusmām, kuras bija vērstas pret mani un ar jautājumu "kāpēc" vērstu pret debesīm. Bija tikai viens veids, kurā mēs turējāmies pie viņa vienādi,- mīlestībā, kas vērsta pret viņu. Visādā gadījumā es biju nogurusi. Tāpēc es pārstāju runāt. Sākumā mani atkal sūtīja aprunāties pie psihologa, vēlāk- es nokļuvu pie psihiatra. Gan vieniem, gan otriem patīk iztirzāt tavu dzīvi, jautājot par bērnību, vecākiem, brāļiem vai māsām, mājām, vārdu skaot, par visu to, kas man nekad nav bijis. Un tad viņi žēlsirdīgi skatās uz mani un māj ar galvu. Smieklīgi, ka runātājs ir tikai ārsts, kuram pretī tu sēdi. Es nekad neizdvešu ne vārda.
Mana dzīves vieta ir bērnu patversme, kurā es dzīvoju nu jau septiņpadsmit gadus. Citu māju man nekad īsti nav bijis. Man bija septiņpadsmit, tomēr manī nebija ne miņas no tā patīkamā pusaudžu naivuma, kuru varēja sazīmēt lielākajā daļā manu vienaudžu. Iespējams, ka dzīve viņus vēl nebija pievarējusi. Es pazinu pasaules tumšās puses, jo nekad nebiju laimes lutekle, ja par tādu nesauc kādu, kuram nekas nepieder. Tās puses, kuras nav tik skaistas un pārāk bieži tiek slēptas. Dažreiz man šķiet, ka es pati esmu šīs pasuales kroplums un neglītums. Šis uzskats neradās bez jebkāda iemesla. Es biju pamesta, man nebija vecāku. Cik sevi atceros, vienmēr biju dzīvojusi vecajās, bāli nodzeltējušajās sienās kopā ar sev līdzīgajiem, kuriem pasaule bija uzgriezusi muguru. Mēs bijām bērni, kuri ir bijuši nevēlami, kuriem nekad nav bijis un nebūs tā, kas katram bērnam ir kopš dzimšanas- vecāku. Jau kopš dzimšanas es esmu bijusi nemīlama, nelaimes gadījums, kļūda, tāpēc no manis atbrīvojās.
Es gribētu atbrīvoties no savām atmiņām, jo varbūt tad, es zaudētu to rūgtumu, kas manī nepazūd ne uz mirkli. Ir grūti sevi apzināties, ja zini, ka, pat zīdainis būdams, esi bijis panikas iemesls, pretīguma iemiesojums. Varbūt no tā man ir tieksme mīlēt cilvēkus, kuri nemīl mani.[...]

"Mīlestība nav ierobežojums, mīlestība ir lidojums"

"Mīlestība vienmēr atstāj nozīmīgas pēdas."

Noteikti, ka katrs kaut vienu reizi dzīvē ir prātojis par Dieva esamību. Vai viņš ir? Vai nav? Un, ja ir, tad kāds viņš ir? Un, kur viņš ir tad, kad viņu vajag visvairāk? Iespējams, ka viņš ir pasaulē vispieminētākā persona, lieta, parādība, būtne... Viņam tiek lūgta palīdzība, teikti pateicības vārdi un veltīti lāsti. Viss. Dažiem viņš pastāv, dažiem nepastāv, citiem ir pilnīgi vienalga. Bet ņemot vērā, ka gandrīz nekad nevar būt pilnīgi vienalga, tie, kas tā apgalvo, melo. Normālā gadījumā man šādas pārdomas pavisam noteikti neveidojas divpadsmitos no rīta, bet es lasu Viljama P. Janga romānu "Būda", kas savā būtībā ir tīri filosofiskas pārdomas par reliģiju, Dievu un cilvēka nozīmi, tā attiecībām ar Dievu. Jā, sākumā es to tieši tā arī uztvēru, bet pēc tam es sapratu, ka grāmata patiesībā ir ļoti vienkārša, ka doma, kas tajā ir ietērpta ir acīmredzama. Šī grāmata māca mums mīlēt. Mīlēt sevi, mīlēt sev apkārtējos, mīlēt dzīvi, mīlēt savu tuvāko, mīlēt savus bērnus, ja jums tādi ir, mīlēt Dievu, ja jūs viņam ticat. Grāmata ir par visaptverošo mīletību, un ne par ko citu.

"Mīlestība, kas tiek uzspiesta, vairs nav mīlestība."
"Taisnība, attiecības ir krietni sarežģītākas nekā noteikumi, taču noteikumi nekad nedos tev atbildes uz sirds dziļākajiem jautājumiem un nekad tevi nemīlēs."

Te ir kluss. Pēdējā laikā vismaz. Bet man patīk.
Vakar spriedu par lietām. Kā tad īsti ir? Vai saņemot to, pēc kā esi alcis un tiecies, tu patiešām sāc apsvērt, vai tas ir tas, kas tev ir vajadzīgs, vai tas ir tas, ko vēroji alkainām acīm, pēc kā tiecies ar abām rokām? Varbūt tā bija tikai cilvēciska iedoma. Pie tam ļoti akla iedoma. Visbiežākajā gadījumā ar mani ir tieši tā, bet es neuzdrošinos apgalvot, ka es nezinu, ko gribu. Problēma jau ir tā, ka es zinu, ko es gribu tajā mirklī, bet, kad tas nonāk manās rokās, kad tas ir sasniegts, tas zudē vērtību. Secinājums- es nemāku domāt ilgtermiņā. Vai patiešām? Mierinājums varētu būt, ka es neesmu tāda viena. Tikai tas nav mierinājums, ja kas tāds notiek ar cilvēku, kuru tu pazīsti, kurš tev kaut ko nozīmē. Ir smagi noskatīties uz kādu, kurš nezin, ko darīt, kuru ceļu izvēlēties un iet, nezinot, vai spēs to noiet līdz galam. Noskatīties ir daudz grūtāk, nekā ciest pašam. Un kādu padomu dot, kad pēc tāda jautā? Man nekad nav paticis dot padomus vai mācīt, es māku uzklausīt un būt blakus, bet ko gan es varu ieteikt? Dzīvo savu dzīvi. Tu vienmēr varēsi iet uz priekšu, lai darītu citas lietas, bet nekad nevarēsi pagriezties atpakaļ, lai tomēr paveiktu to, ko nepaveici. Un patiesība ir viena, kuru arī es nepaturēju pie sevis- es būšu laimīga, ja tāda būsi tu. Ziniet tā ir, ka bieži vien tiek pievērtas acis līdzekļiem, kādi tiek izmantoti, lai šo laimi sasniegtu. Bet šādos gadījumos nekad nav dalītas sajūtas, jo cilvēks, kurš stāv tev priekšā un smēķē otro cigareti pēc kārtas, meklējot pareizās atbildes uz jautājumiem, uz kuriem tādas pareizās atbildes nav, ir kāda tavas sirds daļa. Ja šie pāris cilvēki, kuriem katram pieder kāda manas sirds daļa pazustu, es paliktu bez sirds. Cilvēks var funkcionēt bez dažādiem orgāniem, pat ar vienu plaušu, bet sirds ir viena, kas jau tā nepieder vairs tev pašam. To nedrīkst atņemt, izraut un aizmest.
Pēc visa šī var noprast, ka man bija ļoti jauka sieviešdiena.
Šovakar es fakultātē skatījos filmu. Un man nāca miegs, jo vakardiena bija gara.
Šķiet man ir aptrūcies iedvesmas. Jau labu laiku. Ir izlasītas grāmatas, kuras gribēju izlasīt, un jūtu nepieciešamību meklēt jaunas, kā iedvesmas avotu vai realitātes atspoguļotāju, vai patvērumu no dzīves. Vienalaga. Man patīk grāmatas. Tās nekad nemainās, tās vienmēr ir tādas pašas, tajā vienmēr rakstīts viens un tas pats. Atšķirās tikai tava interpretācija un uzskati, kuri atkarīgi no tava garastāvokļa un dvēseles stāvokļa, kad tās tiek lasītas. Tām var uzticēties un uz tām var paļauties. Ar to palīdzību var atslēgties. No kā? No visa.

They can't tell you how you supposed to feel.

Hello, life!
Šodien ir brīnišķīgs rīts/diena. Saule spīd, ārā auksts, bet kaut kas ir savādāk nekā vakar. Vakardienas vairs nebūs, nebūs nevienas dienas, kura jau ir tikusi aizvadīta. Nekad. Tieši tā vienmēr esmu domājusi. Un tas ir labi, ka lietas, vietas, notikumi un cilvēki neatkārtojas. Nav iespējams klonēt dienu, nedēļu, mēnesi, gadu. Bet vai tu gribētu?
Lasu Dafnijas di Morjē romānu "Rebeka". Vakar ap nakts vidu, neilgi pirms rītausmas, lasīju šīs rindiņas:

"Šī māja mums deva pajumti, mēs runājām, mēs mīlējām šais sienās. Tas bija vakar. Šodien aizejam tālāk, mēs tās vairs neredzam, un mēs esam citādi, mūsu sirdī ir notikusi kāda maza pārvērtība. Mēs nekad vairs nevaram būt gluži tie paši, kas agrāk. Pat kad apstājos kādā ceļmalas ēdienu veikalā pusdienu paēst, un ieeju tumšā, svešā telpā rokas nomazgāt, telpā, kur man svešs durvju rokturis, kur loksnēm lobās nost tapetes, telpā ar mazu smieklīgu spoguli virs mazgājamās bļodas,- tad arī tā vienu mirkli ir mana, pieder pie manis. Mēs pazīstam viena otru. Tā ir tagadne. Nav pagātnes, nav nākotnes. Te es mazgāju rokas, un ieplīsušais spogulis rāda mani man pašai, it kā laikā karājoties; tā esmu es, šis mirklis nepaies."

Un tad es aizmigu...



Viss pamazām nostājas savās vietās. Lietas nokārtojas. Pat man. Un tomēr, vai es varētu dusmoties par sagādātajām raizēm un sāpēm, uztraukumiem un pārmetumiem. Es varētu apgalvot, ka pārmetumi bija netaisni, taču, kuram gan tas rūp. Man riebjas aizbildināties, man riebjas atskaitīties citiem par savām darbībām. Labāk tad klusēju, uzklausot vārdus, kuri sitas sejā kā pļaukas. Es nepiekrītu, es tikai klausos un gaidu, kad viss būs beidzies. Es uzskatu, ka zinu labāk, ka man ir taisnība. Kāpēc gan man būtu sava taisnība jāieborē citiem. Viņi tāpat neticēs. Tāpēc man pietiek, ka to zinu es. Aizbildināšanās ir velta laika tērēšana. Un aizbildinoties tu meklē iespējamos iemeslus savām darbībām, meklē iemeslus savai rīcībai. Tu gribi likt justies labāk sev. Varbūt arī citiem. Bet vairāk jau sev. Pat ja zināsi, ka aizbildinājums ir neloģisks, iracionāls un nepatiess, tu vienalga tam pieķersies kā pie glābšanas riņķa, kurš tevi glābs no tavas sirdsapziņas.
Diena ir sasodīti skaista. Tas ir konstatēts fakts. Tagad man vajadzētu doties to izbaudīt. Kā? Tam nav nozīmes. Es varētu sēdēt pie loga, ietinusies segā zīmēt vai lasīt grāmatu, vai rakstīt, vai nedarīt neko- tikai skatīties uz ainavu, kas paverās no mana istabas loga. Es varētu klausīties mūziku ar aizvērtām acīm. Tas, ko es darītu- tam nebūtu nekādas nozīmes-, it viss iederētos šodienā. Šodiena nav perfekta, bet savādā, man neizprotamā veidā, tā ir īpaša.

Egoisma saciršana gabalos.

Sākšu no sākuma, cenšoties savirknēt loģiskus un sakarīgus teikumus, kā nekā šodien bija latviešu valodas eksāmens. Esmu mierīga un savākusies. Manī ir gaiša cerība, ko es arī godam nesīšu. Paldies. Man gribētos sev labi stipri iesist par to, ko es tūlīt teikšu, bet tā ir taisnība, man riebjas latviešu valoda. Varbūt es esmu vienīgā, kas uzskata, ka mēs visu cenšamies pārlieku sarežģīt, varbūt, ka tā patiešām ir. Ar šo tekstu, es necenšos apgalvot, ka tā nav bagāta, izteiksmīga vai skaista, nē, tieši tāda tā ir. Tomēr dažreiz tieši viss neglītais, šķietami seklais un parastais ir daudz skaistāks, jo tas tikai šķietami ir sekls, parasts un neglīts. Viss atkarīgs no tā, kā to redzi tu pats.

Sheesh...man jāatzīst, ka pēdējā laika esmu bijusi drausmīgi savtīga un egoistiska. Tāda sev es it nemaz nepatīku. Pretīgi. Pārāk daudz "es" un "man", pārāk maz "tev", "tu", "jūs" un "jums". Vismaz ir skaidri redzams, ko es tagad praktizēšu vairāk nekā iepriekš- sapratni, spēju saprast un pieņemt. Skan skaisti. Agrāk es teiktu, ka pārāk skaisti, lai tā būtu patiesība. Tagad, es labāk domāšu, ka tas tomēr ir iespējams. Lai arī gadsimts ir tāds, kad visi domā tikai par sevi, apgalvodami, ka tas, ko viņi dara, ir sabiedrības vai citu cilvēku labā. Man šķiet, ka mēs pārāk sākam līdzinaties mūsu valsts politiķiem. Viņi melo daudz, jo, manuprāt, viņi paši vairs neapzinās, kur ir tā robeža starp patiesību un meliem. Arī labi meli vienalga ir un paliek meli, lai kāds tiem būtu attaisnojums vai pamatojums. Man ir jāveic kāds ieguldījums mammas nebeidzamajām rūpēm par mani un brāļa neizsīkštošajai pacietībai. Nekad nenāk par vēlu apzinaties tos cilvēkus, kuriem tu esi neizsakāmi pateicīgs.

Laicīgi sākšu atkārtot arī pētniecības eksāmena materiālus. Nu vismaz pagaidām es domāju, ka es to sāksu darīt laicīgi. Domas mainās, bet tā labā ideja un vēlme jau paliek.

Labvakar, mana klusā sirds un nogurušais prāt! Kā tev šķiet, vai šis gada sākums man paliks atmiņā ar kaut ko izcili labu? Padomā vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz... Atvieglo manu sirdi un noņem no dvēseles to pašu smagumu, kuru tur uzliki. Tagad.

Būs labi. Esmu apņēmusies savest kārtībā visu, ko atstāju. Jā, es esmu apņēmusies kaut ko izdarīt. Ko gan es vēl varētu pateikt, ja manā prātā apgrozās tikai viena neizturama cerību pilna doma un nekas vairāk? Nekas, ko es pateiktu nešķistu pietiekami labs, pietiekami saprotams un glīts.

Ja man vajadzētu aprakstīt tās šaubas, kas šobrīd atrodas manā pakrūtē, tad es nespētu atrast pietiekami labus vārdus, lai ikviens varētu sajust manas jūtas. Bailes, kuras sajaucas ar neiespējamu vainas sajūtu, uztraukums, kas vārās smadzenēs un nogalinoša vēlme vērst visu par labu. Patīkami, ne?

Es būt tik neizsakāmi priecīga, ja viss pēc iespējas ātrāk nokārtotos. Lūdzu! Nav nekā drausmīgāka par neziņu un vainas sajūtu. Kopā tās ir iznīcinošas. Tā būs laime, kad es tikšu atbrīvota, tad es atkal atsākšu elpot un priecāties par dzīvi, lai kāda ta arī būtu.

Sakrusto par mani visus savus īkšķus, un es tos saskrustošu par tevi, lai tev nekad, nekad nenāktos pieļaut tādu kļūdu, kādu pieļāvu es.

Šoreiz nepaliek vieglāk pat, ja esi šo žulti dabūjis ārā no sevis. Šoreiz nepalīdzēs nekas, kā vien pati situācijas veiksmīga atrisināšana. Tad nu, lai tā tiek veiksmīgi atrisināta, jo drīz man pietrūks gaisa.

Personīgā skaņu plate.

Ir dienas vidus, un es tikko izlīdu no gultas, juzdamās kā mēsls. Have you ever felt that way? Tam pat nav pamatojuma. Es eju gulēt sešos no rīta, ceļos ap astoņiem un vārtos pa gultu praktiski līdz trijiem. Joy! Pilnīgi bezjēdzīgi.

Tagad es sēžu šeit, ar aizpampušām acīm un tumši ziliem lokiem zem acīm, kas liecina par nogurumu, malkojot zaļo tēju, domājot, ka daudz labprātāk dzertu kafiju.

Nākamais gads tuvojās, bet mani moka jautājums, kur palika laiks? Kur palika visi iepriekšējie- gan labie, gan sliktie- kur tie pazuda? Un kāpēc tik ātri? Vai nākamais būs labāks? Nedomāju, ka pēkšņi viss mainīsies, ka pēkšņi es daudzās bezjēdzīgās lietās saredzēšu jēgu, ka kļūšu par kādu citu personu, kurai es būšu sveša. Nedomāju, ka iemīlēšos un zaudēšu galvu. Nedomāju, ka izpratīšu savas darbības un lēmumus. Neticu, ka pēkšņi uz norunātajām satikšanās reizēm es ieradīšos precīzi laikā kā izkāpusi no laika mašīnas. Tas viss galu galā nenotiek kā uz burvju mājiena. Tam nepieciešams laiks. Vai laika man ir daudz? Nezinu. To laiks rādīs. (Diezgan ironiski.)

Un es nedošu solījumus nākamajam gadam, ja nebūšu pārliecināta, ka varēšu tos izpildīt. Tāpēc nedošu tos vispār. Man pietiks ar dzīvi, kura man ir. Man pietiks ar visu, ko tā būs gatava man dot. Un, iespējams, es centīšos nebēdāt par to, ko tā man atņems.

Šodien ir 30. decembris. Rīt ir pēdējā gada diena. Nekas nestāv uz vietas. Viss un visi mainās. Man labpatiktu domāt, ka cilvēki paliek gudrāki, taču, kas es esmu, lai par to spriestu?! Tikai cilvēks.

Nospiedoši. Gada beigās man vajadzētu atmest šīs domas un priecāties. Par ko? Par to, ka esmu nodzīvojusi vēl vienu gadu. Vēl viens gads klāt manai dzīvei. Pateicoties tam, esmu uzkrājusi zināšanas par pasauli, cilvēkiem, dzīvi, draugiem, dabu,...sevi.

Visumā es varētu teikt, ka esmu priecīga. Neticami? Nē, tā ir. Tā ir neizsakāma balva, ka nezinu, ko nākotnē darīšu, kas būšu un kur atradīšos. Es gribētu ceļot, nebūt piesietai nevienai valstij, nevienai mājai. Manas mājas būtu visa pasaule. Tā ir dāvana- cilvēki, kuri mani ieskauj-, jo viņu labestība, godīgums un mīlestība ir neizmērojama. Tā ir cīņa pašai ar sevi, pieņemot lēmumus, izdarot izvēles un meklējot risinājumus, kas veido manu prātu un būtību. Un visbeidzot tā ir burvīga iespēja, ka man nav viss, ko vēlos, jo tad man rodas kaut kāda nojausma, ko es vēlos, ko gribu sasniegt, ko plānoju izdarīt.

I used to watch people when I was walking down the streets

Ak, kas tu esi, lai ar pirkstu norādītu uz visiem maniem trūkumiem? Kas tu esi, lai mani nosodītu? Kas tu man esi, lai mani mainītu?

Un kas esmu es? Kas es tāda esmu, lai teiktu, kas tev jādara? Kas es tāda esmu, lai mocītu tevi ar neatbildāmiem jautājumiem? Kas es tev esmu, lai atļautos dunci iedurt krūtīs, taču nekad to pilnībā neizvilkt ārā?

Tu esi dzīve, tāpēc vari norādīt uz visiem trūkumiem, kuri vien tev tādi šķiet. Tu esi dzīve, tāpēc tu vari brīvi, bez sirdsapziņas pārmetumiem nosodīt ikvienu manu darbību, ko uzskati par nosodāmu. Tu esi mana dzīve, tāpēc tev ir tiesības mani raut un plēst uz pusēm, bīdīt un atstāt, sāpināt un sniegt laimi, brīdināt un atstāt neziņā, pamest un vilkt sev līdz, iemest tumsā un pacelt gaismā, sniegt man mieru un padarīt traku...tu esi mana dzīve, tāpēc tu drīksti ar mani darīt visu, kas ienāk tev prātā, tikai pamācības vai mācības dēļ.

Es esmu es. Neviens un visi. Esmu iemācītā mācība un brīvi klejojoša doma. Es esmu skolotājs un neko nezinoša persona. Es esmu savas dzīves atreferējums un gala iznākums. Kā iemācītā mācība, es zinu labāk, kā klejojoša doma- es domāju, ka zinu labāk, un man ir vienalga, ka nezinu. Kā skolotājs, es gribu dzirdēt tavas atbildes, lai pateiktu, ka tās nav pareizas, kā nezinoša persona, es gribu atbildes saņemt, lai uzzinātu. Kā savas dzīves atreferējums, es drīkstu savam lielākajam ienaidniekam iedurt dunci un sagādāt ciešanas, kādas sagādātas bija man, kā gala iznākums, es vienkārši gaidu beigas, jo mani interesē iznākums.

Iznāk, ka tu esi vienīgā lieta, kas man pa īstam pieder, un tajā pašā laikā- es piederu tev, dzīve!