Es jau ilgu laiku sēžu pie šī ieraksta. Kāpēc? Nav ne mazākās nojausmas. Visu šodien uztvēru ar patīkamu vieglumu un humoru- gan testu, gan lekcijās stāstīto. Kaut vai tikai tāpēc diena ir nepārprotami izdevusies, par spīti drēganjam un diezgan pelēcīgajam laikam. Tests, kā par brīnumu, patiešām bija tests. Diezgan neticami, kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Tā kā mans vakardienas pieņēmums nebija pareizs. Tikai šķiet, ka savas neuzmanības un neiedziļināšanās jautājumos dēļ, es tāpat gan jau, ka pamanījos nokļūdīties vairākos jautājumos. Varbūt vajadzēja vairāk uztraukties. Tad jau redzēs kā būs.
Pacel acis un pasmaidi arī tu, jo šodien es to izdarīju, šī diena par spīti it visam bija laba, tā bija piepildīta, lai arī es neko jēdzīgu netiku paveikusi, viss likās daudz labāks, nekā, iespējams, patiesībā ir, taču man tas šodien nerūpēja, es biju gatava pieņemt visu tādu kāds tas likās, tādu kāds tas bija, nemeklējot patiesību, īstenos nodomus un zemtekstus.
Laikam lēnām jūku prātā, staigāju no viena istabas gala uz otru un iekšēji priecājos, ka man sava istaba nav jādala ne ar vienu savu ģimenes locekli, ja neskaita manu suni ar kuru es arī šad tad mēdzu sarunāties, jo pēc cilvēkos pavadītas dienas gribas pabūt vienatnē, vai kādas tuvas personas kompānijā, kura neuzdod jautājumus un netiecas pēc patstāvīgas sarunāšanās un uzmanības. Apsēžos uz gultas, pieceļos no gultas, piesēžos pie datora, lai atkal pieceltos un aizietu līdz logam, pavēroju cilvēkus, kuri iet garām.
Es sirgstu ar iesnām, kuru latīnisko jeb zinātnisko nosaukumu varētu pavaicāt brālim, jo viņš ir tas, kurš izdomājis kļūt par ārstu. Viņš mācās par ārstu, es mācos rakstīt. Ironiski. Vecāki visticamāk domā, ka es izniekoju savu potenciālu, tikai neko nesaka. Sen jau vairs neko nesaka, kad saprata, ka censties izlocīt vai ielocīt savādāk kā tādu origami cilvēciņu, nav vērts, precīzāk sakot, nav iespējams. Visādā gadījumā, ja es drīzumā netikšu no tām vaļā, tad mans deguns būs tik pat sarkans kā Rūdolfam- uzticīgajam Santas ziemeļbriedim.
Uz riņķi skan dažas nepopulāras dziesmas, kas padara viņas vēl labākas.
Šo ierakstu uzsāku tad, kad ārā vēl bija gaišs, tagad palūkojoties ārā pa logu es saredzu tumši jo tumši zilas debesis un diezgan draudīga paskata kokus, kuri ietinušies vakara tumsā. Un gan citronu, gan upeņu Coldrex ir sasodīti negaršīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru