Klausos tajā, kas mani neinteresē, cenšoties norobežoties no apkārtējās čaloņas. Neesmu gulējusi kopš aizvakardienas rīta, šķiet, ka sirgstu ar bezmiegu, iespējams, vienkārši nespēju aizmigt. Šodien mani vieglā formā kaitina pilnīgi viss, bet it īpaši es kaitinu pati sevi. Visticamāk no dusmām, kas vērstas pret sevi, es varētu apraudāties. Ienīstu savu rakstura vājumu. Stulbi, stulbi, stulbi!
Pārlaižu savas acis auditorijā esošajiem cilvēkiem, man acu skatiens ir ašs, bet visticamāk neliecina par nekādu ieinteresētību. Man patīk daļa cilvēku, taču es, esot pie daļēji pilna prāta, apzinos, ka...jā...es šeit tā īsti nederu. Kā saldējums, kuram kā piedeva pievienota darva. Es esmu darva, viņi- saldējums. Vai tu tādu ēstu? Mana sejas izteiksme nemainās. Šodien man jācīnās tikai ar nogurumu, miegs pats ir pazudis.
Es vēroju zaļo EXIT zīmīti, nespējot izprast manas dalītās sajūtas. Pēdējā laikā it viss šķiet dalīts, nekas nav pilnībā pārliecināt spējīgs, tāpēc viss šķiet neīsts un mākslīgs.
Pasniedzēja aizrautīgi stāsta, es dzirdu bet neklausos, informācija šķiet aizķeras tikai manos pašos tālākajos atmiņu kambaros. Man uzmācas vēlme doties prom, bet es neuzdrošinos to darīt. Kāpēc? Neiespējami, ka esmu kļuvusi arī gļēva. Neiespējami, ka esmu kļuvusi gļēva un raksturā vāja. Drīz sevi nepazīšu, es prātoju.
Man patīk rakstīt, jo tā es spēju izmest savas haotiskās un šaudīgās domas, izlikt tās aiz saprāta durvīm. Jūtos nogurusi no sevis un no pārējiem, vairāk jau no sevis. Vēroju diezgan noplukušo palmu, kas ir novietota auditorijas priekšā, paskatoties nedaudz pa kreisi, secinu, ka atlikušas vēl 35. minūtes. Varbūt šodien vienkārši ir slikta diena, varbūt, ka es vienkārši jūku prātā.
Ārā caur pavērtajām žalūzijām paverās pelēkais rudens- neizteiksmīgs, auksts un nomācošs. Man patīk siltums un gaisma, varbūt tāpēc jūtos tā, kā jūtos.
Auditorijā daudzi guļ, es arī labprāt to darītu... Es tikai domāju, domāju un domāju. Domājot par brīdi, kad visas manas domas būs saliktas pa plauktiņiem, lai tās nepadarītu mani traku.
Varbūt tas ir tāpēc, ka man kāds patīk, pat īsti nezinot, vai patīk, tāpēc sev dotajā brīdī riebjos. Smieklīgi! Ar mani nekad nav bijis viegli. Man taču vajadzētu bez problēmām, ar vienu soļa spērienu, pārkāpt tam pāri. Jā... Vecuma efekts- frāze, kas aizķērās manās smadzenēs, šķiet, ka šis mistiskais efekts uz mani iedarbojas.
Es nosolījos sev, ka šo iestādi pabeigšu un tad došos uz kaut kurieni, kur zeme ir sulīgi brūnā krāsā un saule svelmaini apglāsta ādu.
Taču tagad es šeit sēžu, neko nesakot un cenšoties aizvērt savu prātu, cenšoties nedomāt, jo censties nebūt es pat neesmu spējīga.
Ievads studijās un pētniecībā lekcija ir ļoti ražīga sava dvēseles stāvokļa noteikšanai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru