Ak, kas tu esi, lai ar pirkstu norādītu uz visiem maniem trūkumiem? Kas tu esi, lai mani nosodītu? Kas tu man esi, lai mani mainītu?
Un kas esmu es? Kas es tāda esmu, lai teiktu, kas tev jādara? Kas es tāda esmu, lai mocītu tevi ar neatbildāmiem jautājumiem? Kas es tev esmu, lai atļautos dunci iedurt krūtīs, taču nekad to pilnībā neizvilkt ārā?
Tu esi dzīve, tāpēc vari norādīt uz visiem trūkumiem, kuri vien tev tādi šķiet. Tu esi dzīve, tāpēc tu vari brīvi, bez sirdsapziņas pārmetumiem nosodīt ikvienu manu darbību, ko uzskati par nosodāmu. Tu esi mana dzīve, tāpēc tev ir tiesības mani raut un plēst uz pusēm, bīdīt un atstāt, sāpināt un sniegt laimi, brīdināt un atstāt neziņā, pamest un vilkt sev līdz, iemest tumsā un pacelt gaismā, sniegt man mieru un padarīt traku...tu esi mana dzīve, tāpēc tu drīksti ar mani darīt visu, kas ienāk tev prātā, tikai pamācības vai mācības dēļ.
Es esmu es. Neviens un visi. Esmu iemācītā mācība un brīvi klejojoša doma. Es esmu skolotājs un neko nezinoša persona. Es esmu savas dzīves atreferējums un gala iznākums. Kā iemācītā mācība, es zinu labāk, kā klejojoša doma- es domāju, ka zinu labāk, un man ir vienalga, ka nezinu. Kā skolotājs, es gribu dzirdēt tavas atbildes, lai pateiktu, ka tās nav pareizas, kā nezinoša persona, es gribu atbildes saņemt, lai uzzinātu. Kā savas dzīves atreferējums, es drīkstu savam lielākajam ienaidniekam iedurt dunci un sagādāt ciešanas, kādas sagādātas bija man, kā gala iznākums, es vienkārši gaidu beigas, jo mani interesē iznākums.
Iznāk, ka tu esi vienīgā lieta, kas man pa īstam pieder, un tajā pašā laikā- es piederu tev, dzīve!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru