Ārā ir auksts. Ko tu neteiksi! Ir taču ziema, ir Decembra vidus.
Decembra vidus? Nudien. Jau. Ātri. Pirmās domas, kas ieskrēja manā prātā. Kur es biju visu šo laiku? Zem darbu un nedarbu gūzmas, zem netīkamā dvēseles stāvokļa, zem mācībām, zem raizēm, zem šaubām, zem kaut kā smaga, ko nebiju spējīga nokratīt. Ļaunāk nekā visu dzīvi nogulēt ir visu dzīvi nodzīvot tā, kā sev kopš bērnu dienām esi nosolījies nedarīt. Traki. Es, protams, varu solīt laboties, taču tas ir bezjēdzīgi, jo izdarītās kļūdas parasti tiek atskārstas tieši tad, kad tās jau ir izdarītas. Lai ir. Būs labāk.
Man šķiet, ka es mainos. Un man šķiet, ka tas nav Ziemassvētku iespaidā. Es sevi vairs nepazīstu. Un kādā brīdī es pazudīšu.
Es parasti neatbildu uz jautājumiem par sevi, vai atbildu izvairīgi. Es parasti neatbildu uz saviem jautājumiem par sevi. Saproti kā gribi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru