Man gribas lidot. Vai kādreiz esi tā juties? Gribas palēkties un nesajust vairs zemi zem savām kājām. Šodien gribas. Tik ļoti gribas. Nespēdama piepildīt šo sapni, es noskumu. Ne vienmēr vari dabūt to, ko gribi, pat tad, ja gribi tik ļoti, ka sāp. Tā nav gravitācija, kas tur mani šeit pret pašas gribu, tā esmu es pati, tās ir manas bailes, racionālā domāšana, visu "par" un "pret" izsvēršana, piesardzība, sevis saņemšana rokās, likšana elpot mierīgi.
Kā tam būtu jābūt? Citādi, nekā tas ir. Tumsas vietā būtu jābūt gaismai, kura apžilbina acis. Varētu šķist, ka esmu emocionāli nospiesta, nevarētu teikt, ka nestabila, bet neesmu. Man viss ir labi, vienmēr viss ir labi. Es tikai dažreiz sevi nesaprotu, dažreiz sevi nepazīstu, dažreiz negribu pazīt. Bet ņemot vērā faktu, ka man apkārt ir tik burvīgi cilvēki, tam vajadzētu kaut ko nozīmēt, citādi viņi nebūtu. Es būtu viena. Viena.
Tieši šo cilvēku dēļ, manī nepastāv vēlme atgriezties pagātnē, lai labotu savus pagātnes darbus un nedarbus, jo tad, iespējams, viņu man nebūtu. Būtu citi, bet ne tie paši. Bez viņiem es nebūtu es, manis nebūtu.
Es bieži mēdzu teikt, ka man kaut kas ir vienalga- sīkumi, kuri ir pavisam nenozīmīgi. Es nekad neesmu bijusi spējīga pateikt, ka man ir bijis vienalga par viņiem. Nekad.
Patiesībā, es cenšos nepieķerties, lietām, vietām, cilvēkiem, parādībām, bet vienmēr ir izņēmumi. Dažreiz tev nav izvēles, jo sirds pasaka priekšā un gūst virsroku pār prātu. Un tagad, kad vairs nav tik daudz laika, ko pavadīt kopā, nekas nav mainījies, viss- rūpes, cieņa, mīlestība, sapratne, atbalsts, uzticēšanās un ticība- nekas nav mainījies. Šeit nespēj strādāt "no acīm prom, no sirds ārā" princips. Ir lietas, kuras nemainās. Ja tu esi tās sajutis, tad tās ir kļuvušas par vērtību, par prioritāti.
2 komentāri:
Teikšu par abiem ierakstiem, sākot ar vecāko:
Es neesmu plānojis palikt SZF komunikāčos. Mani saista rakstīšana, ne šīs muļķības. It kā es cenšos, bet man bail, ka vienā brīdī motivācija, kas būvēta uz salmiem, sabruks. Es svārstos. šaubas ir nāvīga lieta - tās gremdē daudz lietu personībā. ļoti bieži es sev jautāju, ko tur daru, bet īstas atbildes man nav, tādēļ ka šaubos: varbūt tomēr ir jātiek līdz bakalaura grādam. Kaut vai jāaizrāpo. Man tiešām nav ne jausmas vēl. Varbūt ir vērts mēģināt? Tas ir, bēgšana prom ir lielāka gļēvulība nekā cenšanās tikt skaidrībā ar sevi. Labāk palikt kabinetā, kamēr skaidri nezini, ko un kā gribi darīt aiz durvīm.
Tas Tevi rada par uzticamu (spēja novērtēt draugus tādus, kādi tie ir) un gudru (spēja novērtēt cēloņsakarību ķēdi) cilvēku. Man patika lasīt paša agrākās domas. (:
Atzīšos, mums katram ir sava loma universitātes dzīvē, un tādēļ mēs tajā īsti nekrustojamies. Tu esi ieņēmusi savu pozīciju, es - savējo. Abas atšķiras no iekšējās un patiesās. Mēs slēpjam savas mājas.
šķiet, ir garš ieraksts, bet, ja godīgi, man šobrīd arī ir visai dīvains un smags periods. šaubas. Man derdzas šaubas. Cenšos tikt skaidrībā, bet, kā gandrīz vienmēr, tās mijas ar bailēm, kas paralizē loģisko saprātu, atstājot man tikai atliekas.
Green
Bieži vien labākās lietas ir tieši tās, kuras nav plānotas. Tādēļ ceru, ka nesteigsies notikumiem pa priekšu, jo beigas var būt labākas nekā sākums. Kaut gan- nemelošu, es nezinu, jo pati šķiet neesmu tajā situācijā, kad ar smaidu sejā varētu pārliecināt citus...Taču kaut kur manī mīt cerība.
Paldies par vaļsirdīgo secinājumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka universitātes robežās es visticamāk pēc tāda cilvēka neizskatos, tāpēc tas ir vēl patīkamāk.
Man aizvien vēl patīk tavi darbi- gan agrākie, gan esoši. Tie vismaz ir īsti un patiesi (un šie nav neko neizsakoši glaimi).
Visticamāk tev ir taisnība, varbūt virspusēji pazīstot tevi sadzīvē un sabiedrībā, es būtu citādāka, līdz ar to tavs priekšstats arī būtu citāds, un viss tikai tāpēc, ka mājas ir ļoti svarīgas... Bet patiesībā šķiet, ka man nav nekādas lomas universitātes dzīvē. Un pozīcija? Hmmm...es laikam teikšu, ka man ir tendence izdarīt nepareizās izvēles, tāpēc, lai kāda arī tā būtu...tā pazudīs un kaut kad nāks vietā cita.
Vēl minēšu, ka šaubas un bailes patiesībā liek cilvēkam pilnveidoties un domāt. Paies laiks un tu spēsi paskatīties atpakaļ un redzēt, ko esi sasniedzis, ko pārvarējis un cik ļoti audzis dažādā ziņā. Visnepatīkamākā varētu būt vilšanās sajūta un nožēla par to, ko būtu varējis paveikt, visu pārējo ir iespējams pārdzīvot. :)
Vēlu veiksmi! 8)
Ierakstīt komentāru