Šovakar bija šis.

Pirmsaristoteļa svētki bija nogurdinoši, neteikšu, ka neinteresanti, tomēr biju gaidījusi ko vairāk vai vismaz interesantāk. Nezinu, visādā gadījumā - savādāk. Tas jau kā vienmēr pierāda, ka nekad nevajag neko gaidīt, jo tad ir iespējams sajust lielāku vai mazāku vilšanos. Varbūt, ka tikai man tā visa padarīšana likās nejēdzīgi izstiepta un bezmērķīga, tāpēc, varbūt, tā esmu es, ar kuru kaut kas nav kārtībā?

Jebkurā gadījumā, iespējams, ka tā ir, jo pēdējās dienās mans garastāvoklis ir nepanesams. Es laikam kļūstu emocionālāka vai vienkārši pārdzīvoju kaut kādu emocionālo krīzi. Varbūt, es esmu tikai dīvaina. Vienalga- man tas nu nemaz nepatīk. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka visa kā ir par daudz, pārāk daudz notikumu un emociju priekš manis.

Es cenšos tikt vaļā no saviem pagātnes "dēmoniem". Yes, I'm trying to exorcise my demons. Dotajā brīdī šķiet, ka sanāk štruntīgi. Ceru, ka ar laiku veiksies daudz labāk. Pietiek vien satikt cilvēku, lai viss atkal sāktos no gala, it kā tas nekad nebūtu beidzies, taču no civilizācijas izolēties arī nav iespējams. Iespējams, tas ir kaut kads izaicinājums, pārbaude, lai noskaidrotu savu jūtu robežu.

Rīt ir "Aristotelis", bet šovakar es dodos tālāk- savās vakara gaitās.