Some things do change, even if you don't want them to

Cilvēki melo, kad saka, ka jūtas tukši vai jūt tukšumu sevī. Šie meli, iespējams, ir neapzināti, taču tas nemaina situāciju. Ja cilvēks patiešām būtu tukšs, viņš būtu tukšs, un viss. Viņš nejustu, viņam nebūtu slikti, viņam būtu vienalga. Ne jau tukšums ir tas, kas mūs nogalina. Nē, tā ir nežēlīgā pārpildītība ar visu- ar sajūtām, ar cilvēkiem, ar domām, ar atmiņām, ar problēmām. Cilvēks nekad nav tukšs, kaut arī tukšums, melnais caurums vai vienalga kas nāktu kā brīnišķīgs pretsāpju līdzeklis, taču tā nenotiek. Ja cilvēks ir tukš, tad viņa nemaz nav. Diskutabls jautājums ir par to, vai būt tukšam, proti, nebūt ir labāk nekā mūždien justies pārpildītam, jo ne jau vienmēr lietas, ar kurām esi pārpildīts ir vērtējamas ar pozitīvu lādiņu. Galu galā, ja tev par visu ir pilnīgi vienalga, tad kāpēc tu atrodies šeit, vai dzīve kādā brīdī nepaliek nežēlīga, drūma, vienaldzīga un neinteresanta?

Šis gads cilvēku un pārmiaņu ziņā ir bijis netipiski ražīgs. Laikam jau ir tā, ka tu iegūsti kādu un kādu pazaudē. Nē, es domāju, ka es nesūdzos. Jā, ir skumiji, taču šoreiz es saprotu, ka es nepazaudēju, pazaudēja mani, lēnām pazūdot no manas dzīves. "To live in this world, you must be able to do three things: to love what is mortal; to hold it against your bones knowing your own life depends on it; and, when the time comes to let it go, to let it go." ("Wild Geese" by Mary Oliver). Tā nu ir. Tieši tagad es esmu nonākusi pie vaļā palaišanas fāzes, jo man pietiek. Man neapnika censties, man neapnika būt, man neapnika atcerēties, nē, es gluži vienkārši sapratu, ka tam cilvēkam tas viss, acīmredzot, vairs nav nepieciešams, vienīgā, kam tas ir nepieciešams, esmu es. Un nav runa par negribēšanu just šo vienpusējo draudzību, nemaz. Es esmu pateicīga par laiku, par atmiņām, par sajūtām, par pašu cilvēku, bet tomēr, neskatoties uz to visu, esmu gatava palaist vaļā, jo tas skaistums, tā brīvība, tas siltums un patiesums ir pārvērties par kaut ko nežēlīgi mākslīgu, ka tas pilnībā mani sāpina. Tāpēc ir laiks, ir laiks, lai es saņemtos un ļautu arī šim cilvēkam pievienoties manām atmiņām, vienām no laimīgākajām atmiņām, kādas manī mīt. Jaunajā gadā ar kaut ko ir jāsāk, vai ne?!
Visādā gadījumā labā ziņa ir tā, ka es esmu pietiekami pieaugusi un apveltīta ar prāta spejām, lai šo visu saprastu, tā vietā, lai bērnišķīgi savilktu seju milzīgā, uzpūstā burbulī un apvainotos par lietām, par kurām apvainoties ir netaisni un bezjēdzīgi. Man liekas, ka šī gada laikā es esmu augusi vairākos dzīves aspektos, tāpēc par to man ir prieks.

Butterflies with pistols

Ir sanācis tā, ka šobrīd es prātoju par to, ka mana sesija beidzas pēc septiņām dienām, kas nozīmē, ka nu vairs tikai pēc astoņām dienām es nozūdu. Otra lieta, par ko es prātoju, esmu es pati. Šodien, aptuveni stundu atpakaļ, gāju pa centru ar kafijas "krūzi" rokās un domāju, ka, ja manu dvēseli kāds pārvērstu par glezu, tad būtu divas iespējas. Vai nu tā būtu visskaistākā glezna, kādu cilvēka acis jebkad būtu un būs skatījušas, vai arī, gluži otrādi, tā būtu visneglītākā un šausminošākā glezna pasaulē. Laikam tas atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Es, protams, esmu diezgan pārliecināta, ka parasti cilvēki par kaut ko tādu nedomā. Man šķiet, ka es gribētu iziet āra pastaigāties ar kādu, ar kuru man nebūtu jārunā, ar kādu kuram klusuma brīži neliktos traucējoši un neveikli. Arī tas noteikti liekas un skan dīvaini, bet dažreiz man tik ļoti patīk klusums, kuru var izbaudīt. Es to noteikti varu darīt arī viena, bet pastāv iespēja, ka pēc klusuma brīža man sagribēsies ar kādu parunāt. Man patīk būt vienai, kad man ir nepieciešama vientulība, bet šobrīd es vienkārši gribu no gaisa krītošas sniegpārslas, apsnigušas ielas, laternu apmirdzētus parkus, nedaudz klusuma, taču ne vientulību. Es gribu sarunas par kino, par mākslu, par piedzīvojumiem un visādiem sīkumiem. Es gribu karstu kafiju vai tēju savās rokās, kamēr vējš un sals glāsta manu seju. Es gribu, lai kāds man iedod izlasīt labu grāmatu, kuru es nekad neesmu lasījusi. Es gribu, lai cilvēki beidz meklēt dzīves jēgu un sāk dzīvot. Es gribu tik daudz, tāpēc laikam esmu ļoti egoistiska.
Bīdoties tālāk, es varētu atzīt, ka es laimīgi turpinu sevi mocīt, un tagad, kad akadēmiskie rakstu darbi ir pabeigti, un atlikuši ir vairs tikai trīs eksāmeni, man vairs nav tik daudz jādomā par citām lietām, kas nozīmē, ka man ir vairāk laika, lai sevi morāli šaustītu. Nice!
Ak, jā, arī Jaunais gads tuvojas ļoti strauji. Pašā vecgada vakarā man sanāks skraidīt apkārt, lai paspētu pabūt pie viesiem un ar visiem, jo tā nu ir sanācis, ka visi šogad kaut ko dara, bet neviens nedara neko kopā.

Please, the exit is there!

Man nācās izdvest smagu nopūtu. Tajā bija ielikti visi mani spēki, manas cerības, manas vēlmes... Es to visu izmetu āra no sevis, jo man vajadzēja tikt vaļā tā. Es gribēju aizbēgt no domas, kura ik mirkli iezīmējās aizvien patiesāka. Tik ļoti man riebās šī doma. Bet tajā pašā laikā es nevēlējos sevi maldināt, lai arī maldi būtu bijuši tik saldi kā svaigas kafijas aromāts sestdienas rītā, pamostoties gultā, redzot, ka silti un patīkami saules stari cenšas ielauzties tavā mazajā valstībā.
Kāds dabūja mazu daļiņu manis- patiesās manis- tās ievainojamās būtnes, kurai ir jūtas, kurai sāp, kura pielaiž sev klāt, cerot, ka vēlāk nenāksies to nožēlot. Vienmēr nākas... Pēc nopūtas manī palika tukšums, ne kripatiņas no gaisa, plaušas bija tukšas- tās izmisīgi lūdzās pēc skābekļa. Manas lūpas, kuras uz brīdi bija aizvērtas, un zobi cieši sakosti kopā, nedaudz pavērās, lai spētu apmierināt plaušu lūgumu. Ievelkot skābekli, es aizvēru acis, lai sakoncentrētu domas. Visos citos gadījumos es būtu domājusi, ka man ir nepieciešams plāns- tālākas darbības plāns. Šoreiz man plānu nevajadzēja, jo bija tikai viena lieta, ko es varēju darīt.
Tāpēc es turēju acis ciet. Es gribēju tās turēt ciet līdz pat brīdim, kad varēšu tās atvērt, lai pateiktu, ka man vairs nerūp. Uz brīdi man uzmācās bailes, jo, iespējams, tas nozīmētu visu dzīvi pavadīt tumsā. Taču tad es sapratu, ka neviens cilvēks, kuram rūpu es, nevēlētos atņemt man gaismu, un tie, kuri vēlētos- tiem es esmu vienaldzīga- un nav nepieciešamība ciest viņu dēļ. Pat ja ļoti sāp, ja sāp tik ļoti, ka labāk izrautu sirdi no krūtīm un ieslēgtu to mazā koka kastītē, no kuras skan burvīga mūzika, kad to atver vaļā. Es ievīstīju savu sirdi tēraudcietā apvalkā, nosoloties, ka vairs nevienam neļaušu to sāpināt. Labāk es to sāpinu pati, nevis ļauju katram atstāt rētu kā piemiņu par sevi. Es vairs neesmu ar mieru atdot sevi, es nevēlos, lai kāds iegūtu gabaliņu no manis.
Un beigās...., ko gan lai es saku beigās? Dažreiz es vēlos, lai visi šie "draudzeņu" likumi patiešām darbotos arī praksē, nevis tikai solījumu formā, jo cilvēki sola, sola, bet nepilda. Es vienreiz vēlos, lai cilvēki dara to, ko saka un saka, to ko dara!

Decembris

Es sēdēju gultā un skatījos vienā punktā, praktiski nemirkšķinot acis. Mana seja, visticamāk, bija mierpilna un nepauda neko no tā, ko šobrīd es jutu. Es gribēju kliegt, taču šai vēlmei nebija nekādas jēgas vai praktiska pielietojuma. Pat ja es atvērtu muti, tad no tās kā ēna izslīdētu stindzinošs klusums, bet mana uzskatāmi mierīgā seja būtu zizķēmota mēmās šausmās un neizsakāmās sāpēs.

Tieši tā, kā es šobrīd jutos, es jutos jau labu laiku, kas sasaistāms ar trīs dienām. Trīs dienas šādā veidolā ir pietiekami ilgs laiks, lai vēlētos atgriezt visu iepriekšējajās sliedēs, kurās nekas nebija īsti un pilnīgi svarīgs, tāpat kā nekas nebija pilnīgi nesvarīgs. Sliedēs, kur biju es, manas problēmas, aukstais laiks un iztukšojošs klusums- mans klusums. Taču šīs sajūtas bija citādas. Tās padarīja mani ievainojamu- manu sirdi atvērtu, prātu parocīgi iespaidojamu un dvēseli neaizsargātu.
Atmiņā uzplaiksnīja šodienas nesenās ainas. Es sēdēju šajā vietā un malkoju kafiju, kas lika man jutsies apskurbušai, apskurbušain no dzīves, izbaudot izteikto garšu un ieelpojot tik patīkamo smaržu, labpatikā aizverot acis. Tur sēžot un savā nodabā sevi izklaidējot, es pamanīju vīrieti. Lai kā es centos, es nebiju spējīga sevi piespiest novērst acu skatienu no viņa. Viņā bija kaut kas labestīgs, neticami cilvēcīgs, taču arī šī sķietamība liecināja par kaut ko bīstamu, kas viņā mitinājās. Kur tad bija mans prāts, kad dīvains siltums mani apņēma no iekšienes?!

Nav nekā nopietnāka un nenopietnāka par dzīvi.

Paliec sveiks , ruden, un esi sveicināta, ziema!
Mācībās man iet tik šaušelīgi, ka es pat nevēlos par to domāt. Visi līdzšinējie darbi ir ļoti labi, pat ļoti labi, bet, paskatoties nākotnē, man paliek šķērmi ap dūšu eksāmenu, referātu, rakstu, semināru dēļ. Paātrinātā sesija padarīs manas pirmās trīs decembra nedēļas par absolūtu elli. Bet par mācībām šobrīd man negribas domāt, lai gan man jāatzīst, ka šī tēma no manām smadzenēm nekad nepazūd. Es aizeju gulēt ar domu par izdarāmajiem akadēmiskajiem darbiem un pieceļos no rīta, domājot tieši to pašu.
Pēdējā laikā ļoti bieži sanāk domāt par cilvēkiem. Tagad tas, ko es teikšu noteikti izklausīsies drausmīgi ļauni, taču tā ir taisnība, kurai ar ļaunumu nav nekāda sakara. Cilvēki ir egoistiski- visi un vienmēr. Un nē, tā nav problēma. Vismaz man tā nav problēma, jo gandrīz visas darbības kuras tu veic, tu veic kaut kādu savu motīvu vadīts. Labākajā gadījumā, būdams egoistisks, tu vari iepriecināt, palīdzēt citiem, izdarīt labu darbu priekš citiem, vienlaicīgi esot savtīgs, pilnīgs egoists un cerams mazāka pakaļa nekā ikdienā.
Aiz muguras palikušajos trijos mēnešos es esmu izgājusi cauri četrām cilvēka sajūtu attīstības fāzēm (un nē, šis nav ņemts no psiholoģijas, es vienkārši spriežu pēc sevis), proti, esmu sapratusi, mani ir kaitinājis, es esmu samierinājusies, un tagad esmu sasniegusi vienaldzības fāzi, fāzi, kad vairs nepietrūkst. Galu galā man labpatīk ticēt, ka ir iemesls, kāpēc tie cilvēki, kuri bija tuvi, ir attālinājušies tik tālu, ka kļuvuši par pilnīgiem svešeniekiem.
Virzoties tālāk, jāpiemin, ka es atkal jūtos kā vidusskolniece, kura ir iemīlejusies. Man patiesi līdz pašiem sirds dziļumiem riebjas tā sajūta. I feel like I'm having a high school crush, and I don't do high school crushes anymore. Un tad es uz mirkli atļāvos apstāties un aizdomāties, par ko gan es domāju. Šoriez, paldies tam, kas rediģē manas sajūtas, esmu izvēlējusies šķietami normālāku objektu, nekā tas bijis iepriekš, taču nekāda skaistā pasaka tā arī nav. Vairāk kā pāris gadu starpība ir iepriecinoša, jo, iespējams, viņš jau ir ticis pāri saviem identitātes meklējumiem. Mani personīgie secinājumi mani noveda pie izpratnes, ka man patīk vai nu self-centered-assholes vai pilnīgi dīvaiņi. Tas, savukārt, liek man domāt, kāpēc man nevar simpatizēt jauki puiši, kuri īpaši neizceļas no sabiedrības masas. Tā taču būtu vieglāk, daudz vieglāk! Tomēr es nevaru pie tā vainot nevienu citu kā tikai un vienīgi sevi, kas nozīmē, ka kaut kas nav īsti labi ar mani un manu uztveri, jo pretēja gadījumā, manas izvēles būtu pilnīgi citādas. Bet es beigšu čīkstēt par šo tēmu.
Ir svētdiena, es neesmu izgulējusies, jo nezinu, kura vietā man iebāzt savu roku, lai tā nepieskartos nevienam citam objektam. Pa nakti es centos gulēt ar roku augšā, kas nevedās īsti labi, tāpēc es gulēju neticami sūdīgi. Šodien es domāju izveidot ļoti produktīvu dienu, uzrakstot žurnālistikas melnrakstu un pabeidzot morālās situācijas analīzi.



Cheers!

The truth is... there is no truth.

Nupat es biju apņēmusies uzrakstīt kaut ko neticami garu un manu iekšējo stāvokli iztirzājošu, taču tad es izdomāju, ka man jādodas prom. Varbūt citreiz. Pladies!

Insert text here.

Sometimes I want to be a better person, but then again- why should I do it for others, because I am definitely not doing it for myself.

Augšējais teikums nenozīmē, ka es esmu caur caurēm egoistiska un NEKAD nedaru neko labu citiem. Tā nav, es vismaz ceru, ka tā nav. Un, ja tā ir, tad jebkurš, kurš mani pazīst, var pienākt klāt un mani sakratīt vai iepiliķēt, jo tāds nav mans pašmērķis. Dažreiz manī ir pārliecība, ka man ir laba karma, citreiz šī pārliecība sagrūst (pārsvarā tas ir dienās, kad viss, kas var noiet greizi, noiet greizi, kā arī noiet greizi tas, kas man sapņos nebūtu rādījies, ka var noiet grezi). Tomēr es cenšos palikt pie uzskata, ka es esmu sevis pašas šībrīža labākā iespējamā versija. Pēdējās dienas ir bijušas diezgan piebāztas, piebāztas visādā veidā. Ir bijuši cilvēki, notikumi, darbības, pienākumi, vēl vairāk pienākumi, atkal cilvēki un atkal darbības. Brīvdienas man bija pārāk īsas, un darba nedēļa jau atkal nemanot ir nonākusi līdz pusei. Laiks kaut kur pazūd. Varbūt tas ir tikai mans laiks, kas pazūd. Es jau varu sākt atskaitīt tos aptuveni divus mēnešus, kuri man ir atlikuši šeit. Tagad es jūtos dīvaini, jo divi mēneši ir tikai divi mēneši, tie ir pavisam īss periods no manas dzīves, bet nozīmīgs periods. Kaut gan par nozīmīgu periodu es varētu saukt pilnīgi jebko un neko. Drīz es būšu kļuvusi par PowerPointa pavēlnieci, jo prezentāciju skaits nemazinās.

Šodien es sapratu, ka mani fascinē cilvēki, kuri saka, ka viņiem nepatīk runāt par sevi, bet praktiski tieši to viņi dara visu laiku. Jā, mani interesē cilvēki, kuri šķiet saistoši, bet man ir pilnīgi vienalga par tiem, kas tikai vāvuļo un vāvuļo, un vēlreiz vāvuļo. Un tad es mirklīti apdomājos. Vai universitātes telpā es esmu kāds cits? Kāda cita persona? Jā, mani gluži nebiedē viegla šizofrēnijas pakāpe, kas ir novērojama, jo domāju, ka tāda pastāv visos, taču dažreiz es nespēju sakoncentrēt sevi tādām darbībām vai gaidām, kuras no manis tiek prasītas, dažreiz es to vienkārši negribu.
Ievadā žurnālistikā mums uzdeva izveidot portretinterviju par kādu kursabiedru, un man šķiet, ka es esmu izvēlējusies savu intervējamo, tāpat es arī ceru, ka viņa piekritīs, kad jautāšu viņas apstiprinājumu. Tas varētu būt interesanti, protams, ja notiks tā saucamā atvēršanās. Es īsti nezinu, vai es esmu cilvēks, kuram citiem patīk atvērties, jo man nekad nav paticis citiem sniegt padomus. Bet arī to gan jau es iespēšu novērot.
Pašreiz man liekas, ka man ļoti gribas izdarīt kaut ko svarīgi, savā veidā nozīmīgu bet jautru. The worst part is that I have no idea what is it what I am talking about.
Jā, pēdējā laikā man kaut kā pietrūkst saturīgi, filosofisku un sasodīti atklātu sarunu. Arī ballītes ir laba lieta, bet klusums dažreiz ir nepieciešams. Man laikam pietrūkst klātbūtnes, un, kā jau mums zināms, klātbūtne nenozīmē būt klāt.
Cheers!

I know you got a soul even though you're heartless.

10. Saeimas vēlēšanas ir veiksmīgi beigušās, un arī es vakar pavadīju laiciņu vēlēšanu iecirknī gan nobalsojot, gan intervējot citus balsotājus. Kāpēc vaiksmīgi? Tāpēc, ka "Vienotība" iegūs visvairāk mandātus. Iespējams, ka es nestāvu ar zobiem un nagiem par politiķiem, taču domāju, ka "Vienotība" tomēr ir mazākais ļaunums no visiem pārejiem ļaunumiem. Vakar es biju pārāk nogurusi, lai iztāstītu, kā man gāja vēlēšanu iecirknī.

Sāksim ar to, ka cilvēkiem ir bail no citiem cilvēkiem, kas vēlas uzdot viņiem jautājumus. Pat ja es saku, ka man no personiskajiem datiem būtu vjadazīgs tikai viņu vārds un vecums. Ja jaunieši vēl ir ar mieru sniegt interviju un laipni ar tevi aprunājas, tad vecāki cilvēki nogroza galvu un atbild: "Nē. Nē." Un kā, kā lai es iegūstu intervijas no vecākiem cilvēkiem, ja viņi nevēlas ar mani runāties. Pēc diezgan ilga laika es biju savākusi nepieciešamo interviju skaitu gan no jauniešiem, gan no pensijas vecuma cilvēkiem. Tas man prasīja tikai kripatiņu manu nervu.
Tālāk. Šorīt iegāju domubiedros, un diskusija par Ojāru uz brīdi aizēnoja manas tik ļoti pozitīvās šīsdienas emocijas, kuras komunikācijas teoriju mājasdarbs vēl nebija paspējis sabojāt, jo es vēl neesmu tam pieķērusies klāt. Man patīk, ka atkal kāds visgudrais spēj izvērtēt citu sagatavotās prezentācijas informācijas svarīgumu. Jo, ja informācija viņam liekas nesvarīga un lieka, tad tā arī pavisam noteikti IR lieka vai ne? Lieka visiem un vienmēr. Es apsveru iespēju, ka šis cilvēks mani vienkārši kaitina, tikai tāpēc, ka viņš ir viņš, taču arī tam ir bijis nepieciešams kaut kāds sākuma punkts. Visādā gadījumā šobrīd visi viņa pieņēmumi, izteikumi un apbrīnojami subjektīvais viedoklis mani kaitina. Bet, protams, tā ir mana problēma. Kāda cita darbu vienmēr ir vieglāk novērtēt par sliktu nekā savējo. Vismaz vairākumā gadījumu.
Turpinām. Sestdien es saņēmu apstiprinājumu savai pārliecībai, ka arī fakultātes sienās visi baumo par visiem. Baumu iemesls ir un var būt jebkas. Skaudība, iekšējs naids, vienladzība vai garlaicība. Everything will work. Paņemt un iešaut tādiem cilvēkiem pa seju. Es varētu atvainoties par savu iztiekumu, bet šoriez man ir taisnība. Nu kāda velna pēc tev ir jāiet un jāstāsta pasniedzējam, cik labi vai cik slikti iet kādam citam? Un nē, citu "aplūkošana" nekad nav bijusi un nebūs "small talk". Un dzīve nav Gossip Girl seriāls, $%#&! Vēl labāk būtu, ja tie, kas atrodas man apkārt nemaz nerunātu par šo seriālu, jo, pirmkārt, es nekad viņu neesmu skatījusies un otrkārt, es arī nedomāju viņu sākt skatīties, un treškārt, mani neinteresē.
Kas vēl? Es aktīvāk sāku uzturēt sakarus ar sen neredzētiem cilvēkiem. Prakstiski jau biju aizmirsusi, cik labi jūtos viņu sabiedrībā. Vai ir iespējams aizmirst, ka tev kāds pietrūkst? Jo dažreiz man liekas, ka jā, ka tas ir iespējams. Un man ir bail, ka kādreiz es aizmirsīšu, ka man pietrūkst , ka aizmirsīšu, kā tas ir, kad pietrūkst.
Un pēdējais. Beidzot varu izdarīt secinājumus, ka cilvēks, kurš mūsu fakultātes sienās man simpatizēja ir pazudis. Brīnumainā kārtā es neko nejūtu. Kāpēc es vairs neko nejūtu? Un nē, viņš nebija no mana kursa, pat no manas nodaļas nē. Žēl. Tomēr, man šķiet, ka tieši šajā brīdī pierādās "no acīm prom, no sirds ārā" princips. Lai arī līdz sirdij, šķiet, nekas vispār nebija nokļuvis.
Beigās. Dažbrīd man ir bail, ka nākotnē es pārvērtīšos par briesmīgu un aukstu cilvēku.

Dzīves sastāvdaļas (pirms lietošanas, lūdzu, samaisīt).

Tieši ap šo brīdi globālās komunikācijas mājasdarbs, vismaz tā nepieciešamais saturs sāk nosēsties manās smadzenēs. Man ir pārkāk daudz. To var nospiersiet kaut vai pēc sāpošajām acīm, kas nogurušas no datora monitora. Kā man gribētos teikt, ka drīz ir brīvdienas, bet brīvdienu nav. Kačing! Pirmkārt, man riebjas, ka mājasdarbi tiek sadoti brīvdienām. Sestdien ej padirnēt vēlēšanu iecirknī, kur tev, teorētiski, var aizliegt dirnēt un aptaujāt cilvēkus, jo visiem varētu būt vienalga, ka tev ir apstiprinājums, ka tavas reportāžas tiek vāktas tikai un vienīgi tīri izglītošanās un mācību vajadzībām. They don't care. Nobody cares. Ā, jā, un svētdien vari veikt vēl kaut kādu darbu, kas jāiesniedz pirmdien no rīta. Why not? Un tad, protams, ir vēl pārējie semināri, kuriem tā arī nekad nav pietiekmai daudz laika, lai sagatavotos, jo darbi un uzdevumi tiek sadoti masveidā, un tieši tāpat- masveidā- tiek pildīti. Smadzenes vairs nedomā tikai pilda un pilda, un pilda, un pilda, un pilda...
Paralēli tam es kārtoju savus aizbraukšanas dokumentus, nesaprotot, vai un kad, un kā iegūšu sev dzīvesvietu. Jā, varu derēt, ka tieši šādu dzīvi vēlas ikviens students. Goda vārds, ja patiešām šis viss (konveijersistēma, masveidīgums ikvienā jomā utt. utt.) skan vilinoši, tad pievienojies.
Tagad, kad mans ekstra subjektīvais viedoklis šeit tika izgāzts, es varu pārdomāt citas tēmas. Piemēram, cilvēku savsterpējajās attiecībās iespējams novērot aktīvu konkurenci. No paša rīta viens kursa biedrs skaidroja savu nostāju kādai citai kursa biedrenei ar vārdiem:"Es necenšos, lai citi būtu sliktāki par mani, es cenšos, lai būtu labāks par visiem". Un tajā momentā es nodomāju:"Bet tev nesanāk". Varbūt es tomēr esmu ļauna, vai, precīzak, es neesmu īsti laba. Sev par aizstāvību varu teikt, ka tas ir tāpēc, ka nav iespējams būt labākam par visiem. Visu ir daudz, tu es viens, taču tu vari darīt to, kas tev sanāk, darīt to, kas tev patīk, nedomājot, vai kādam ir/bija/būs labāk. Jo vienmēr būs kāds, kuram būs labāk, vai citiem liksies, ka bija labāk. Es nesaku, ka vienmēr ir jābūt apmierinātam ar padarīto. Nē! Neapmierinatība rada progresu, veicina izaugsmi, liek darboties, liek cnsties un ļauj gribēt vairāk. Bet, ja darba (vai dienas) beigās tu vari sev atzīt, ka darīji visu, ko varēji, ka veici ieguldījumu, kas, tavuprāt, bija pietiekmai liels, ka ieguvi kaut ko neatsveramu, tad, iespējams, tā ir zīme, ka vari mēģināt būt apmierināts. Jā, vienmēr var būt labāk, bet kādreiz ir jāmāk priecāties par to, kas ir.
Vēl jāpiemin, ka šobrīd ir tik dīvaini šeit drukāt, jo tu zini, ka cits kāds indivīds (persona un personība) zin, ka tu zini, ka viņš zin. Vēl dīvaināku to visu padara fakts, ka es viņa pazīstu vai zinu. Patiesībā, ne pazīstu, ne zinu, jo, manuprāt, lai apgalvotu, ka tu kādu pazīsti vai zini, ir jābūt komunikācijai, un komunikācija, atkal, manuprāt, ir kas vairāk kā sveicināšanās un dažu macību jautājumu apspriede. It's still a bit weird. Labā nozīmē. Atklāti runājot, tas ir visai interesanti.
Tomēr, tas, ka šeit joprojām rakstu, norāda uz to, ka mana spēja uzticēties cilvēkiem vēl nav galīgi izzudusi, jo man ir cerība, ka es palikšu šeit tāda kāda esmu- bez apveida, bez vārda un bez sejas.
Arlabvakaru. Veiksmīgu un gaišu rītdienu.
P.S. Iespējams, ka cilvēkiem vajadzētu vairāk censties būt pašiem, būt labākiem nekā viņi ir, būt tiem, kas viņi ir, nevis censties būt labākiem par citiem, citiem, kurus viņi vispār nepazīst.

Nedēļa.

Līdz šodienai man visi dokumenti bija veiksmīgi savākti, un es gandrīz pat viņus iesniedzu, bet tad padomāju, kāpēc gan es to nevarētu izdarīt pirmdien, jo tad man būs iespēja normāli aizpildīt pieteikuma vēstuli, nevis nedomājot sarakstīt muļķības mērkaķa ātrumā. Domāts darīts!
Pirmā mācību nedēļa ir beigusies, un man ir tāda sajūta, it kā šī nebūtu bijusi pirmā mācību nedēļa. Tas, protams, nav dīvaini. Nemaz. Visur mājasdarbi ir sadoti, noteikumi ir izskaidroti, tā kā es varu dzīvot tik laimīga, cik mana sirdsapziņa man atļauj. Visneforšākais ir tas, ka man jau atkal būs jāskatās uz Rietumeiropas morlāes filozofiju un jācenšas iegaumēt tās saturs, kaut gan man bija cerība (lai neteiktu pārliecība), ka tas ir pagājis un vairs nekad neatgriezīsies. Kļūda! Labais nodoms ir sākt mācīties jau tagad, bet stresa situācijās man iemācīties laikam ir pat vieglāk un atrāk. Tas viss ātrāk saglabājas prātā, noārdoties manām nervu šūnām, kas, mīlīši, neatjaunojas. Ja mans nākotnes skatījums ir pareizs, tad pēc pāris gadiem es būšu emocionāli nestabila vai traka. Tomēr būt trakai pasaulē, kur neviens neierindojas kategorijā normāls, jo normālumu nav iespējams definēt, tad that's fine with me.

Ir priekšmeti, kas šķiet saistoši, priekšmeti, kas nešķiet saistoši un priekšmeti, kuri šķiet apbrīnojami nevajadzīgi (neko jau nesaku, bet trīs stundas mācīties par tikumu un morāli laikā, kad sabiedrība kopumā un pati par sevi vairāk ir amorāla, ir lieki, jo katram vienmēr ir sava taisnība un savi uzskati, kas nemainīsies tikai tāpēc, ka senie domātāji bija domājuši savādāk). Bet viss ir labi. Runājot pavisam godīgi, grupu darbi mani īpaši neiepriecināja. Jā, tev teoretiski ir jādara mazāk, bet man patīk darīt visu pašai, jo uz sevi es varu paļauties, ja kļūdos varu vainot tikai un vienīgi sevi. Paļaušanās uz citiem man rada problēmas, pat ja citi ir patiešām forši un apzinīgi cilvēki. Tā ir mana dīvainība, ar kuru man šajā semestrī būs visiem spēkiem jācenšas tikt pāri. Bet kā var tikt pāri sev?

Es gribu Ziemassvētkus, jo man pietrūkst brāļa. Ļoti, ļoti, ļoti pietrūkst. Viņš bija mans prieciņš un smiekliņš pavisam drūmās dienās.