Te ir kluss. Pēdējā laikā vismaz. Bet man patīk.
Vakar spriedu par lietām. Kā tad īsti ir? Vai saņemot to, pēc kā esi alcis un tiecies, tu patiešām sāc apsvērt, vai tas ir tas, kas tev ir vajadzīgs, vai tas ir tas, ko vēroji alkainām acīm, pēc kā tiecies ar abām rokām? Varbūt tā bija tikai cilvēciska iedoma. Pie tam ļoti akla iedoma. Visbiežākajā gadījumā ar mani ir tieši tā, bet es neuzdrošinos apgalvot, ka es nezinu, ko gribu. Problēma jau ir tā, ka es zinu, ko es gribu tajā mirklī, bet, kad tas nonāk manās rokās, kad tas ir sasniegts, tas zudē vērtību. Secinājums- es nemāku domāt ilgtermiņā. Vai patiešām? Mierinājums varētu būt, ka es neesmu tāda viena. Tikai tas nav mierinājums, ja kas tāds notiek ar cilvēku, kuru tu pazīsti, kurš tev kaut ko nozīmē. Ir smagi noskatīties uz kādu, kurš nezin, ko darīt, kuru ceļu izvēlēties un iet, nezinot, vai spēs to noiet līdz galam. Noskatīties ir daudz grūtāk, nekā ciest pašam. Un kādu padomu dot, kad pēc tāda jautā? Man nekad nav paticis dot padomus vai mācīt, es māku uzklausīt un būt blakus, bet ko gan es varu ieteikt? Dzīvo savu dzīvi. Tu vienmēr varēsi iet uz priekšu, lai darītu citas lietas, bet nekad nevarēsi pagriezties atpakaļ, lai tomēr paveiktu to, ko nepaveici. Un patiesība ir viena, kuru arī es nepaturēju pie sevis- es būšu laimīga, ja tāda būsi tu. Ziniet tā ir, ka bieži vien tiek pievērtas acis līdzekļiem, kādi tiek izmantoti, lai šo laimi sasniegtu. Bet šādos gadījumos nekad nav dalītas sajūtas, jo cilvēks, kurš stāv tev priekšā un smēķē otro cigareti pēc kārtas, meklējot pareizās atbildes uz jautājumiem, uz kuriem tādas pareizās atbildes nav, ir kāda tavas sirds daļa. Ja šie pāris cilvēki, kuriem katram pieder kāda manas sirds daļa pazustu, es paliktu bez sirds. Cilvēks var funkcionēt bez dažādiem orgāniem, pat ar vienu plaušu, bet sirds ir viena, kas jau tā nepieder vairs tev pašam. To nedrīkst atņemt, izraut un aizmest.
Pēc visa šī var noprast, ka man bija ļoti jauka sieviešdiena.
Šovakar es fakultātē skatījos filmu. Un man nāca miegs, jo vakardiena bija gara.
Šķiet man ir aptrūcies iedvesmas. Jau labu laiku. Ir izlasītas grāmatas, kuras gribēju izlasīt, un jūtu nepieciešamību meklēt jaunas, kā iedvesmas avotu vai realitātes atspoguļotāju, vai patvērumu no dzīves. Vienalaga. Man patīk grāmatas. Tās nekad nemainās, tās vienmēr ir tādas pašas, tajā vienmēr rakstīts viens un tas pats. Atšķirās tikai tava interpretācija un uzskati, kuri atkarīgi no tava garastāvokļa un dvēseles stāvokļa, kad tās tiek lasītas. Tām var uzticēties un uz tām var paļauties. Ar to palīdzību var atslēgties. No kā? No visa.

They can't tell you how you supposed to feel.

Hello, life!
Šodien ir brīnišķīgs rīts/diena. Saule spīd, ārā auksts, bet kaut kas ir savādāk nekā vakar. Vakardienas vairs nebūs, nebūs nevienas dienas, kura jau ir tikusi aizvadīta. Nekad. Tieši tā vienmēr esmu domājusi. Un tas ir labi, ka lietas, vietas, notikumi un cilvēki neatkārtojas. Nav iespējams klonēt dienu, nedēļu, mēnesi, gadu. Bet vai tu gribētu?
Lasu Dafnijas di Morjē romānu "Rebeka". Vakar ap nakts vidu, neilgi pirms rītausmas, lasīju šīs rindiņas:

"Šī māja mums deva pajumti, mēs runājām, mēs mīlējām šais sienās. Tas bija vakar. Šodien aizejam tālāk, mēs tās vairs neredzam, un mēs esam citādi, mūsu sirdī ir notikusi kāda maza pārvērtība. Mēs nekad vairs nevaram būt gluži tie paši, kas agrāk. Pat kad apstājos kādā ceļmalas ēdienu veikalā pusdienu paēst, un ieeju tumšā, svešā telpā rokas nomazgāt, telpā, kur man svešs durvju rokturis, kur loksnēm lobās nost tapetes, telpā ar mazu smieklīgu spoguli virs mazgājamās bļodas,- tad arī tā vienu mirkli ir mana, pieder pie manis. Mēs pazīstam viena otru. Tā ir tagadne. Nav pagātnes, nav nākotnes. Te es mazgāju rokas, un ieplīsušais spogulis rāda mani man pašai, it kā laikā karājoties; tā esmu es, šis mirklis nepaies."

Un tad es aizmigu...



Viss pamazām nostājas savās vietās. Lietas nokārtojas. Pat man. Un tomēr, vai es varētu dusmoties par sagādātajām raizēm un sāpēm, uztraukumiem un pārmetumiem. Es varētu apgalvot, ka pārmetumi bija netaisni, taču, kuram gan tas rūp. Man riebjas aizbildināties, man riebjas atskaitīties citiem par savām darbībām. Labāk tad klusēju, uzklausot vārdus, kuri sitas sejā kā pļaukas. Es nepiekrītu, es tikai klausos un gaidu, kad viss būs beidzies. Es uzskatu, ka zinu labāk, ka man ir taisnība. Kāpēc gan man būtu sava taisnība jāieborē citiem. Viņi tāpat neticēs. Tāpēc man pietiek, ka to zinu es. Aizbildināšanās ir velta laika tērēšana. Un aizbildinoties tu meklē iespējamos iemeslus savām darbībām, meklē iemeslus savai rīcībai. Tu gribi likt justies labāk sev. Varbūt arī citiem. Bet vairāk jau sev. Pat ja zināsi, ka aizbildinājums ir neloģisks, iracionāls un nepatiess, tu vienalga tam pieķersies kā pie glābšanas riņķa, kurš tevi glābs no tavas sirdsapziņas.
Diena ir sasodīti skaista. Tas ir konstatēts fakts. Tagad man vajadzētu doties to izbaudīt. Kā? Tam nav nozīmes. Es varētu sēdēt pie loga, ietinusies segā zīmēt vai lasīt grāmatu, vai rakstīt, vai nedarīt neko- tikai skatīties uz ainavu, kas paverās no mana istabas loga. Es varētu klausīties mūziku ar aizvērtām acīm. Tas, ko es darītu- tam nebūtu nekādas nozīmes-, it viss iederētos šodienā. Šodiena nav perfekta, bet savādā, man neizprotamā veidā, tā ir īpaša.

Egoisma saciršana gabalos.

Sākšu no sākuma, cenšoties savirknēt loģiskus un sakarīgus teikumus, kā nekā šodien bija latviešu valodas eksāmens. Esmu mierīga un savākusies. Manī ir gaiša cerība, ko es arī godam nesīšu. Paldies. Man gribētos sev labi stipri iesist par to, ko es tūlīt teikšu, bet tā ir taisnība, man riebjas latviešu valoda. Varbūt es esmu vienīgā, kas uzskata, ka mēs visu cenšamies pārlieku sarežģīt, varbūt, ka tā patiešām ir. Ar šo tekstu, es necenšos apgalvot, ka tā nav bagāta, izteiksmīga vai skaista, nē, tieši tāda tā ir. Tomēr dažreiz tieši viss neglītais, šķietami seklais un parastais ir daudz skaistāks, jo tas tikai šķietami ir sekls, parasts un neglīts. Viss atkarīgs no tā, kā to redzi tu pats.

Sheesh...man jāatzīst, ka pēdējā laika esmu bijusi drausmīgi savtīga un egoistiska. Tāda sev es it nemaz nepatīku. Pretīgi. Pārāk daudz "es" un "man", pārāk maz "tev", "tu", "jūs" un "jums". Vismaz ir skaidri redzams, ko es tagad praktizēšu vairāk nekā iepriekš- sapratni, spēju saprast un pieņemt. Skan skaisti. Agrāk es teiktu, ka pārāk skaisti, lai tā būtu patiesība. Tagad, es labāk domāšu, ka tas tomēr ir iespējams. Lai arī gadsimts ir tāds, kad visi domā tikai par sevi, apgalvodami, ka tas, ko viņi dara, ir sabiedrības vai citu cilvēku labā. Man šķiet, ka mēs pārāk sākam līdzinaties mūsu valsts politiķiem. Viņi melo daudz, jo, manuprāt, viņi paši vairs neapzinās, kur ir tā robeža starp patiesību un meliem. Arī labi meli vienalga ir un paliek meli, lai kāds tiem būtu attaisnojums vai pamatojums. Man ir jāveic kāds ieguldījums mammas nebeidzamajām rūpēm par mani un brāļa neizsīkštošajai pacietībai. Nekad nenāk par vēlu apzinaties tos cilvēkus, kuriem tu esi neizsakāmi pateicīgs.

Laicīgi sākšu atkārtot arī pētniecības eksāmena materiālus. Nu vismaz pagaidām es domāju, ka es to sāksu darīt laicīgi. Domas mainās, bet tā labā ideja un vēlme jau paliek.

Labvakar, mana klusā sirds un nogurušais prāt! Kā tev šķiet, vai šis gada sākums man paliks atmiņā ar kaut ko izcili labu? Padomā vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz... Atvieglo manu sirdi un noņem no dvēseles to pašu smagumu, kuru tur uzliki. Tagad.

Būs labi. Esmu apņēmusies savest kārtībā visu, ko atstāju. Jā, es esmu apņēmusies kaut ko izdarīt. Ko gan es vēl varētu pateikt, ja manā prātā apgrozās tikai viena neizturama cerību pilna doma un nekas vairāk? Nekas, ko es pateiktu nešķistu pietiekami labs, pietiekami saprotams un glīts.

Ja man vajadzētu aprakstīt tās šaubas, kas šobrīd atrodas manā pakrūtē, tad es nespētu atrast pietiekami labus vārdus, lai ikviens varētu sajust manas jūtas. Bailes, kuras sajaucas ar neiespējamu vainas sajūtu, uztraukums, kas vārās smadzenēs un nogalinoša vēlme vērst visu par labu. Patīkami, ne?

Es būt tik neizsakāmi priecīga, ja viss pēc iespējas ātrāk nokārtotos. Lūdzu! Nav nekā drausmīgāka par neziņu un vainas sajūtu. Kopā tās ir iznīcinošas. Tā būs laime, kad es tikšu atbrīvota, tad es atkal atsākšu elpot un priecāties par dzīvi, lai kāda ta arī būtu.

Sakrusto par mani visus savus īkšķus, un es tos saskrustošu par tevi, lai tev nekad, nekad nenāktos pieļaut tādu kļūdu, kādu pieļāvu es.

Šoreiz nepaliek vieglāk pat, ja esi šo žulti dabūjis ārā no sevis. Šoreiz nepalīdzēs nekas, kā vien pati situācijas veiksmīga atrisināšana. Tad nu, lai tā tiek veiksmīgi atrisināta, jo drīz man pietrūks gaisa.

Personīgā skaņu plate.

Ir dienas vidus, un es tikko izlīdu no gultas, juzdamās kā mēsls. Have you ever felt that way? Tam pat nav pamatojuma. Es eju gulēt sešos no rīta, ceļos ap astoņiem un vārtos pa gultu praktiski līdz trijiem. Joy! Pilnīgi bezjēdzīgi.

Tagad es sēžu šeit, ar aizpampušām acīm un tumši ziliem lokiem zem acīm, kas liecina par nogurumu, malkojot zaļo tēju, domājot, ka daudz labprātāk dzertu kafiju.

Nākamais gads tuvojās, bet mani moka jautājums, kur palika laiks? Kur palika visi iepriekšējie- gan labie, gan sliktie- kur tie pazuda? Un kāpēc tik ātri? Vai nākamais būs labāks? Nedomāju, ka pēkšņi viss mainīsies, ka pēkšņi es daudzās bezjēdzīgās lietās saredzēšu jēgu, ka kļūšu par kādu citu personu, kurai es būšu sveša. Nedomāju, ka iemīlēšos un zaudēšu galvu. Nedomāju, ka izpratīšu savas darbības un lēmumus. Neticu, ka pēkšņi uz norunātajām satikšanās reizēm es ieradīšos precīzi laikā kā izkāpusi no laika mašīnas. Tas viss galu galā nenotiek kā uz burvju mājiena. Tam nepieciešams laiks. Vai laika man ir daudz? Nezinu. To laiks rādīs. (Diezgan ironiski.)

Un es nedošu solījumus nākamajam gadam, ja nebūšu pārliecināta, ka varēšu tos izpildīt. Tāpēc nedošu tos vispār. Man pietiks ar dzīvi, kura man ir. Man pietiks ar visu, ko tā būs gatava man dot. Un, iespējams, es centīšos nebēdāt par to, ko tā man atņems.

Šodien ir 30. decembris. Rīt ir pēdējā gada diena. Nekas nestāv uz vietas. Viss un visi mainās. Man labpatiktu domāt, ka cilvēki paliek gudrāki, taču, kas es esmu, lai par to spriestu?! Tikai cilvēks.

Nospiedoši. Gada beigās man vajadzētu atmest šīs domas un priecāties. Par ko? Par to, ka esmu nodzīvojusi vēl vienu gadu. Vēl viens gads klāt manai dzīvei. Pateicoties tam, esmu uzkrājusi zināšanas par pasauli, cilvēkiem, dzīvi, draugiem, dabu,...sevi.

Visumā es varētu teikt, ka esmu priecīga. Neticami? Nē, tā ir. Tā ir neizsakāma balva, ka nezinu, ko nākotnē darīšu, kas būšu un kur atradīšos. Es gribētu ceļot, nebūt piesietai nevienai valstij, nevienai mājai. Manas mājas būtu visa pasaule. Tā ir dāvana- cilvēki, kuri mani ieskauj-, jo viņu labestība, godīgums un mīlestība ir neizmērojama. Tā ir cīņa pašai ar sevi, pieņemot lēmumus, izdarot izvēles un meklējot risinājumus, kas veido manu prātu un būtību. Un visbeidzot tā ir burvīga iespēja, ka man nav viss, ko vēlos, jo tad man rodas kaut kāda nojausma, ko es vēlos, ko gribu sasniegt, ko plānoju izdarīt.

I used to watch people when I was walking down the streets

Ak, kas tu esi, lai ar pirkstu norādītu uz visiem maniem trūkumiem? Kas tu esi, lai mani nosodītu? Kas tu man esi, lai mani mainītu?

Un kas esmu es? Kas es tāda esmu, lai teiktu, kas tev jādara? Kas es tāda esmu, lai mocītu tevi ar neatbildāmiem jautājumiem? Kas es tev esmu, lai atļautos dunci iedurt krūtīs, taču nekad to pilnībā neizvilkt ārā?

Tu esi dzīve, tāpēc vari norādīt uz visiem trūkumiem, kuri vien tev tādi šķiet. Tu esi dzīve, tāpēc tu vari brīvi, bez sirdsapziņas pārmetumiem nosodīt ikvienu manu darbību, ko uzskati par nosodāmu. Tu esi mana dzīve, tāpēc tev ir tiesības mani raut un plēst uz pusēm, bīdīt un atstāt, sāpināt un sniegt laimi, brīdināt un atstāt neziņā, pamest un vilkt sev līdz, iemest tumsā un pacelt gaismā, sniegt man mieru un padarīt traku...tu esi mana dzīve, tāpēc tu drīksti ar mani darīt visu, kas ienāk tev prātā, tikai pamācības vai mācības dēļ.

Es esmu es. Neviens un visi. Esmu iemācītā mācība un brīvi klejojoša doma. Es esmu skolotājs un neko nezinoša persona. Es esmu savas dzīves atreferējums un gala iznākums. Kā iemācītā mācība, es zinu labāk, kā klejojoša doma- es domāju, ka zinu labāk, un man ir vienalga, ka nezinu. Kā skolotājs, es gribu dzirdēt tavas atbildes, lai pateiktu, ka tās nav pareizas, kā nezinoša persona, es gribu atbildes saņemt, lai uzzinātu. Kā savas dzīves atreferējums, es drīkstu savam lielākajam ienaidniekam iedurt dunci un sagādāt ciešanas, kādas sagādātas bija man, kā gala iznākums, es vienkārši gaidu beigas, jo mani interesē iznākums.

Iznāk, ka tu esi vienīgā lieta, kas man pa īstam pieder, un tajā pašā laikā- es piederu tev, dzīve!

Būs labāk!

Ārā ir auksts. Ko tu neteiksi! Ir taču ziema, ir Decembra vidus.

Decembra vidus? Nudien. Jau. Ātri. Pirmās domas, kas ieskrēja manā prātā. Kur es biju visu šo laiku? Zem darbu un nedarbu gūzmas, zem netīkamā dvēseles stāvokļa, zem mācībām, zem raizēm, zem šaubām, zem kaut kā smaga, ko nebiju spējīga nokratīt. Ļaunāk nekā visu dzīvi nogulēt ir visu dzīvi nodzīvot tā, kā sev kopš bērnu dienām esi nosolījies nedarīt. Traki. Es, protams, varu solīt laboties, taču tas ir bezjēdzīgi, jo izdarītās kļūdas parasti tiek atskārstas tieši tad, kad tās jau ir izdarītas. Lai ir. Būs labāk.

Man šķiet, ka es mainos. Un man šķiet, ka tas nav Ziemassvētku iespaidā. Es sevi vairs nepazīstu. Un kādā brīdī es pazudīšu.

Es parasti neatbildu uz jautājumiem par sevi, vai atbildu izvairīgi. Es parasti neatbildu uz saviem jautājumiem par sevi. Saproti kā gribi.

Lūdzu, paklusē, es beidzot gribu mieru...

..., kas ir visaptverošs, kurš iesūc sevī visu, kas tam ir apkārt, kas nomierina pat vissatrauktāko prātu, saplosītāko sirdi un pazudušāko dvēseli. Neiespējami, ne?

Es neko negribu dzirdēt, vismazāk jau domas savā galvā. Tikai klusumu. Vai klusumu var dzirdēt?

"...my great thought in living is himself. If all else perished, and he remained, I should still continue to be; and if all else remained, and he were annihilated, the universe would turn to a mighty stranger: I should not seem a part of it."

/Emily Brontë "Wuthering Heights"/

Mīlestība iemājo jebkurā cilvēkā, neskatoties uz to, ka viņš, iespējams, ir savtīgs, egoistisks vai savā ziņā ļauns. Tā ir. Un visgrūtākais ir to slēpt, bet vissāpīgāk- palaist brīvībā. Kas cits atliek?

Jā, es beidzot esmu iesākusi lasīt "Kalnu aukas", un šī grāmata atsvabina manas sasaistītās emocijas. Mmmm... vai tās vajadzētu atsvabināt, tas jau ir cits jautājums.

Kā...? Kāpēc...?

Šim ierakstam acīmredzot nebija lemts būt loģiskam. Bet es centos, lai tas tāds būtu...

Tried to trade my heart... in vain.

Man gribas lidot. Vai kādreiz esi tā juties? Gribas palēkties un nesajust vairs zemi zem savām kājām. Šodien gribas. Tik ļoti gribas. Nespēdama piepildīt šo sapni, es noskumu. Ne vienmēr vari dabūt to, ko gribi, pat tad, ja gribi tik ļoti, ka sāp. Tā nav gravitācija, kas tur mani šeit pret pašas gribu, tā esmu es pati, tās ir manas bailes, racionālā domāšana, visu "par" un "pret" izsvēršana, piesardzība, sevis saņemšana rokās, likšana elpot mierīgi.

Kā tam būtu jābūt? Citādi, nekā tas ir. Tumsas vietā būtu jābūt gaismai, kura apžilbina acis. Varētu šķist, ka esmu emocionāli nospiesta, nevarētu teikt, ka nestabila, bet neesmu. Man viss ir labi, vienmēr viss ir labi. Es tikai dažreiz sevi nesaprotu, dažreiz sevi nepazīstu, dažreiz negribu pazīt. Bet ņemot vērā faktu, ka man apkārt ir tik burvīgi cilvēki, tam vajadzētu kaut ko nozīmēt, citādi viņi nebūtu. Es būtu viena. Viena.

Tieši šo cilvēku dēļ, manī nepastāv vēlme atgriezties pagātnē, lai labotu savus pagātnes darbus un nedarbus, jo tad, iespējams, viņu man nebūtu. Būtu citi, bet ne tie paši. Bez viņiem es nebūtu es, manis nebūtu.

Es bieži mēdzu teikt, ka man kaut kas ir vienalga- sīkumi, kuri ir pavisam nenozīmīgi. Es nekad neesmu bijusi spējīga pateikt, ka man ir bijis vienalga par viņiem. Nekad.

Patiesībā, es cenšos nepieķerties, lietām, vietām, cilvēkiem, parādībām, bet vienmēr ir izņēmumi. Dažreiz tev nav izvēles, jo sirds pasaka priekšā un gūst virsroku pār prātu. Un tagad, kad vairs nav tik daudz laika, ko pavadīt kopā, nekas nav mainījies, viss- rūpes, cieņa, mīlestība, sapratne, atbalsts, uzticēšanās un ticība- nekas nav mainījies. Šeit nespēj strādāt "no acīm prom, no sirds ārā" princips. Ir lietas, kuras nemainās. Ja tu esi tās sajutis, tad tās ir kļuvušas par vērtību, par prioritāti.

Thousand maybes

Klausos tajā, kas mani neinteresē, cenšoties norobežoties no apkārtējās čaloņas. Neesmu gulējusi kopš aizvakardienas rīta, šķiet, ka sirgstu ar bezmiegu, iespējams, vienkārši nespēju aizmigt. Šodien mani vieglā formā kaitina pilnīgi viss, bet it īpaši es kaitinu pati sevi. Visticamāk no dusmām, kas vērstas pret sevi, es varētu apraudāties. Ienīstu savu rakstura vājumu. Stulbi, stulbi, stulbi!

Pārlaižu savas acis auditorijā esošajiem cilvēkiem, man acu skatiens ir ašs, bet visticamāk neliecina par nekādu ieinteresētību. Man patīk daļa cilvēku, taču es, esot pie daļēji pilna prāta, apzinos, ka...jā...es šeit tā īsti nederu. Kā saldējums, kuram kā piedeva pievienota darva. Es esmu darva, viņi- saldējums. Vai tu tādu ēstu? Mana sejas izteiksme nemainās. Šodien man jācīnās tikai ar nogurumu, miegs pats ir pazudis.

Es vēroju zaļo EXIT zīmīti, nespējot izprast manas dalītās sajūtas. Pēdējā laikā it viss šķiet dalīts, nekas nav pilnībā pārliecināt spējīgs, tāpēc viss šķiet neīsts un mākslīgs.

Pasniedzēja aizrautīgi stāsta, es dzirdu bet neklausos, informācija šķiet aizķeras tikai manos pašos tālākajos atmiņu kambaros. Man uzmācas vēlme doties prom, bet es neuzdrošinos to darīt. Kāpēc? Neiespējami, ka esmu kļuvusi arī gļēva. Neiespējami, ka esmu kļuvusi gļēva un raksturā vāja. Drīz sevi nepazīšu, es prātoju.

Man patīk rakstīt, jo tā es spēju izmest savas haotiskās un šaudīgās domas, izlikt tās aiz saprāta durvīm. Jūtos nogurusi no sevis un no pārējiem, vairāk jau no sevis. Vēroju diezgan noplukušo palmu, kas ir novietota auditorijas priekšā, paskatoties nedaudz pa kreisi, secinu, ka atlikušas vēl 35. minūtes. Varbūt šodien vienkārši ir slikta diena, varbūt, ka es vienkārši jūku prātā.

Ārā caur pavērtajām žalūzijām paverās pelēkais rudens- neizteiksmīgs, auksts un nomācošs. Man patīk siltums un gaisma, varbūt tāpēc jūtos tā, kā jūtos.

Auditorijā daudzi guļ, es arī labprāt to darītu... Es tikai domāju, domāju un domāju. Domājot par brīdi, kad visas manas domas būs saliktas pa plauktiņiem, lai tās nepadarītu mani traku.

Varbūt tas ir tāpēc, ka man kāds patīk, pat īsti nezinot, vai patīk, tāpēc sev dotajā brīdī riebjos. Smieklīgi! Ar mani nekad nav bijis viegli. Man taču vajadzētu bez problēmām, ar vienu soļa spērienu, pārkāpt tam pāri. Jā... Vecuma efekts- frāze, kas aizķērās manās smadzenēs, šķiet, ka šis mistiskais efekts uz mani iedarbojas.

Es nosolījos sev, ka šo iestādi pabeigšu un tad došos uz kaut kurieni, kur zeme ir sulīgi brūnā krāsā un saule svelmaini apglāsta ādu.

Taču tagad es šeit sēžu, neko nesakot un cenšoties aizvērt savu prātu, cenšoties nedomāt, jo censties nebūt es pat neesmu spējīga.

Ievads studijās un pētniecībā lekcija ir ļoti ražīga sava dvēseles stāvokļa noteikšanai.