..., kas ir visaptverošs, kurš iesūc sevī visu, kas tam ir apkārt, kas nomierina pat vissatrauktāko prātu, saplosītāko sirdi un pazudušāko dvēseli. Neiespējami, ne?
Es neko negribu dzirdēt, vismazāk jau domas savā galvā. Tikai klusumu. Vai klusumu var dzirdēt?
"...my great thought in living is himself. If all else perished, and he remained, I should still continue to be; and if all else remained, and he were annihilated, the universe would turn to a mighty stranger: I should not seem a part of it."
/Emily Brontë "Wuthering Heights"/
Mīlestība iemājo jebkurā cilvēkā, neskatoties uz to, ka viņš, iespējams, ir savtīgs, egoistisks vai savā ziņā ļauns. Tā ir. Un visgrūtākais ir to slēpt, bet vissāpīgāk- palaist brīvībā. Kas cits atliek?
Jā, es beidzot esmu iesākusi lasīt "Kalnu aukas", un šī grāmata atsvabina manas sasaistītās emocijas. Mmmm... vai tās vajadzētu atsvabināt, tas jau ir cits jautājums.
Kā...? Kāpēc...?
Šim ierakstam acīmredzot nebija lemts būt loģiskam. Bet es centos, lai tas tāds būtu...
2 komentāri:
Par mīlestības iemājošanu katrā cilvēkā, es tev piekrītu.. Lai kā bet visi iemīlas kādu reizi.. :)
Patika citāts. ;)
Un īstenībā pilnīgs klusums ir ļoti patīkams, ir tikai jāiemācās ne par ko nedomāt. :D
Jā, taču nedomāt ir grūti! :)
Ierakstīt komentāru